Makroekonomika atrod ceļu uz maciņiem

Par darba samaksas izmaiņām 2013.gada 3.ceturksnī

Ekonomiskās statistikas dedzīgākie fani no tās plašā piedāvājuma visaugstākajā godā ceļ IKP datus, kas aptver un atspoguļo plašāku norišu klāstu nekā jebkurš cits rādītājs. Taču no sabiedrības vairākuma skatpunkta visu statistikas līkņu un slīpņu „sausais atlikums” ir reālo algu izmaiņas.

Ekonomiski aktīvo cilvēku vairākums ienākumus gūst galvenokārt algotā darbā. Nav tā, ka makroekonomika pastāv vienā, bet „reālā dzīve” citā pasaulē, taču nenoliedzami atšķirīgs ir tiešums, ar kādu dažādi procesi – ražošana, eksports, cenu izmaiņas utt. ietekmē sabiedrības vairākuma dzīvi. Dzirdēt par tēvzemes eksporta nozaru panākumiem ir iedvesmojoši, bet saņemt lielāku algu – patīkami. Reālo algu kāpums šā gada 3.ceturksnī ir sasniedzis augstāko punktu krīzes pārvarēšanas periodā jeb 6,3%, mērot gada griezumā.

Vēl pirms diviem gadiem tas bija gandrīz precīzi nulle. Jau tobrīd izaugsmes atsākšanās deva konkrētu labumu darba vietu skaita pieauguma veidā. Taču, tā kā šis process gada ietvaros pat pie visstraujākās izaugsmes var tieši skart tikai dažus procentus iedzīvotāju, nav brīnums, ka ironizēšana par „veiksmes stāstu” ir bijis populārs publicistiskas žanrs. Taču tagad šīs tēzes jau sāk zaudēt savu retorisko vilkmi un ne bez iemesla, kā redzams.

Vēl straujāks reālo algu kāpums gan pārskatāmā nākotnē nav gaidāms. Varētu būt, ka tas turpmākos 2-3 gadus svārstīsies ap 5%. Ir trīs faktori, kas ietekmē šo procesu, un tie turpmāk „cīkstēsies” par ietekmi.

Pats galvenais virzītājs šajā procesā ir bruto jeb pirmsnodokļu algas nominālās, tātad ar inflāciju nekoriģētās izmaiņas. Bruto algas 3.ceturksnī gada griezumā pieauga par 5,1%, arī tas ir straujākais kāpums kopš 2008.gada. Sagaidāms, ka turpmāko 3-4 gadu laikā bruto algu kāpums pakāpeniski paātrināsies ar iespējamām lejupejošām svārstībām atsevišķos ceturkšņos. Divu gadu periodā līdz šā gada pirmajam ceturksnim kāpums bija svārstījies ap 4%, bet pēdējā pusgada laikā līkne pamazām sniedzas augšup.

Turpretim cenu izmaiņu ietekme uz pirktspēju turpmāk kļūs nelabvēlīgāka, nelielā deflācija 3.ceturksnī ir retas apstākļu sakritības rezultāts.

Visbeidzot – nodokļu izmaiņas nākamajā un arī aiznākamajā gadā algu pelnītājiem dzīves garoziņu padarīs kaut nedaudz plānāku. Nākamgad devums tiem, kuriem ir vairāki apgādājamie un salīdzinoši zemi ienākumi, būs pat ļoti jūtams.

Bieži tiek atkārtots, ka algas turpmāk varēs augt tikai līdz ar darba ražīguma kāpumu. Tā ir drīzāk patiesība nekā nepatiesība, taču nav absolūta patiesība. Ienākumu sadalījums starp darba devējiem un algota darba veicējiem var mainīties.

Pēdējo desmit gadu laikā vispirms redzējām lielu ienākumu pārdali par labu darbiniekiem, tad krīzes pārvarēšanas pirmajā fāzē, 2009.-2012.gadā notika pretējais. Tagad svārsts ir apstājies un atkal sācis virzīties uz pretējo pusi. Tas turpināsies vairākus gadus, un ir maz ticams, ka darba ražīguma kāpums varētu noturīgi sasniegt 5% gadā. Darba samaksas un obligātās sociālās apdrošināšanas maksājumu un IKP attiecība līdz šim augstākajā punktā (2008.gadā) sasniedza 50%. Tas bija nedaudz virs ES vidējā rādītāja, bet ES ir valstis, kurām ar Latviju kopīgs augsts pakalpojumu īpatsvars ekonomikā, kur šis koeficients ir ap 60%.

Skaidrs, ka algu kāpuma paātrināšanās tiešā veidā negatīvi ietekmēs preču un pakalpojumu konkurētspēju ārējos tirgos, taču vairos Latvijas kā dzīvesvietas konkurētspēju.

Ir svarīga gan mūsu eksportētāju rentabilitāte, gan emigrējušo valsts iedzīvotāju atgriešana un aizbraukšanas bremzēšana. Tālākā nākotnē dilemmu mīkstinās ražīguma kāpums, kura paātrināšana caur strukturālām reformām ir pašsaprotami svarīga, bet īsākos laika nogriežņos šie mērķi var būt pretrunīgi, to noliegt būtu liekulīgi. Tā kā svarīgi ir abi, nebūtu pareizi vienu visu laiku veicināt uz otra rēķina.

Tāpēc tagad noteikti nebūtu pieļaujama liela mēroga imigrācija ar mērķi bremzēt algu kāpumu un ļaut izdzīvot uzņēmumiem, kuri darba ražīgumu celt nespēj vai nevēlas.

Taču, par laimi, patlaban eksporta konkurētspēja ir spēcīga, ar nelielu drošības spilvenu, ko apliecina mūsu eksporta tirgus daļas noturīgais kāpums pārējās pasaules importa kopsummā. Vēl jāpiebilst, ka divās galvenajās eksporta nozarēs – apstrādes rūpniecībā un transportā – algu kāpums joprojām ir ļoti mērens – zem 4% gadā.

Ja algu kāpums netiks mākslīgi bremzēts, tas paātrināsies, par to nav īpašu šaubu. Novembrī publicētais 3.ceturkšņa darbaspēka apsekojums uzrāda nodarbinātības kāpuma bremzēšanos, taču arī ļauj nojaust par arvien pieaugošu uzņēmēju piepūli labu darbinieku atrašanā. Piemēram, straujāk par vidējo aug nodarbinātība 55-64 gadu vecuma grupā. Strauji samazinās ilgstošo bezdarbnieku skaits, piemēram 3-4 gadus bez darba bijušo skaits gada laikā sarucis gandrīz uz pusi.

Tas, ka šo tradicionāli diskriminēto grupu pārstāvjiem ir vieglāk atrast darbu, ir lieliska ziņa un arī norāda, ka uzņēmēji atrod veidus, kā mazināt mūsu izglītības sistēmas nepilnību ietekmi. Taču šīs darba tirgus rezerves nav bezgalīgas.

Autors ir DNB bankas ekonomikas analītiķis