Lāčplēša dienas svecīšu vakara tradīcijas dzimšana

Pagājuši 25 gadi, un varam atskatīties, kā dzimusi tradīcija likt svecītes Rīgas pils mūrī Lāčplēša dienā

Latvijas pirmās neatkarības gados šāda tradīcija gan nepastāvēja. 11. novembris bija Latvijas armijas svētki un iespēja godināt Lāčplēša ordeņa kavalierus. Svecītes logos un ploškas ielu malās lika Latvijas Republikas proklamēšanas dienā 18. novembrī [Ērgle, Z. Pāri gadiem bērnības zemē. Rīga: 2010, 62. lpp. un citur].

Patiešām ir atrodamas ziņas, ka svecīšu likšana Daugavmalā (1989. gadā centās atjaunot vēsturisko 11. novembra bulvāra nosaukumu [skat. A. Radiņa rakstu 1989. gada 10. novembra «Padomju Jaunatnē»]) ir Atmodas laikā dzimusi tradīcija un tās saknes meklējamas tautas pašapziņas izpausmē.

1988. gada 11. novembrī Rīgas pils Svētā Gara tornī tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs, kuru toreiz vēl piesardzīgi dēvēja par nacionālo karogu. Plašāk zināma ir cīņa par Latvijas valsts karoga un Rīgas pilsētas karoga uzvilkšanas vietām, kas miermīlīgi beidzās, Rīgas karogu paceļot augstākajā, pret Rīgas pilsētu vērstajā Triju Zvaigžņu tornī, nosargājot Svētā Gara torni.

Mazāk zināms, ka sākotnēji sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana Rīgas pils Svētā Gara tornī bija paredzēta 18. novembrī. Šis jautājums Latvijas Republikas proklamēšanas 70.gadskārtas kontekstā tika plaši diskutēts Latvijas Tautas frontes Domes valdes pirmajā sēdē 1988. gada 25. oktobrī. Dažādu argumentu dēļ (to vidū bija gan Jāņa Petera ierosinājumi, gan Edvīna Inkēna konstatējums, ka bez 7. novembra nebūtu 18. novembra) tika nolemts karogu uzvilkt Lāčplēša dienā – 11. novembrī [LTF Domes valdes 1988.25.X sēdes protokols, TF muzejs].

Neņemot vērā, ka jautājums jau izlemts, Kārļa Zāles 100 gadu jubilejas sarīkojumā 28. oktobrī Jānis Peters savā runā nezin kāpēc aicināja sarkanbaltsarkano karogu uzvilkt Lielās Oktobra revolūcijas gadadienā 7.novembrī. 31.oktobrī pret to protestēja «Helsinki-86» [skat. «Austrālijas Latvietis» 1988.25.XI numuru un arī citas ārvalstu latviešu preses izdevumu publikācijas].

Svinīgā karoga uzvilkšana notika kā plānots, Ēvalda Valtera un Alberta Bela paceltais karogs tagad glabājas Nacionālajā vēstures muzejā. Tomēr šo nelielo saistīto atvirzi atļāvos, lai parādītu, ka ne viss bija tik viennozīmīgi un pašsaprotami.

Atgriežoties pie Lāčplēša dienas svecītēm, jāizseko šīs dienas notikumu hronoloģijai, kas par spīti vēl spēcīgajai padomju sistēmai lielākoties bija neformāli organizētu sarīkojumu bagāta.

No paša rīta iedzīvotāji pastkastēs un kioskos saņēma avīzes «Padomju Jaunatne» 11.novembra numuru. Tā pirmajā lappusē bija publicēts Jura Kunnosa dzejolis, ko atļaušos citēt pilnībā:

«Aizdedzināsim svecītes mēs/ Kas atrodamies uz trotuāra/ Kapos Sniegājos Meža galotnēs/ Aizdedzināsim svecītes mēs/ Kas atrodamies nenodzēst nenodzēst/ uz zelta sudraba vara/ Ploškām tais dvēseļu raktuvēs/ Kur mīt Dievs Laima Māra»

Pulksten 16 Rīgas pils Svētā Gara tornī tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs [«Literatūra un Māksla», 1989.11.XI, Nr. 46]. Lai arī informācija drukātajos plašsaziņas līdzekļos ir skopa, tomēr, kā liecina tā laika fotogrāfijas, krastmala bija cilvēku pārpildīta. Arī toreiz jau bija notikusi pāreja no vasaras laika un ap četriem pēcpusdienā sāka krēslot.

Paralēli neformālās organizācijas («Helsinki-86», LNNK, VAK) plkst. 16.30 organizēja ziedu nolikšanu Brāļu kapos, bet no plkst. 19.30 līdz 21.30 notika piemiņas brīdis pie Brīvības pieminekļa. «Tam seko gājiens uz Daugavmalu, kur krastmalā, spulgu gaismā notika folkloras uzvedums.» [«Austrālijas Latvietis» 1988.25.XI].

Vēl viens «Helsinki-86» rīkots kalpakiešu godināšanas pasākums notika Airītēs. Tas sākās plkst. 17 un tajā, pēc dažādiem avotiem, piedalījās 7000-10 000 cilvēku. [Skat. publikācijas «Universitas»,1988, Nr. 62; «Brīvā Latvija», 1988.14.XI, Nr. 103, 21.XI, Nr. 104; Birkmanis, G. Lāčplēša dienas ugunis 1988. gadā. «Laiks», 1996.9.XI, Nr. 69.]

Pēdējās minētās publikācijas autors ir Gunārs Birkmanis. Publicēta arī viņa fotogrāfija «Lāčplēša dienas ugunis 1988. g. 11. novembrī Daugavmalā», kas pagaidām ir vienīgā zināmā fotoliecība 1988. gada 11. novembra pasākumam Daugavmalā.

Raksts galvenokārt veltīts pasākumam Airītēs, tomēr tā nobeigums ir citējams: «Atgriežoties Rīgā pa Vanšu tiltu, iztālēm redzama apgaismotā pils ar tornī plandošo sarkanbaltsarkano karogu. Ap pili un Daugavmalā [..] milzīgi ļaužu pulki. Ir pulksten desmit vakarā, bet pils mūris visā garumā tūkstošiem svecīšu ieskauts. Vēl nāk cilvēki, katrs cenšas novietot savu degošo svecīti [..].»

Šī ir ziņa par vecāko liecību pirmajai stihiskajai, nu jau 25 gadus senajai tradīcijai, ko mēs turpinām kopt. G.Birkmaņa foto un raksts pagaidām ir vienīgā plašāk zināmā liecība par šo tautas pašapziņas brīdi, tāpēc būtu svētīgi sagaidīt arī citus šī vēsturiskā notikuma liecinājumus, kas jāapzina jaunās tradīcijas sākumbrīdim.

Toreiz notikumu virkne bija ļoti strauja. Pieminēšu tikai vienu, nu jau piemirstu. 

Kas vairs atceras, ka RTU (toreiz RPI) bija dots kompartijas funkcionāra Arvīda Pelšes vārds. Lai gan vēl Latvijas PSR laikraksti to neatļāvās minēt, bet 1988. gada 26. novembra «Laika» numurā rakstīts par RPI studentu uzdrošināšanos augstskolas fasādes plāksni ar Arvīda Janoviča Pelšes vārdu iemest Daugavā.

1989. gada novembrī pienāca nākamā gadskārta. Jau minēju cīņu par krastmalas pārsaukšanu par bulvāri. Ievērojot gada laikā paveikto ceļā uz neatkarības atjaunošanu, šo svētku atzīmēšana tika atspoguļota plašāk nekā pirms gada. Novembra gadskārtu atzīmēšanai rīcības komiteju bija izveidojusi gan LNNK, gan LTF. Pēdējo vadīja Jānis Dinevičs.

1989.24.X LTF Domes valdes sēdē tiek izskatīts jautājums par novembra svētku pasākumiem [LTF 2. Domes valdes 1989.24.X un 1.XI protokols, TF muzejs]. Lasot protokolus, ir skaidrs, kā attīstījās pirms gada tapusī tautas spontānā ideja.

24.oktobra sēdē Dinevičs min, ka jāorganizē svecīšu nolikšana. Andrejs Cīrulis iebilst, ka nedrīkst piecūkot mūri. Rezultātā 1989.gada 1.novembrī tiek nolemts, ka svecītes 11.novembrī plkst. 18 laidīs Daugavā starp tiltiem.

Vēlāk notiks gājiens uz Brīvības pieminekli un mītiņš. Laikraksts «Literatūra un Māksla» Lāčplēša dienas programmu publicē 4.novembrī, «Latvijas Jaunatne» – 7. novembrī, lasāmi arī vairāki citi raksti. Tiek publicēts jau iepriekš minētais A. Radiņa raksts par 11.novembra bulvāri, nevis krastmalu – jautājums, kas arvien ir aktuāls. Topošā LTF Latvijas Studentu apvienība 10.novembra «Latvijas Jaunatnē» aicina pieteikties lāpnešus nākamās dienas pasākumam.

Nobeigumā pavisam īsa 1990.gada 10.novembra laikrakstu ziņa: 18.45-20.30 svecīšu vakars 11. novembra krastmalā. Tradīcija ir nostiprinājusies, un divdesmit pieci gadi pierāda, ka tā ir dzīvotspējīga.

Līdzīgi Tautas frontei un citām neatkarības kustībām šī jaunā tradīcija radās stihiski, lai arī kā to vēlējās iegrožot padomju vara. Garaspēka izpausmes iegrožot nevar. Ļoti iespējams, ka, Jura Kunnosa dzejas iedvesmoti (no rīta izlasījuši dzejoli, cilvēki vakarpusē ar svecēm kabatā devās tās iedegt), 1988. gadā ļaudis pie pils turpināja pirmās republikas tradīciju iedegt liesmiņas ielu malās. 1989.gadā pēc indoeiropiešu tradīcijas uguntiņas tika laistas upē, bet gadu vēlāk kristiāniskā 19. gadsimta nozīmē pārauga par svecīšu vakaru arī mūsdienu izpratnē.

Šī tradīcija attīstījās līdzīgi Tautas frontei, no sabiedrības dzīlēm tā stihiski pārauga organizētā pasākumā 1989.-1990. gadā, iegūstot savu tagadējo nosaukumu.

Paldies Tautas frontes muzejam, LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkai un jo sevišķi Ingunai Mīlgrāvei, Ilzei Krīgerei, Barbrai Ekmanei un Raimondam Briedim par padomiem un palīdzēšanu.

Autors ir Tautas frontes muzeja sabiedriskās padomes pārstāvis