Gribi kļūt par skolotāju – konkurss 1:10

Pārmaiņas skolotāju sagatavošanā var tikt īstenotas ar esošo sistēmas finansējumu

“Swedbank” rīkotajā forumā „Sociālā kapitāla veidošana Latvijā” veiktās ekspresaptaujas rezultāti vēlreiz apstiprināja skolotāja profesijas prestiža duālo dabu: aptaujātie grib, lai viņu vai tuvinieku bērnus māca labi skolotāji, tomēr vairākums aptaujāto nevēlas, lai viņa vai tuvinieku bērni paši kļūtu par skolotājiem Latvijā.

Patlaban Latvijas vispārizglītojošās skolās gandrīz 41% jeb 9216 skolotāju ir vecāki par 50 gadiem. Ja pieņem, ka skolotāji strādās līdz 70 gadu vecumam un skolotāju skaits Latvijā paliks nemainīgs, tad katru gadu Latvijas skolās darbu būtu jāsāk vidēji 460 jauniem skolotājiem.

2012./13. mācību gadā skolotāju izglītības studiju programmās bija uzņemti 2013 cilvēki (810 – budžeta grupās, 1203 – maksas); ieguvuši grādu 1611 (678 – budžeta grupās, 933 maksas).

Tomēr pēdējos piecos gados darbu skolā sākuši tikai 227 skolotāji gadā. Turklāt 54% sākuši strādāt paralēli studijām.

Neiztrūkstoša sarunu tēma cilvēkiem, kam ir skolas vecuma bērni, ir par skološanas pieredzi, jo īpaši – kā kuram ir vai nav paveicies ar skolotājiem. Jo īpaši jaunākajās klasēs uzdevums, kā tikt pie labās klases audzinātājas, dažbrīd izvēršas „būt vai nebūt” pārdzīvojumā. Savukārt pilsētās, kur ir vairāk nekā viena skola, vecāki pēta, kurā skolā ir labāki skolotāji, un dara visu iespējamo, lai bērns varētu tur mācīties.

Šo cīņu jēgpilnumu pastiprina arī cienījami starptautiski, ilglaicīgi pētījumi, kas pārliecinoši secina – skolotāju profesionalitātei ir vislielākā ietekme uz skolēnu izaugsmi un izglītības sistēmas kvalitāte nevar būt augstāka par tās skolotāju kvalitāti.

Arī Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2020. gadam kā viens no mērķiem ekonomiskā izrāviena sasniegšanai tiek minēts: „Mācību process un priekšmetu pasniegšana skolās tiek nodrošināta augstā līmenī un jau ar pirmajām skolas dienām atraisa spējas un prasmes, gatavo jauno paaudzi nākotnē būt konkurētspējīgiem darba tirgū.” Līdz ar to šķiet, ka vārdos Latvijas sabiedrība par skolotāja profesijas nozīmību ir vienota – tas ir svarīgs un cienījams darbs. Bet ne darbos.

Ko var darīt, lai skolotāja amata prestižs augtu ne tikai vārdos, bet arī darbos?

Pirmais solis, ko ir veikušas daudzas pasaules valstis, kurās izglītības kvalitāte starptautiskajos pētījumos tiek vērtēta visaugstāk, ir stingras atlases sistēmas ieviešana cilvēkiem, kas vēlas kļūt par skolotājiem. Piemēram, Singapūrā un Honkongā par skolotājiem var kļūt tikai skolu absolventi, kuru sekmes ir starp labākajiem 30%, Somijā – starp labākajiem 20%, Dienvidkorejā – starp 5%.

Atlases sistēmā līdztekus pretendentu akadēmiskajiem sasniegumiem tiek vērtēta arī viņu motivācija mācīt un mācīties, kā arī prasmes, kas ir būtiskas labiem skolotājiem – emocionālā inteliģence, līdera potenciāls.

Turklāt, piemēram, Somijā un Dienvidkorejā, ir noteikts limits, cik skolotājus katru gadu drīkst sagatavot, precīzi prognozējot pieprasījumu valstī.

Daudzviet tiek piedāvāts apgūt skolotājam nepieciešamās prasmes un zināšanas cilvēkiem, kas jau ir ieguvuši citu kvalifikāciju, līdz ar to paplašinot kvalitatīvu pretendentu loku un piesaistot izglītības videi tik ļoti nepieciešamo atšķirīgo pieredzi.

Valstīs ar augstu izglītības kvalitāti atlases sistēma skaidri demonstrē valsts politiku – mums ir svarīgs katrs cilvēks, kas kļūst par skolotāju, jo, kļūstot par skolotāju, viņš ietekmēs tūkstošiem bērnu izaugsmi nākamos 40 gadus. Rezultātā par skolotājiem kļūst aptuveni viens no sešiem kandidātiem Singapūrā, viens no 10 – Somijā.

Tādam jābūt arī Latvijas mērķim un to var īstenot. Piemēram, par izglītības programmas “Iespējamā misija” dalībniekiem kļūst tikai aptuveni viens no 10 pretendentiem, kas ir pārvarējuši četras atlases sistēmas kārtas, pirms var pretendēt uz darbu skolā.

Diemžēl patlaban, kad valstī kopumā vēl nav stingras atlases uz skolotāja profesiju, par skolotājiem var kļūt arī cilvēki, kam noteikti nevajadzētu skolā strādāt. Piemēram, skolotāja kvalifikāciju nevajadzētu iegūt cilvēkiem, kas īstenībā nekad negribētu strādāt savā profesijā.

Skolotāju pārprodukcija izraisa darba vietu trūkumu, līdz ar to nav pievilcīga kā nākotnes karjeras izvēle. Cilvēki nekļūst par skolotājiem, lai gan bieži vien ir apguvuši šo specialitāti par valsts līdzekļiem.

Ja daļa no studentiem nav pārāk ieinteresēta kļūt par skolotājiem, tad grupas vidējais līmenis nav vērsts uz izcilību, līdz ar to krītas studiju kvalitāte un šī studiju programma nav gana izaicinoša talantīgiem jauniešiem.

Lai kļūtu par labu skolotāju, ir ļoti būtiski pietiekami praktizēties, analizēt pieredzi un saņemt individualizētu atgriezenisko saiti. Līdz ar to resursu taupīšanas nolūkā kvalitatīvam mācību procesam nav iespējams būtiski palielināt studentu skaitu, nepalielinot pasniedzēju slodzi.

Protams, atlase ir tikai viens solis, lai skolās nonāktu vismērķtiecīgākie un talantīgākie cilvēki. Tam ir jāiet rokrokā ar kvalitatīvām studiju programmām, kā arī atalgojumu, kas, sākot darbu, ir līdzvērtīgs ar citu profesiju jaunajiem karjeras uzsācējiem.

Bet tas ir ļoti svarīgs un izpildāms solis, jo pārmaiņas skolotāju sagatavošanā var tikt īstenotas ar esošo sistēmas finansējumu. Turklāt Latvijā par uzņēmumu un privātpersonu ziedoto naudu ir izveidota un jau sesto gadu darbojas efektīva skolotāju atlases sistēma.

Ja mēs Latvijā vēlamies redzēt zinošus, mērķtiecīgus, atbildīgus skolu absolventus, mums ir nepieciešami zinoši, mērķtiecīgi, atbildīgi skolotāji katrā skolā, kas ir apmierināti ar savu izvēlēto profesiju.

Autore ir Iespējamās misijas direktore