Sadarbība un vienotība

Baltijas ceļa gadadiena atgādina, kur ir mūsu spēks

Sadarbība ir dažreiz viegla lieta un citreiz grūta lieta. Abas savā laikā lielās sociālistiskās valstis – Staļina Padomju sociālistisko republiku savienība un Hitlera Nacionālsociālistiskā Vācija – spēja 1939.gada 23.augustā vienoties par Eiropas sadalīšanu savā starpā.

Hitlera un Staļina vienošanās slepenā protokolā bija paredzēts, starp citu, ka Latvija tiek nodota Padomju savienībai. Ja agrākā vienošanās starp Vāciju un Padomju Krieviju – 1918.gada 3.marta Brestļitovskas miera līgumā – Krievija bija atteikusies no visām tiesībām uz Latvijas teritoriju, tad bija tikai jāpaiet 21 gadam, līdz kamēr abas lielvalstis varēja draudzībā vienoties par pazaudētās teritorijas atgūšanu.

Protams, tas, ko vēlējās Latvijas valsts vai Latvijas teritorijas iedzīvotāji, neinteresēja ne vienai, ne otrai pusei. Latvija bija Pirmā pasaules kara un brīvības cīņu rezultātā atguvusi neatkarību no abām lielvalstīm, bet tagad tās abas ”cīnās par pēc kara izveidoto un likumīgi atzīto robežu pārskatīšanu, atbalsta starpt. saspīlējuma saglabāšanu, vēršas pret valstu mierīgu līdzāspastāvēšanu”. Hitlera – Staļina vienošanās sekas bija iebrukums Polijā no abām pusēm, uzbrukums Somijai, iebrukums Latvijā Masļenkos. (Citējums pēdiņās ir no 1987.gadā Latvijā iznākušās Politiskās enciklopēdijas šķirkļa ”revanšisms”).

Hitlers bija licis vācu tautai piederīgajiem atstāt Baltijas valstis un atgriezties Lielvācijā, kaut arī liela daļa to nelabprāt darīja, jo viņu saknes paaudžu paaudzēs bija Baltijā. Nacionālsociālistiskās Vācijas un Padomju savienības sadarbība turpinājās pēc Latvijas okupācijas, un vācieši vēl 1940. un 1941.gadā repatriējās uz Vāciju.

Ja arī gadījās starp draugiem domstarpības, ko sauc par Otro pasaules karu, tad tomēr Hitlera – Staļina vienošanās bija zināmā veidā svēta, un, kad Baltijas valstīs gatavojās Baltijas ceļam 1989.gadā, tad Vācijas Sociālistiskās vienotības partijas vadītājs Ēriks Honekers piedāvāja militāro palīdzību Padomju savienībai, ja gadījumā tā būtu vajadzīga, lai apspiestu demonstrācijas Baltijā.

Ap divi miljoni igauņu, latviešu un lietuviešu (ceturtā daļa no Baltijas valstu iedzīvotājiem) 1989.gada 23.augustā piedalījās Baltijas ceļā – nepārtrauktā cilvēku ķēdē no Tallinas caur Rīgai līdz Viļņai. Šī vienotība bija vajadzīga, lai nepilnus divus gadus vēlāk, 1991.gada 21.augustā varētu izsludināt neatkarības ”de facto” atgūšanu.

Revanšisti vēl nav samierinājušies ar Latvijas atgūto neatkarību, tāpēc atcerēsimies – kaut arī esam daudzi un dažādi, tomēr spēks ir vienotībā.

Gunārs Nāgels ir Austrālijas laikraksta ”Latvietis” redaktors.