Bērziņš satiks Obamu

Prezidents kā iedvesmas avots vai “kaut nu viss izietu gludi”

Nule atklātībā parādījās ziņas, ka šogad trīs Baltijas valstu prezidenti tiksies ar pasaulē ietekmīgāko politiķi – ASV prezidentu Baraku Obamu. Kā ierasts, piedzīvojot lielus politiskus notikumus, mums, latviešiem, piezogas arī šaubas.

No 2014. gada ieviesīsim eiro, bet vai lati no mana konta vienkārši neizčibēs? Tāpat bažas piezogas par gaidāmo Valsts prezidenta tikšanos ar Obamu – kaut tikai viss izietu gludi. Diemžēl šoreiz bažas ir iepriekšējā pieredzē balstītas – pēc neskaitāmiem publiskiem pasākumiem, kur piedalās Valsts prezidents Andris Bērziņš, atkal un atkal dzirdu – es iekšēji sastingu un ļoti cerēju, ka nekas viņa runā nenoies greizi. Pēc fantastiskā Dziesmu svētku noslēguma koncerta tik daudzi sacīja – paldies Dievam, prezidents runāja īsi un nekādas lielus “podus nenogāza”. Protams, ja neskaita to, ka nedēļu pēc fantastiski nosvētītiem Dziesmu svētkiem, mūsu prezidents paziņoja, ka, nespējot sasniegt Eiropas Savienības dzīves līmeni 10 gados, Latvija “politiski vairs nepastāvēs”.

2012.gada novembrī Obama tika atkārtoti ievēlēts ASV prezidenta amatā. Jaunievēlēto ASV prezidentu uzvaras runām ir liela retoriska un programmatiska nozīme – tās saka atbildīgi, ar mērķi uzmundrināt, vienot, dot virzību savai darbībai un sabiedrības attīstībai. Man pašai no Obamas 2012.gada novembra runas mīļākie ir šie vārdi – “Vai jūs par mani balsojāt vai nē, es esmu klausījies jūsos, esmu no jums mācījies, un jūs mani esat padarījuši par labāku prezidentu. Ar jūsu stāstiem un jūsu cīņām es Baltajā namā atgriežos vēl apņēmības pilnāks.” (And whether I earned your vote or not, I have listened to you. I have learned from you. And you’ve made me a better president. And with your stories and your struggles, I return to the White House more determined [..]).

Mūsu prezidenta mājas lapā pagājušajā nedēļā parādījās ziņa, ka prezidents ticies ar biedrības “Latvijas attīstībai” vadītāju Einaru Repši, kas publiski paziņojis par savu atgriešanos politikā un pat uzsācis reklāmas kampaņu. Pēc tikšanās prezidents neatkarīgo ekspertu grupai, kas darbojas prezidenta paspārnē, esot uzdevis izvērtēt biedrības “Latvijas attīstībai” idejas izpildvaras stiprināšanai. Tas droši vien nozīmē to, ka šīs pašas ekspertu grupas sagatavotais pamatīgais ziņojums par to, kādas izmaiņas nepieciešamas, lai uzlabotu Latvijas pašvaldību pārvaldi, paliks bez tālākas prezidenta ievērības.

Tagad jautājums “ieklausīšanās garā”: droši vien arī prezidents Bērziņš ir neskaitāmos Latvijas ļaužu saietos dzirdējis – valstiski domājošām partijām Latvijā ir jāvienojas. Nez vai prezidents Bērziņš pajautāja Repšem, kāpēc viņam jādibina jauna partija, lai gan pavisam nesen viņš vēl bija biedrs “Vienotībā”, kuras premjers (un sākotnēji pats kā finanšu ministrs) jau kopš 2009.gada cīnās ar jautājumu – kā savietot valsts attīstības vajadzības ar mūsu budžeta iespējām?

Esmu pārliecināta, ka būtiska robežlīnija katra politiķa karjerā ir tad, kad viņš vai viņa sāk sajusties kā kāda dievišķa plāna sastāvdaļa, no šīs sajūtas atvasinot pārliecību, ka viss, ko šī dievišķā plāna sastāvdaļa (politiķis) domā un dara, ir dievišķā avota, nevis rūpīgas, pamatīgas analīzes un pārdomātu vēstījumu nodošanas apsvērumu vadīts.

Saeimas deputātu vizītes laikā Londonā atkal un atkal dzirdējām – atbrauca ekonomikas ministrs Pavļuts un patiesi iedvesmoja Lielbritānijas un Īrijas latviešus par iespējām atgriezties, pateicoties reemigrācijas plānam. Pēc prezidenta Bērziņa paziņojuma, ka tam nebūs nekādas jēgas, visiem rokas esot nolaidušās.

Latvijas Republikas pilsonim Andrim Bērziņam, iespējams, tikšanās ar Baraku Obamu būs viņa politiķa karjeras augstākais punkts, kamēr citiem Latvijā tas būs kārtējais “kaut nu viss izietu gludi”.

Autore ir 11.Saeimas deputāte, Vienotība