Kurš un vai maksās par Rīgas pils degšanu

Apdrošinātāju viedoklis par ugunsgrēku Rīgas pilī

Skatoties no profesionālās risku analīzes un apdrošināšanas viedokļa, pēdējā laika lielākā ugunsnelaime – ugunsgrēks prezidenta pilī – diemžēl kārtējo reizi parādījusi mūsu negatavību krīzes situācijām. Pēc nepārbaudītām ziņām, ugunsdzēsējiem no divām Rīgā pieejamajām kāpnēm vienas esot bijušas remontā, savukārt pārvietojamais ūdens sūknis esot notikuma vietā salūzis.

Tas atsauc atmiņā pāris gadus vecu notikumu Ventspilī, kur vētras dēļ tika pārtraukta elektrības padeve un izrādījās, ka amonjaka tvertnēs no diviem avārijas ģeneratoriem viena nebija, bet otrs bija remontā. Gribot negribot sākās iedzīvotāju bēgšana no pilsētas. Riska analīzes un glābšanas plāna šajā situācijā, šķiet, vakar nebija ne ugunsdzēsējiem, ne glābšanas dienestiem un arī tuvāk esošajiem objektiem – piemēram, citiem muzejiem.

Ir labi zināms, ka zaudējumu apmēru visefektīvāk var ierobežot un samazināt negadījuma laikā, un arī pēc tam strauji sākot īpašuma saglabāšanas un glābšanas darbus. No publiskiem informācijas avotiem mēs zinām, ka tiešā apdraudējumā bija dažādas mākslas un muzeju vērtības – naudiskā izteiksmē ļoti lielas vērtības, bet mūsu kultūras kontekstā, iespējams, pat nenovērtējami lielas vērtības. Šo vērtību glābšanai (evakuācijai) ugunsnelaimes laikā glābšanas dienesti tika atvēlējuši minimālus resursus. Arī pašiem vērtību īpašniekiem (muzejiem), izskatās, ka nebija rīcības plāna ārkārtas situācijām, lai gan tas ir tieši muzeju uzdevums – aizsargāt vēsturiskās vērtības.

Viena mācība ir tāda, ka vērtīgu īpašumu turētājiem jābūt risku analīzei un rīcības plānam svarīgo risku gadījumiem. Prezidenta pili varēs atjaunot un zaudējums būs tikai finansiāls, bet unikālo muzeju vērtību, kā arī vēsturiskā interjera zaudējums var būt arī neatjaunojams.

Tagad, kad ugunsgrēks ir praktiski nodzēsts, ir svarīgi pēc iespējas ātrāk sākt bojāto vērtību saglabāšanas darbus. Pasaulē pastāv profesionāli ātrās reaģēšanas speciālisti, kuru specialitāte ir sniegt padomus un organizēt īpašuma glābšanas un atjaunošanas darbus, lai pēc iespējas samazinātu zaudējumu apmēru, efektīvāk atjaunotu bojātos materiālus, mākslas darbus u.tml. Parasti tas ir apdrošinātāju un/vai brokeru pakalpojums zināt šādu servisu sniedzējus un saviem klientiem to nekavējoši piedāvāt, lai pēc iespējas mazinātu zaudējumus un ātrāk atjaunotu cietušo objektu darbību. Samirkušu dokumentu atjaunošanai, piemēram, ir nepieciešamas vakuuma saldēšanas kameras.

Pēc negadījuma arvien svarīgs ir jautājums – kurš segs zaudējumus? Notikušais gadījums parāda lielāku objektu apdrošināšanas sarežģīto dabu. Pēc publiski pieejamām ziņām, pašu prezidenta pili ir apdrošinājis BAN (Baltijas apdrošināšanas nams), bet būvdarbu veicēju – BTA. Nu mums būs iespēja vērot kā divi lielākie pašmāju apdrošinātāji piedalās Latvijas nacionālā objekta atjaunošanā. Lai gan Baltijas apdrošināšanas nams ir ar lielu ārzemju investoru kapitāla daļu un BTA īpašnieki esot holdingsabiedrības ar numuriem no B3 līdz B6, šo apdrošinātāju Latvijas izcelsmi mums nav iemesla apšaubīt. Prezidenta pils kā īpašums ir ticis apdrošināts AAS BAN ar apdrošinājuma summu 5,4 miljoni latu un uz „pirmā riska” noteikumiem. Tas rāda, ka VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) ir veikuši riska analīzi un novērtējuši, ka lielāks zaudējums nav ticams.

Pašlaik pēc cietušajām platībām izskatās, ka ugunsgrēka postījumi varētu būt daudz lielāki. Parasti īpašuma apdrošināšana būvdarbu laikā nav spēkā, jo būvdarbi ir paaugstināts risks un būvdarbu laikā īpašumam ir nepieciešams atsevišķs – būvdarbu apdrošinājums. Šādu apdrošinājumu būvniekiem (pēc mediju datiem) ir sniedzis AAS BTA. Būvdarbu apdrošināšanai būtu jāsatur vismaz trīs daļas – pašu rekonstrukcijas darbu apdrošināšana tāmes vērtībā, darbu vietā esošā īpašuma apdrošināšana (tas ir pati pils) un atbildība pret trešajām personām.

Apdrošināšana ir līgumus starp klientu un apdrošinātāju, polise nav carte blanc, kas maksā par visu un vienmēr.

Polise ir līgums ar saviem īpašiem noteikumiem. Tāpēc tagad mēs redzēsim, par ko pēc līguma nosacījumiem apdrošinātājiem būs jāmaksā un par ko viņi atteiksies maksāt. No tā arī varēsim vērtēt apdrošinājuma iegādātāju prasmes un profesionalitāti, veicot šo savu pienākumu.

Dažiem no cietušajiem – piemēram, muzejiem, liekas, nemaz nav apdrošinājuma seguma par eksponātiem. Muzeju iespējas saņemt kompensācijas no apdrošināšanas būs atkarīgas no tā, kurš tiks atzīts par vainīgu negadījumā – ja tā būs būvnieku vaina, tad iespējams, ka būvnieku atbildības apdrošinātājs BTA kompensēs arī zaudējumus trešajām personām, tai skaitā muzejiem. Parasti Latvijas standarta īpašuma apdrošināšana neatlīdzina zaudējumus par mākslas un citām unikālām vērtībām, bet redzēsim, kā tas būs šoreiz.

Mūsu prezidenta pils negadījums pasaules kontekstā nav nekas unikāls – ir degušas arī slavenākas un labāk apsargātas ēkas. Pirms pāris gadiem uguns apturēja Las Alamosas nacionālās militārā kodolpētniecības laboratorijas darbību ASV; 2008.gadā notika Kvebekas vēsturiskā Arsenāla ugunsgrēks, kura atjaunošanas darbi būs pabeigti tikai 2016 gadā u.c. Pieredze rāda, ka negadījumi turpina notikt, un atšķiras tikai tas, kā mēs esam tiem sagatavojušies un cik liela izpratne par apdrošināšanu un riskiem ir cilvēkiem, kam šie jautājumi uzticēti katrā konkrētajā uzņēmumā vai iestādē.

Autors ir Latvijas Profesionālās Apdrošināšanas brokeru asociācijas valdes priekšsēdētājs