Ielīgosim Jāņus un Dziesmu svētkus!

Priecāsimies par to, kas mums ir

Šī nedēļa starp pirmo masveida deportāciju atcerēm un Jāņiem ir laiks pārdomāt mūsu laimi. Par spīti visam, kas noticis un kas vēl notiek, mums būs iespēja līgot pašiem savā zemē, pašiem savos laukos.

Mums ir sava valsts, un, kaut gan tā nav ideāla, tā nes mūsu vārdu. Daudzām par mums lielākām tautām nav šādas laimes. Pasaulē starp pazīstamākām varētu minēt čečenus, kuri skaitliski ir mums līdzīgi, un kurdus, kuri ir kādas 20 reizes vairāk nekā latviešu.

Starptautiskās cilvēktiesību konvencijas vien nepataisa par pašsaprotamu lietu to, ka mums ir sava valsts, kur mēs varam runāt ar savām valsts iestādēm savā valodā. Un tieši tāpēc, ka tā nav pašsaprotama lieta, mums tā neatlaidīgi jāaizstāv.

Tas, ka mūsu valstij ir problēmas, ir katram skaidri redzams, bet tad jāprasa, kur ir tā perfektā, ideālā valsts? Kādreizējā Padomju savienība sevi sludināja par „strādnieku paradīzi”, un daudzi ārpus tās ticēja šai propagandai, bija gatavi nodot savu pašu valsti, lai palīdzētu “labajam” Staļinam.

Dažreiz tas arī skāra latviešus. Piemēram, slavenais angļu spiegs Kims Filbijs 1945.gadā kļuva par britu Slepenā izlūkošanas dienesta (Secret Intelligence Service) IX nodaļas vadītāju un vervēja baltiešus nosūtīšanai uz okupēto Latviju un Lietuvu pagrīdes darbam. Diemžēl Filbijs bija nodevējs gan savai valstij, gan brīvās pasaules centieniem atbrīvoties no padomju jūga, un operāciju detaļas ziņoja čekai. Filbijs 1963.gadā pārbēga uz Maskavu, un gadus vēlāk, prasīts par patriotu nosūtīšanu drošā nāvē, vien atbildēja, ka puišiem vienkārši nav paveicies, kā karā bieži neveicoties.

Doma, ka citur ir labāk nekā pie mums, var iedarboties divos veidos – var mudināt pamest dzimto zemi un pārcelties uz to labāko vietu vai var likt ķerties pie darba, uzlabojot pašu mājas.

Abiem variantiem ir priekšnosacījumi – Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ir atvērusi durvis uz daudzām citām valstīm, un mūsu demokrātiskā valsts iekārta nodrošina mūsu iespējas darboties līdzi, celt mūsu valsts labklājību.

Ja kāds vēl ar nostalģiju min „labos padomju gadus”, tad tas laikam aizmirsis pēdējo padomju gadu vizītkartes, kuras deva tiesības iepirkties konkrētas pilsētas vai rajona veikalos, un talonus, kuri tika regulāri katram izdalīti, lai drīkstētu pirkt noteiktos daudzumos tādas „luksusa preces” kā cukuru, miltus, makaronus, ziepes…

Priecāsimies par to, kas mums ir, un ar dziesmām ielīgosim Jāņus un Dziesmu svētkus!

Autors ir laikraksta „Latvietis” redaktors Austrālijā