Vai iecerēta agrīna skolēnu specializācija un nevienlīdzība?

Politiskais konteksts, kas netieši izriet no piedāvājumiem jauniešus specializēt iespējami agrāk, nozīmē – veidot vērtībās nevienotu sabiedrību

Valsts sekretāru sanāksmē 28. martā (Zaļajā ceturtdienā) Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) prezentēja Ministru kabineta (MK) noteikumu projektu par Pamatizglītības standartu. Neraugoties uz to, ka projekts ticis pilnveidots, tomēr neviens no ministriju valsts sekretāriem nebija gatavs par to balsot. Kāpēc? Secinājumi: projekts nav līdz galam izstrādāts, pamatots un apspriests ar sociālajiem partneriem.

Joprojām diskutabla ir projekta autoru iecere pieļaut būtisku stundu skaita samazinājumu eksaktajiem mācību priekšmetiem (ķīmijai, bioloģijai, fizikai, dabas zinībām, ģeogrāfijai). Turklāt laikā, kad skolēnu sekmība tieši šajos mācību priekšmetos uzrāda kritumu. Arī mūzikā, literatūrā, vizuālajā mākslā un mājturībā iespējams krietns stundu skaita samazinājums.

Palielinot skolu vadības iespēju patvaļīgi noteikt visai atšķirīgu laika daudzumu dažādās skolās viena un tā paša mācību priekšmeta apguvei, bet nemainot standarta prasības, IZM faktiski pieļauj nevienlīdzības palielināšanos skolēnu vidū.

Kārtojot eksāmenus, tiem skolēniem, kas būs kādu mācību priekšmetu mācījušies ar lielāku stundu skaitu, būs priekšrocības, turpretī tie, kas šo pašu priekšmetu būs mācījušies ar mazāku stundu skaitu, būs zaudētāji.

Stundu variāciju skaits vienā mācību gadā paredzēts pat līdz 8 un 9 stundām nedēļā. Tāpēc neizbēgami veidosies skolu profilēšanās un līdz ar to agrīna skolēnu specializēšanās. Tātad pamatizglītība, visticamāk, vairs nebūs VIENĀDA visās skolās. Vidusskolās virzienu dažādība šķiet neizbēgama, bet vai to pašu vēlams panākt pamatskolām?

Skolēniem tas nozīmēs, ka, izvēloties tās vai citas specializācijas skolu (eksakto, sociālo, mākslu), cita ceļa nebūs. Turklāt izvēle būs jāizdara jau bērnībā, kad nepavisam vēl nav noskaidrotas skolēna dotības un attīstītas spējas. Paverot šķietamu izvēles brīvību un radot iespējas kādu mācību priekšmetu mācīties mazāk, IZM skolēna brīvību īstenībā apdraud daudz vairāk – nākotnē. Ja kādā skolā skolēni mācīsies ar minimālo stundu skaitu konkrētas jomas mācību priekšmetus, tad, visticamāk, viņi nākotnē vairs nevarēs panākt savus vienaudžus šajā jomā. Tiks samazinātas viņu iespējas apgūt noteiktas profesijas, iemaņas un prasmes.

Šis projekts apdraud pamatizglītības daudzpusību. Tā vien šķiet, ka tiek atkārtots ministra Andra Piebalga laikā īstenotais eksperiments, kad vidusskolēniem atļāva nemācīties dabas zinības. Sekas jūtamas vēl tagad.

Ir grūtības nokomplektēt studiju grupas atbilstošajās fakultātēs, un trūkst speciālistu tautsaimniecībā. Atšķirība, ka tagad eksperimentējam jau ar pamatskolēniem. Nav arī saprotams, kāpēc dabas zinību kabinetiem tika pirktas interaktīvās tāfeles un moderna tehnika, ja IZM Pamatizglītības paraugprogrammā pieļauj dabas zinībām samazināt stundu skaitu. Vai tā nav valsts līdzekļu izšķērdēšana?

Otrs būtiskākais pārmetums dokumenta projekta gatavotājiem ir saistīts ar anotāciju. Tās sadaļā “Iemesli, kādēļ netika nodrošināta sabiedrības līdzdalība” uzskaitītas organizācijas un personas, ar kurām bijušas tikšanās, lai “diskutētu un vienotos par noteikumu projektu, t. sk. kompromisa risinājumiem mācību priekšmetu un mācību stundu plānā”. Nekur tālāk netiek paskaidrots, vai kompromiss visos gadījumos ir ticis panākts vai ne. No astoņām anotācijā minētajām organizācijām un personām vismaz trīs (iespējams – vēl vairāk) ir iebildušas arī pret piedāvātajiem kompromisa variantiem. Neminot to, tiek netieši maldināti lēmuma pieņēmēji par apspriešanas patiesajiem rezultātiem.

Visvairāk pārsteidz tieši IZM nevēlēšanās pārskatīt mācību saturu standartos, kas būtu loģisks un reāli nepieciešams izglītības reformu solis. Turpinās manipulācijas ar stundu skaitu katrā mācību priekšmetā, tādējādi faktiski tiecoties izjaukt līdz šim atrasto līdzsvaru starp izglītības jomām pamatskolās.

Šī MK noteikumu projekta apspriešanas gaitā daudz kritisku iebildumu izteica pedagogu organizācijas, tai skaitā Latvijas Pedagogu dome (LPD) un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA). Diemžēl projekta anotācijā šīs organizācijas nav minētas. Atzinība jāizsaka Valsts kancelejas vadītājai Elitai Dreimanei, kura 28. marta Valsts sekretāru sanāksmē uzdeva IZM apspriest minēto projektu arī ar galvenajiem sociālajiem partneriem.

Jāatzīst, ka projekts piedzīvojis dažas izmaiņas un notikusi daļēja piekāpšanās izglītības ekspertu viedokļiem. Tā, piemēram, tagad projekts paredz divus pamatizglītības paraugprogrammas (mācību paraugplāna) galvenos variantus, no kurām pamatskolas varēšot izvēlēties sev piemērotāko (sk. MK noteikumu projekta 26. pielikuma 3., 4. lpp.).

Otrais variants būtiski neatšķiras no līdzšinējās paraugprogrammas (tātad projekta autori atzīst līdzšinējo paraugprogrammu par gana labu). Vienīgi nākušas klāt stundas angļu valodā pirmajās klasēs, un paredzēta iespēja vēstures mācību priekšmetu sadalīt divās daļās (Latvijas un pasaules vēsture). Abas šīs ir politiskas izšķiršanās, kas profesionāļu vidū izraisa gana daudz diskusiju un kritikas, tomēr tās ir vismaz racionāli pamatojamas. Taču loģiska pamatojuma trūkst iecerei noteikt vien minimālo stundu skaitu lielai daļai mācību priekšmetu.

Kāpēc pedagogus joprojām neapmierina pirmais piedāvātais variants?

No sākotnējās MK noteikumu redakcijas tas atšķiras ar nelielu piekāpšanos, taču saglabā diskutablo pieeju, proti, pieļauj dažiem mācību priekšmetiem tik mazu stundu skaitu, ka tas neatbilst mācību saturam, kāds ir paredzēts mācību grāmatās un kas nepieciešams standarta prasību īstenošanai. Mājturības un tehnoloģiju mācību priekšmets paraugprogrammas šajā variantā zaudē 5., 6., 8. un 9. klasē pusi līdz šim paredzētā mācību laika – divu stundu vietā atstāta tikai viena. Vienas stundas (40 minūšu) laikā daudzas mājturības un tehnoloģiju tēmas nav iespējams apgūt vispār. Faktiski zūd arī iespēja izmantot visas tehnoloģiskās iekārtas (mācību virtuvi, mācību darbnīcas, darbgaldus). Uzturmācības praktiskās nodarbības, tekstila tehnoloģiju, kokapstrādes un metāla apstrādes tehnoloģiju daudzu tematu apguve kļūst absurda (neraugoties uz to, standartā mācību saturs un prasības mainītas netiek!).

Mūzikai un vizuālajai mākslai dažus mācību gadus paredzētas divas mācību stundas, citus – nez kādēļ viena stunda nedēļā. Idejai literatūrai noteikt minimālo mācību laiku, kas nozīmē samazinājumu vairākos mācību gados līdz vienai stundai nedēļā, nepiekrīt pedagogi Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas veiktajā aptaujā.

Ko darīt? 

Izeja no radušās situācijas ir šāda:

1) šogad apstiprināt MK noteikumus – iekļaujot tikai un vienīgi otro (līdzšinējo) pamatizglītības paraugprogrammas variantu (ar politiski motivētajām izmaiņām, kas skar angļu valodu un vēsturi), bet pirmo variantu atstāt turpmākai pilnveidei;

2) turpināt darbu pie pamatizglītības reformas visu nākamo mācību gadu – pārskatot mācību saturu katrā mācību priekšmetā, izvērtējot, vai tas nav novecojis, vai nav pārblīvēts, papildinot, ja nepieciešams, ar inovatīvām pieejām, jaunām prasībām un darba formām;

3) tikai pēc mācību satura analīzes, pārvērtēšanas un pilnveides loģiski ir veidot jaunu pamatizglītības paraugprogrammas variantu. Iespējamais kompromisa risinājums, kas palielinātu skolu autonomiju, bet vienlaikus tik ļoti nesamazinātu katram mācību priekšmetam veltīto mācību laiku, ir: mainīt mācību stundu uzskaites kārtību (nevis nedēļas, bet gada griezumā);

4) skolu autonomijas un radošas profilēšanās ideju iespējams īstenot citādi. Vienā skolā iespējamas vairākas izglītības programmas, piemēram, vispārējās pamatizglītības programma un interešu izglītības programmas. Dzīvē tas varētu būt tā: no rīta skola īsteno obligāto, daudzpusīgo un visās skolās samērā vienādo pamatizglītības programmu, bet pēcpusdienā skolēniem tiek piedāvātas papildus radošās darbības prasmju attīstīšanas iespējas dažādās pulciņu nodarbībās. Līdz ar to skolēni būtu nodarbināti līdz darbadienas beigām un turpat skolā sagatavotu arī mājasdarbus. Vecākiem atkristu rūpes par savu bērnu gaitām starp stundu beigām un vakara cēlienu.

Minētos četrus priekšlikumu šonedēļ MK iesniedz Latvijas Pedagogu dome un vairākas skolotāju profesionālās asociācijas. Pedagogu organizācijas labprāt iesaistītos pamatotā reformu plānošanā un pārdomātā izglītības satura pilnveidē. Tomēr IZM jāņem vērā profesionāļu viedokļi un šogad nav jāvirza diskutablais Pamatizglītības paraugprogrammas (pirmais) variants Ministru kabineta noteikumos.

Par šo un citiem reformu jautājumiem būtu ieteicams Latvijas Universitātei, citām augstskolām, skolotāju organizācijām (LIZDA, LPD un LIVA) un IZM sarīkot nopietnu zinātnisku konferenci.

Otrajā pieteikto reformu īstenošanas gadā ir beidzot jāapzina, cik tālu esam tikuši. Ir jānoskaidro, kāpēc būtiskas valdības apņemšanās netiek pildītas. Piemēram, kāpēc netiek sākta mazo skolu saglabāšanas un atbalsta programma, kas ir solīta valdības deklarācijā. Cita problēma – kā motivēt pedagogus radošākam darbam. Kvalitātes kategoriju sistēmu, kas tika radīta starptautiskā palīdzības projektā, mehāniski nevar pārnest uz turpmāko pedagogu darba kvalitātes noteikšanas un motivācijas kārtību. Tā prasa rūpīgu pilnveidi un atbilstošus taisnīgus nosacījumus visiem, arī tiem, kas starptautiskajā projektā nepiedalījās. 

Sabiedrībā jāpanāk vienošanās par to, kādu vēlamies redzēt jaunieti – pabeidzot pamatskolu, kādu – pabeidzot vidusskolu. Tātad jāvienojas – kāda būs Latvijas izglītības attīstības filozofija.

Skolēnu agrīnas specializācijas tendence no filozofiskā viedokļa nozīmē pāreju uz vienpusīgu, šauri specializētu personu (izpildītāju) veidošanu, kurām ir mazāk kopīgā, bet vairāk atšķirīgā – pasaules izpratnē. Turpretī mūsdienu strauji mainīgā dzīve prasa kompetenču daudzpusību, mobilitāti, spēju mainīt darbavietu un pat darbības jomu. Vienlaikus sabiedrības saliedētībai nepieciešama VIENOTA vērtību bāze, ko var nodrošināt visiem vienāds, bet daudzpusīgs pamatizglītības saturs. Tātad izglītības mērķos jāspēj pretējības (antinomijas) apvienot. Nepieciešama gan eksakta, gan humanitāra lietpratība, gan individuālas, gan kolektīvas darba formas, gan jaunu tehnoloģiju, gan Latvijas kultūras un universālu humānu vērtību apguve.

Politiskais konteksts, kas netieši izriet no piedāvājumiem jauniešus specializēt iespējami agrāk, nozīmē – veidot vērtībās nevienotu sabiedrību. To mēdz saukt par “jauno tribālismu” (no latīņu triba – cilts). Nācija pārvēršas nelielās subkultūrās (modernajās “ciltīs”) un profesionālajās jomās (“alās”) sadalītu ļaužu kopumā, kurā katrs konstruē savu priekšstatu, interešu un iegribu subjektīvo pasaulīti, nerēķinoties ar citiem, kurā “katram ir sava patiesība”, viss šķiet relatīvs un universālu vērtību nav. Bet sašķeltu sabiedrību – kā zināms – ir vieglāk pārvaldīt… Negribas ticēt, ka tas būtu gaidīto reformu mērķis.

Autors ir LU vadībzinātņu doktors