Latviešu pēdas Gruzijas galvaspilsētā

Bijusī Latvijas Goda konsule ved ceļojumā pa Tbilisi un stāsta par latviešiem

Portāls „Delfi” raksta, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs īsteno projektu „Simts dārgumu” Latvijas muzejos. Manī lielu prieku radīja tas, ka 43.vieta starp šiem simts dārgumiem ir atvēlēta cilvēkam, kuru Gruzijas Latviešu biedrībā „Ave Sol!” uzskata par „savu cilvēku” un kuram ir veltīti biedrības vairāki gadi darba.

Jūlijs Straume strādāja Tbilisi 16 gadus – meklēja, pētīja, pārzīmēja, fotografēja un lika kopā visus šos priekšmetus albumos, zīmējumu mapēs, lai piedāvātu tautas mākslas darbus kā paraugus meistariem, kuri savās darbnīcās auda, šuva, izšuva, kala un no māla veidoja lietas, kuras savu vietu atrada strauji augošajā tirgū gan pašā Gruzijā, gan ārzemēs. Runa ir par XX gadsimta sākumu.

Tā bija Kaukāza mājamatniecības komitejas funkcija. Jūlijs Straume šajā komitejā strādāja par mākslinieku un ļoti labi saprata savu uzdevumu. Pēc viņa Tbilisi lietišķās mākslas muzejā ir palikuši paklāju meti, fotogrāfijas, kuras ir apvienotas divos milzīgos albumos ādas vākos, kurus ir izgatavojis pats Jūlijs Straume. Ir saglabājušies specifiski muzeju skapji, kuru dizaina autors ir mūsu tautietis un kurus uzskata par jaunu vārdu muzeju ekspozīciju veidošanā, jo tie ir ar stikla sienām un apskatāmi no visām pusēm, tos var novietot zāles vidū.

Mākslas zinātniece Eteri Cicišvili savā grāmatā par dizaina vēsturi Gruzijā Jūliju Straumi uzskata par pirmo cilvēku, kurš ir padarījis dizainu par mākslas nozari Gruzijā.

Viss iepriekš rakstītais mudina mani īstenot ideju, kura nedod mieru jau ilgāku laiku. Gribu pastāstīt par to, ko zinu labāk nekā cits – tas būtu stāsts par tām vietām Tbilisi, kur savas pēdas ir atstājuši latvieši. Pa šīm „pēdām” šodien var noiet pietiekami labi, un tas aizņemtu aptuveni trīs stundas. Maršrutu esmu jau izgājusi ar mūsu ciemiņiem no Latvijas.

Pēc Latvijas vēstnieces Elitas Gaveles lūguma novadīju ekskursiju diezgan lielam tautiešu kolektīvam no Saldus, kurš priecēja mūs Tbilisi Gruzijas valsts svētkos 2012.gada 26.maijā. Bija jāatrod objekti, kuri atbilst tēmai – latviešu pēdas Tbilisi – un labi jāizplāno ceļš. Maršrutam bija jābūt loģiskam un pēc iespējas īsākam. Izdomāju un novadīju. Ne jau visi dancotāji to nostaigāja līdz galam. Katrā gadījumā mūsu ciemiņu vadītāja Ļuba Kapteine ceļu nogāja varonīgi un ar interesi. Un tagad ceru, ka vismaz Saldū jau šo to zina par latviešu mantojumu Gruzijā.

Ekskursija jāsāk ar Jūliju Straumi un jābeidz ar Jūliju Straumi, jo šajā maršrutā četras vietas no deviņām ir saistītas tieši ar šo cilvēku.

Tikšanās vieta – Brīvības laukums, bijušās mērijas skvēriņš

Dadiani ielā 29 atrodas Gruzijas Lietišķās mākslas muzejs, kas pēc ceļošanas pa dažādiem namiem beidzot ir atradis pastāvīgu vietu. Gruzijas Lietišķās mākslas muzejā ir vairāk nekā 500 muzeja glabāšanas priekšmetu, kurus radījis Jūlijs Straume. Viņš strādāja par mākslinieku Kaukāza mājamatniecības komitejā no 1908. līdz 1924.gadam. J.Straumi uzskatīja par šī muzeja radītāju. Tagad te var redzēt to darbnīcu maketus, ar kurām sadarbojās mūsu tautietis. 

Pie sienas karājas slavenais paklājs „Miri”, par kuru 1925.gadā Parīzes tautas mākslas izstādē iegūta „Grand Prix”. Kad Latvijā sākās projekts par simts dārgumiem, Latvijas Lietišķās mākslas muzeja darbinieki interesējās par šī paklāja vēsturi. Diemžēl tas nav Latvijas īpašums, kaut arī radīts ar Jūlija Straumes pūlēm. Tas ir varens tepiķis – liels, skaists un tā kvalitāte ir mūžīga, jo persiešu tehnikā radītie paklāji ir tik blīvi, ka tos „iznēsāt” nav iespējams.

Otrs šī muzeja šedevrs, kurš ir saistīts ar Jūliju Straumi, arī ir tepiķis. Tā nosaukums „Džungļi” vai „Nadiroba” (gruz. val. – medības), arī Parīzes izstādes balvas ieguvējs. Šis tepiķis ir J.Straumes un Dāvida Cicišvili kopdarbs.

Muzeja darbinieki labprāt pastāstīs par Gruzijas Latviešu biedrības ieguldījumu muzeja darba atjaunošanā. Gandrīz mirušo muzeju atdzīvinājām, gatavojoties Jūlija Straumes 125.gadadienas atzīmēšanai un pateicoties Laimas Kļaviņas iniciatīvai. Tas bija 1999.gadā. Jūlijam Straumem veltītā konference notika šajā muzejā.

Turpinot ceļu lejup pa Puškina ielu, pa pazemes pāreju jāpāriet uz pavisam tuvo Gruzijas Nacionālo bibliotēku. Tā celta XX gs. sākumā kā Muižnieku bankas filiāle un telpu izrotāšanai bija uzaicināti Jūlijs Straume un poļu izcelsmes mākslinieks Heinrihs Griņevskis. Tagad bibliotēkā ieiet nevar, to restaurē, bet Jūlija Straumes darbu – apgaismošanas plafonu rotājumus uz griestiem – var redzēt arī no ielas uz balkona, neieejot ēkā.

Biedrībā ir saglabājušās fotogrāfijas no Karīnas Pētersones vizītes, kad izstaigājām visas iekštelpas un varējām fiksēt griestu rotājumu virs parādes trepēm, milzīgās ieejas koka durvis, kuras ir radītas pēc Jūlija Straumes projekta. Šodien daudzus muzeja skapjus bibliotēkā izmanto kā grāmatu skapjus. Bibliotēkas direktors Zaza Abašidze parādīja arī paklāju metus, kurus ir radījis J.Straume.

2005.gada oktobrī notika Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vizīte Gruzijā. Bibliotēkai tika uzdāvināta unikāla grāmata, kuras autore ir Laima Kļaviņa, „Jūlijs Straume. Lietišķās mākslas meistars” („Zinātne”, 2004.g.). Uzdāvinātās grāmatas unikalitāte ir, ka tajā atrodams tulkojums gruzīnu valodā. Šis duplekss ir izdots vien 120 eksemplāros.

Komisāri nav modē

Turpinot ekskursiju pa Gudiašvili ielu, nonākam pie Nacionālās mākslas galerijas. Tās priekšā ir apglabāts latvietis Jānis Fabriciuss. Šī vieta liecina par cilvēku nežēlību pret savu vēsturi šodien.

Galerija iziet uz Tbilisi pilsētas galveno ielu – Rustaveli prospektu. Padomju laikā te apglabāti seši slaveni darbinieki, visi dažādu tautību pārstāvji – gruzīns (starp citu, slavenā Roberta Sturua vectēvs), armēnis, azerbaidžānis, latvietis u.tml. Apglabājumu vietā tagad ir mauriņš, un uz visiem jautājumiem par pīšļu likteni gan Gruzijā, gan Latvijā atbild vienādi: „Komisāri šodien nav modē!” Ir par ko aizdomāties, jo arī mūsu paaudze aizies vēsturē un vairs nebūs modē. Kā redzam, politika un morāle slikti korelējas. Kopā ar mums aizies mūsu zināšanas. Jau pavisam drīz par Jāni Fabriciusu vairs neko nezinās ne Latvijā, ne Gruzijā.

Rustaveli prospekta pretējā pusē ir skaista ēka, kurā ilgus gadus atradās Gaisa transporta ministrija, Aviācijas ministrija. Arī te ir „latviešu pirksts”. 1934.gadā par Aizkaukāza gaisa transporta ministru tika nozīmēts vēl viens latviešu „komisārs” – Pēteris Urkēvics, Mārtiņa dēls. Viņa pienākumos bija Aizkaukāzā radīt gaisa satiksmi un attīstīt aviāciju. Urkēvics šajā amatā nostrādāja līdz 1937.gadam, kurš padomijas vēsturē iegājis kā lielākais represiju gads.

Kad 1956.gadā Urkēvicu reabilitēja, viņa dēls Pēteris daudz ko uzzināja, tajā skaitā arī to, kurš bijis „donoščiks”, ka viņš esot „tautas ienaidnieks”. Viss bijis vairāk nekā vulgāri – tas izrādījās dzīvokļa kaimiņš, kuram likās, ka Urkēvici aizņem pārāk lielu dzīvokli. Tagad šajā dzīvoklī dzīvo Urkēvica mazdēls ar savu ģimeni, kurā aug trīs puikas Urkēvici: Mihails, Dainis un Andris.

Pavisam tuvu – uz leju caur Aleksandra parku, paralēli Rustaveli propektam ir Tabukašvili iela, kuras namā Nr.17 no 1997.gada augusta līdz 2010.gada beigām strādāja Latvijas Goda konsule Gruzijā Regīna Jakobidze. Konsulāta paspārnē bija arī Gruzijas Latviešu biedrības mājas. Par dzīvi šajā namā ir daudz ko stāstīt, jo gandrīz 14 gadus Latvijas-Gruzijas attiecības risinājās gan abu valstu ārlietu ministriju līmenī, gan sabiedrisko attiecību līmenī, gan kultūras sakaros. Droši vien savos memuāros daudz varēšu pastāstīt, kādi cilvēki ir bijuši mūsu viesi, kādus notikumus esam organizējuši, kāda atmosfēra te valdīja un cik žēl, ka tagad latviešu biedrībai sava jumta nav. Kopš 2010.gada maija neesmu Gruzijas latviešu biedrības „Ave Sol!” priekšsēdētāja, mūsu līdere ir jauna un perspektīva sieviete Kristīne Kuldžanišvili. Bet daudzās Tbilisi tūristu kartēs tieši šis nams atzīmēts kā Latvijas diplomātiskās misijas vieta.

Kad vadīju ekskursiju dejotājiem no Saldus, uz balkona parādījās mana mazmeita. Mēs laikam par skaļu čalojām latviski, viņu tas ieinteresēja. Pārrunas ar Medeju beidzās ar to, ka ne no šā, ne no tā dienas un ielas vidū nodziedājām Latvijas himnu. Tā skanēja divos līmeņos – lejā un augšā.

Mākslas ceļš un farmaceits Roberts Kupcis

Lai turpinātu ceļu pa latviešu pēdām, tagad jāpārriet no Kūras upes labā krasta uz kreiso. Tas nozīmē, ka jāpamet pilsētas centrs un jāšķērso ļoti eksotiska vieta, ko pilsētā sauc par „Sauso tiltu”. Tas savieno Kūras divus krastus, bet tas iet pāri autotrasei. Rīgā tādu tiltu ir daudz, bet neviens nav kļuvis tik slavens kā šis Tbilisi. Tieši tajā vietā, kur tilts iet „pa gaisu”, ir izvietojusies vislielākā Gruzijas mākslinieku darbu vernisāža. Te var atrast visu, ko var radīt mākslinieks. Te noteikti jāatgriežas, kad viesošanās Tbilisi iet uz beigām, lai atrastu suvenīrus radiem un draugiem, kuri jūs gaida atgriežamies.

Tā ir sevišķa bauda gan no mākslinieciskā, gan no komerciālā viedokļa, jo tirgošanās notiek pēc visiem austrumnieku likumiem. Gruzijas tirgonim nav svarīgi, par cik pārdot, galvenais – pārdot. Tas nozīmē, ka ir atrasts cilvēks, kurš novērtējis jūsu dārgumu un ir labi „parunāts”, jo sākas spēles ar atmiņu. Katrs gruzīns ir bijis Latvijā, un viņam ir savas nostalģiskas emocijas, ar kurām nu viņš sajūsmā dalās.

Tilta otrajā pusē sākas ļoti gara iela, tagad tā saucas Dāvida Agmašenebeli prospekts. Mūsu atmiņās tā ir Mihaila iela. XX gs. sākumā te strādāja divi latvieši, kuri ir mūsu dzimtenes tēla un slavas veidotāji. Tie ir jau pieminētais Jūlijs Straume un fantastisks darba rūķis Roberts Kupcis.

Un tā – Roberts Kupcis. Mūsu tautietis no Valmieras, kuru pēc Tērbatas universitātes beigšanas sāka „nēsāt pa pasauli” – Omska, Manžūrija un Krievijas-Japānas karš, Kazaņa, kur viņš otrreiz iegūst farmaceita doktora grādu, un beidzot Gruzija, Tbilisi. 1908.gadā Robertu Kupci atsūtīja strādāt par Ķīmiskās ekspertīzes laboratorijas vadītāju, un te viņš nostrādāja līdz sava mūža beigām 1954.gadā. Laboratorijai mainījās nosaukumi, piederība dažādiem resoriem, bet pilsētas vēsturē tā ir iegājusi kā Kupča laboratorija.

Kad ir daudz ko stāstīt, grūti izvēlēties, ar ko sākt. Pēc Roberta Kupča ir palikusi vesela „bibliotēka” viņa rakstu, grāmatu, ekspertīžu protokolu, gan atklātu, gan ar grifu „slepeni”. Viņu labi atceras Gruzijas zinātnieki – ķīmiķi, farmaceiti, tiesu eksperti, minerālūdeņu pētnieki, kurortoloģijas un tūrisma speciālisti. Profesors Revazs Shiladze apgalvo – šajās zinātnēs Roberts Kupcis arī mūsdienās ir visvairāk citējamais zinātnieks. Ķīmiskās analīzes laboratorija, starp citu, nodarbojās arī ar Gruzijas ūdeņu pētīšanu , to ārstniecisko efektu noteikšanu, kuru rezultātā ir radušās gandrīz visas kūrortu vietas, kurās ūdens ir galvenais ārstniecības līdzeklis. Tas nevarēja notikt bez ķīmiķa un farmaceita Roberta Kupča darba.

Gruzijas Latviešu biedrībai ļoti paveicās ar Roberta Kupča mantojuma pētīšanu, jo iepazināmies ar viņa mazdēlu Igoru Parastajevu, kura ģimenē saglabājušies unikāli dokumenti. Tie apliecina gandrīz visus Roberta Kupča biogrāfijas notikumus no kristīšanas apliecības līdz darba grāmatiņai un autobiogrāfijai, kura ir uzrakstīta rokrakstā.

Zinātniskā mantojuma pētīšanas procesā Nacionālajā bibliotēkā un Valsts arhīvā mēs satikāmies ar Gruzijas Politehniskās universitātes Ķīmijas fakultātes profesoru Revazu Shiladzi, kurš raksta grāmatu par Gruzijas farmācijas vēsturi un par mūsu tautieti zina vairāk nekā jebkurš cits.

Rīgā iepazinos ar Farmācijas muzeja darbinieci Baibu Mauriņu, kura mums palīdzēja tikt galā ar kādu problēmu, kuru nevarēja atrisināt ne profesors Shiladze, ne mēs – kāpēc, runājot par Kupci, viņu sauc par Robertu, bet bieži arī par Ivanu vai Jāni. Izrādījās, ka Kupči ir divi, un abi ir strādājuši Gruzijā, abi ir beiguši Tērbatas Universitāti vienā specialitātē – farmācijā. Kupcis Jānis un Kupcis Roberts ir brāļi! Jānis sācis strādāt Tbilisi 1901.gadā un 1926.gadā atgriezies Latvijā, kur kļuvis slavens Latvijas Universitātes mācībspēks. Viņa uzvārds ir Latvijas mazajā Enciklopēdijā. Par Robertu Kupci Latvijā neko nezināja. Tagad par viņu latviešu valodā ir divas publikācijas – Baibas Mauriņas un mana. Diemžēl abas publikācijas ir vien „Zinātņu Akadēmijas Vēstnesī”, kas nozīmē, ka plaša publika par šo cilvēku neko nezina arī šodien.

Bet tie latvieši, kuri atbrauks uz Tbilisi un noies mūsu piedāvāto ceļu, uzzinās daudz un arī ieraudzīs, jo netālu no metro stacijas „Mardžanišvili” pagriezienā pa labi Šerozijas ielā Nr.10 atrodas skaists, bet stipri nolaists nams. Tajā vairāk nekā 40 gadus atradās Ķīmiskās ekspertīzes laboratorija, par kuru bija runa un kurā atradās arī Roberta Kupča dienesta dzīvoklis. Te dzīvoja lielā ģimene (viņam bija divi dēli un meita). Uz šī nama ir piemiņas plāksne, kuru atklājām 2009.gada 27.februārī, Roberta Kupča dzimšanas dienā. Divreiz gadā – šajā datumā un 18.novembrī – mēs uz turieni aizstaigājam ar ziediem. Būtu skaisti, ja arī citi latvieši šo vietu atcerētos ar puķēm, vēl jo vairāk tāpēc, ka puķu tirgus pie metro stacijas „Mardžanišvili” ir pa ceļam.

Latvijas pirmā diplomātiskā misija

Ziedus vajadzētu iegādāties arī mūsu nākamā ceļapunkta dēļ, jo pavisam netālu – D.Agmašenebeli prospekta 171.namā – no 1920.gada 1.janvāra līdz 1922.gada vasarai bija Latvijas Republikas pirmā diplomātiskā misija, kuru vadīja vēstnieks Jānis Puriņš un kur pildīt konsula pienākumus bija uzaicināts Jūlijs Straume. Viens no „Delfi” komentētājiem raksta, ka Jūlija Straumes darbs Latvijas vēstniecībā esot bijis „komisks”. Kā uz to skatīties! Visi vēstniecības darbinieki cits pēc cita aizbēga no Gruzijas, kad tajā ienāca padomju karaspēks un sākās Gruzijas sociālisma periods. Taču Straume palika – bez finansējuma un bez patenta par vēstniecības atvēršanu. Toties darba šajā brīdī bija daudz!

Gruzijā Pirmā pasaules kara rezultātā bija daudz, aptuveni 2000, bēgļu no Latvijas. Viņiem bija jāpamet Gruzija, jo jaunās varas skatījumā viņi bija „nedraudzīgas” valsts pilsoņi. Straumem šiem cilvēkiem bija jāsarūpē pases un citi dokumenti, jāmeklē varianti, kā viņus deportēt. Diez vai tā ir komiska situācija. Katrā gadījumā pats Straume pameta Gruziju tikai 1923.gadā, kad lielākā daļa latviešu bēgļu jau bija aizbraukusi. Daļa palika, jo Gruzijas jaunā vara pieņēma lēmumu, ka tikai Latvijā izdota pase liecina par piederību šai valstij. Palika arī brāļi Kupči, par kuriem jau rakstīju. Jānis Kupcis atgriezās Latvijā 1926.gadā, bet Roberts palika Gruzijā līdz sava mūža beigām un ir apglabāts Tbilisi.

Jūlijs Straume pēc vēstniecības atvēršanas arī dzīvoja šajā namā. Tāpēc uz piemiņas plāksnes, kuru Gruzijas Latviešu biedrībai izdevās atklāt 2000.gada 7.jūlijā Latvijas ārlietu ministra Induļa Bērziņa oficiālās vizītes laikā, ir rakstīts – „dzīvoja un pildīja konsula pienākumus”. Rakstīts latviešu un, protams, gruzīnu valodā. Šī plāksne pievērš uzmanību savas atrašanās vietas dēļ, jo nams ir Karalienes Tamāras laukuma stūrī un ir tālu un labi redzams.

Pavisam tuvu, uz Muštaedi parka pusi, ir vēl divas vietas, kuras saistītas ar latviešiem un Jūliju Straumi. 180.mājā bija Baltiešu biedrība, kurā savulaik bija apvienojušies latvieši, lietuvieši, igauņi un poļi un kura beidza pastāvēt padomju laikā. Bet krustojuma otrā pusē ir Muštaedi parks, kurā ir tikai viena kapitāla ēka. Tur atradās Kaukāza mājamatniecības komiteja, kuras sastāvdaļa bija Jūlija Straumes vadītās darbnīcas un te bija arī pirmais Lietišķās mākslas muzejs. Mūsu pēdējās vizītes laikā tur bija iekārtojusies Gruzijas Zaļo partija. Ēka pati par sevi ir mākslas objekts, to var teikt gan par arhitektūru, gan par iekšējo iekārtojumu.

Man kā bijušajai Latvijas Goda konsulei Gruzijā ir liela pieredze un varu spriest par Latvijas un Gruzijas iespējamām sadarbības sfērām. Tagad Latvija ir panākusi daudz vairāk nekā Gruzija, Latvija ir NATO, Latvija ir Eiropas Savienības pilntiesīga sastāvdaļa. Gruzijai tie ir perspektīvie mērķi, kuri ir oficiālās politikas stūrakmeņi un kuru sasniegšanai pastāv daudz problēmu. Reizēm liekas, ka tie vispār nav sasniedzami.

Gruzijas likteni pārdzīvo arī tie simts latvieši, kuri te dzīvo jau desmitiem gadu un kuru liktenis pilnībā ir atkarīgs no Gruzijas. Latvieši gan ir kļuvuši par nacionālo minoritāti, un vēl arvien ir jācīnās, lai viņus neuzskatītu par krieviem, jo galvenā komunikācija tomēr notiek krievu valodā. 1994.gadā tika juridiski noformēta Gruzijas latviešu biedrība „Ave Sol!”, un šis kolektīvs strādā gan savas identitātes saglabāšanai, gan latviskā mantojuma izpētei un novērtēšanai.

Autore ir bijusī Latvijas Goda konsule Gruzijā