Dzīve pēc eiro

Redzot Latvijas valdības pārliecinoši uzņemto kursu uz eiro, šobrīd vairs īsti nav jēgas diskutēt par to, vai mums Latvijā eiro vispār vajag. Drīzāk, un daudz lietderīgāk būtu sākt saprast, kāda Latvijā būs dzīve pēc eiro ieviešanas.

Pilnīgi drošu garantiju, kāda tā būs, patlaban nevar dot neviens. Tomēr esošo eirozonas dalībvalstu pieredze var būt labs piemērs arī Latvijai. Sevišķi aktuāli tas ir, ņemot vērā esošās finanšu un ekonomiskās problēmas vairākās no eirozonas valstīm. Vai arī Latvija, iestājoties eirozonā, neizbēgami pakļauj sevi lielākam ekonomisko krīžu riskam nākotnē?

Neliela problēma saistībā ar esošo eirozonas dalībvalstu pieredzi, protams, ir tāda, ka arī pašas eirozonas dalībvalstis ir diezgan atšķirīgas. Vissmagāk no ekonomiskās krīzes cietusī eirozonas valsts – Grieķija – pašreizējā neapskaužamajā situācijā nonāca pārāk vieglprātīgas valdības fiskālās saimniekošanās rezultātā. Tomēr ar pārējām krīzes skartajām valstīm nav tik vienkārši. Tādās krīzes skartajās valstīs kā Spānija vai Īrija budžeta deficīts pirmskrīzes gados bija salīdzinoši mazs vai valdības budžets pat tika veidots ar pārpalikumu. Bieži fiskālā situācija šajā valstīs bija pat labāka kā Vācijā. Tas tomēr nepasargāja šīs valstis no dziļas ekonomiskas krīzes.

Šis fakts ir radījis vairākas teorijas par iespējamajiem krīzes izraisītājiem eirozonas valstīs, no kurām viena (tā ir pietiekami populāra arī Latvijā) skaidro, ka pašreizējo krīzi virknē eirozonas valstu radīja šo valstu negatavība darbībai eirozonā, kas savukārt saistīta ar to zemo konkurētspēju. Saskaņā ar šo teoriju nabadzīgām valstīm eirozonas ietvaros ir grūti vai pat neiespējami konkurēt ar bagātajām valstīm. Rezultātā visas nabadzīgās eirozonas valstis piedzīvo krīzes. Arī Latvija ir salīdzinoši nabadzīga valsts uz kopējā eirozonas dzīves līmeņa fona. Tāpēc arī Latvija eirozonā nebūs konkurētspējīga, un mūs gaida nabadzīgo Dienvideiropas valstu liktenis.

Teorija, bez šaubām, interesanta, un pirmajā brīdī pat šķiet loģiska. Ja jau pat tādas valstis kā Īrija un Spānija nav īsti piemērotas dzīvei pēc eiro ieviešanas, uz ko vispār varam cerēt šeit Latvijā? Tomēr, pirms atbildēt uz šo jautājumu, iesākumam daži fakti.

Viens no valsts konkurētspēju mērošajiem rādītājiem (bet nekādā gadījumā ne vienīgais) ir valsts ārējās tirdzniecības bilance. Tā rāda starpību starp no valsts eksportēto un valstī importēto preču un pakalpojumu apjomu, izteiktu naudas vienībās. 1.attēlā ir redzama šī ārējās tirdzniecības bilance divām krīzes skartajām eirozonas valstīm (Spānijai un Īrijai), kā arī Vācijai un Latvijai.

1. attēls. Ārējās tirdzniecības bilance (% no IKP)

Avots: Eurostat

Viena lieta, kas ir acīmredzama, – Īriju piemeklēja ekonomiskā krīze par spīti tam, ka tās preču un pakalpojumu eksporta apjoms krietni pārsniedza importu. Īrijas ārējās tirdzniecības bilance visus gadu kopš pievienošanās eirozonai ir bijusi ar lielu pārpalikumu, norādot uz to, ka ar konkurētspēju valstī viss ir kārtībā. Arī dažādu ietekmīgu institūciju veiktie pētījumi regulāri uzrāda Īriju kā vienu no konkurētspējīgākajām pasaules valstīm. 

Tātad var diezgan droši apgalvot, ka konkurētspējas trūkums Īrijai kā valstij noteikti nepiemita. Un tomēr valsts piedzīvoja smagu ekonomisko krīzi. Turklāt, krīzei sākoties, Īrija pilnīgi noteikti nebija nabadzīga valsts. Tieši pretēji – tā bija (un joprojām ir) viena no visbagātākajām Eiropas Savienības valstīm. Tādejādi teorija, ka eirozonā krīzes piedzīvo nabadzīgas, nekonkurētspējīgas valstis, pilnīgi noteikti neparedz, ka nopietnas ekonomiskas krīzes var skart arī tādas valstis, kā Īrija. Tikai fakti diemžēl neatbilst šai teorijai.

Labi, bet kā tad ar Spāniju? Arī Spānijai ārējās tirdzniecības bilance bija salīdzinoši labā stāvoklī līdz pat 2004.gadam. Katrā gadījumā tas mazais ārējās tirdzniecības deficīts, kas bija Spānijā, ne par kādām konkurētspējas problēmām neliecināja. Tieši pretēji – salīdzinoši neliels tirdzniecības deficīts salīdzinoši nabadzīgām valstīm ir pilnīgi normāla parādība. Tas atspoguļo faktu, ka kapitāla plūsmas kopumā valstī ienāk vairāk, nekā iziet ārā no valsts. Lai nabadzīgas valstis varētu sekmīgi attīstīties, tām nepieciešams papildus kapitāls. Šī kapitāla piesaiste maksājumu bilancē atspoguļojas kā tirdzniecības deficīts. Piemēram, lai kādā valstī sāktu ražošanu, kā minimums ir nepieciešamas ražošanas iekārtas. Ja to valstī nav, tās pirms ražošanas sākšanas ir jāimportē. Līdz ar to tas maksājumu bilancē parādās kā importa kāpums un tirdzniecības deficīts. Bet tas nenozīmē konkurētspējas mazināšanos, dotajā gadījumā tas nozīmē tieši konkurētspējas pieaugumu.

Kopš 2004.gada tirdzniecības bilance Spānijā sāka pasliktināties. Tātad tomēr konkurētspējas problēmas?

Interesanti, ka tieši šajā periodā tirdzniecības bilance sāka pasliktināties arī pārējās “krīzes” valstīs – Īrijā un Latvijā. Tāda aizdomīgi sinhrona “konkurētspējas pasliktināšanās”, turklāt vienlaikus ar valstīm, kuras nemaz nav eirozonas dalībnieces…

Turklāt citi rādītāji konkurētspējas mazināšanos Spānijā nemaz neuzrāda. Piemēram, par nopietnām konkurētspējas problēmām liecinātu stagnējošs vai pat krītošs valsts eksportētās produkcijas apjoms. Fakti neko tamlīdzīgu neuzrāda. Laika posmā no eiro ieviešanas līdz pat krīzes iestāšanās brīdim eksporta pieaugums Spānijā bija visumā līdzīgs tam eksporta kāpumam, kuru spēja panākt Vācija (skat. 2.attēlu). Dati tātad neuzrāda, ka Spānijai jebkurā brīdī līdz 2007.gadam būtu bijušas problēmas ar iekšzemē saražotās produkcijas eksportēšanu. (Līdzīgi arī Latvijā visā pirmskrīzes periodā eksporta pieaugumu temps bija viens no augstākajiem ES valstu vidū.) Līdz ar to – nez vai nepietiekamā konkurētspēja bija galvenais krīzes iemesls Spānijā (lai gan, protams, ikviena valsts vienmēr var vēlēties eksportēt vairāk). Tomēr pirmskrīzes periodā ārējās tirdzniecības bilance valstī pasliktinājās, tas arī ir fakts. Ja ne konkurētspējas problēmas, kas tad to ietekmēja?

2. attēls. Preču un pakalpojumu eksporta izmaiņas (%, eiro izteiksmē)

Avots: Eurostat

Ja valsts eksports pieaug strauji, bet tirdzniecības bilance vienalga pasliktinās, tas nozīmē, ka valsts imports pieaug vēl straujāk par eksportu. Tieši tā tas notika Spānijā (un arī Latvijā). Pieprasījuma kāpums valstī bija tik straujš, ka vietējās ražošanas jaudas, lai cik tās būtu konkurētspējīgas, netika līdzi šim pieprasījuma kāpumam. Rezultātā būtiski pieauga valsts imports.

Neatbildēts paliek vien jautājums – kāpēc pēkšņi vairākās valstīs vienlaicīgi sāka pieaugt pieprasījums? Parasti šādas uzvedības izmaiņas ir novērojamas valstīs, kurā būtiski mainās kādi ekonomiskās vides nosacījumi (piemēram, valstī tiek atrasti ievērojamas naftas vai citu dabas bagātību rezerves). Tomēr šajā gadījumā iemesls bija cits. Ārējās tirdzniecības bilances pasliktināšanās Īrijā, Spānijā un Latvijā sakrīt ar laiku, kad šajās valstīs darbojošās bankas būtiski kāpināja kreditēšanas aktivitātes. Kā redzams no 3.attēla, ja eirozonas izveides brīdī kopējais banku kredītportfelis rezidentiem Īrijā un Spānijā bija zemāks nekā Vācijā, tad, sākot ar 2003.-2004.gadu, tas sāka strauji palielināties un 2007.gadā jau krietni pārsniedza Vācijas rādītājus. Skaidrs, ka šāda izsniegto kredītu apjoma palielināšanās atstāja būtisku ietekmi uz Spānijas un Īrijas ekonomiskām, un sekas tam bija straujš importa kāpums un ārējās tirdzniecības bilances pasliktināšanās.

3. attēls. Rezidentiem izsniegto kredītu apjoms (% no IKP)

Avots: Eurostat, LB

Taču šāds būtisks kredītu pieaugums par sevi nebūtu nekas pārāk traģisks, ja vien šie saņemtie kredīti un ar tiem finansētais papildu imports būtu ticis novirzīts tālākai ražošanas jaudu palielināšanai un modernizācijai. Ja ar aizņemšanos tiek finansētas aktivitātes, kas nākotnē rada uzņēmumam papildu ienākumus un tādejādi ļauj ar uzviju atdot gan saņemto naudu, gan radīt papildu peļņu, tad aizņemšanās nav kaitīga, tā ir pat nepieciešama tālākai attīstībai. Problēmas sāk veidoties, ja kredīts tiek ņemts “apēšanai”, tas ir – tādu vajadzību finansēšanai, kas rada tūlītēju apmierinājumu, bet nepalīdz nākotnē strādāt ražīgāk un ražot vairāk.

Un tieši tas arī ir galvenais krīzes iemesls Īrijā, Spānijā un arī Latvijā. Valstī ienākošā nauda netika novirzīta ražojošās jaudas palielināšanai un nākotnes eksporta potenciāla uzlabošanai. Tā tika novirzīta pārsvarā tūlītējam patēriņam, tajā skaitā arī nekustamo īpašumu jomā. Pirmskrīzes gados šajās valstīs arvien vairāk sāka attīstīties tautsaimniecības jomas, kas vērstas uz patēriņu, bet ražojošo un eksportējošos nozaru loma mazinājās (Vācijā tikmēr notika pretējais, skat.4.attēlu).

4. attēls. Atsevišķu nozaru īpatsvara izmaiņas kopējā IKP struktūrā, 2007-2000 (% punktos)

Avots: Eurostat

Tomēr šāda attīstība nav iespējama ilglaicīgi, jo burbuļu ekonomikai ir nepieciešams aktīvu vērtības nepārtraukts kāpums. Kamēr šī aktīvu vērtība kāpj, tikmēr augošs iekšzemes patēriņš spēj uzturēt labklājības pieauguma ilūziju. Taču, tāpat kā nav iespējams uzpūst neierobežoti lielu ziepju burbuli, arī nekustamo īpašumu cenas nevar pieaugt bezgalīgi. Šim kāpumam apstājoties vai iestājoties cenu kritumam, rodas nopietnas problēmas – sākumā valsts banku sektorā, bet pēc tam arī visā ekonomikā kopumā.

Tādejādi tieši šī nepārdomātā ekonomiskā politika, ļaujot kapitālam koncentrēties dažās ar nekustamo īpašumu saistītās tautsaimniecības jomās, ir galvenais iemesls, kas noteica, kāpēc smagu ekonomisku krīzi piedzīvoja Spānija, Īrija un Latvija, bet nevis Vācija. Ekonomiskās problēmas šajās valstīs ir pieļautās burbuļveida attīstības sekas.

Bet kā tad budžeta politika? Raugoties uz budžeta bilanci kopumā, valdības īstenotā fiskālā politika visās krīzes skartajās valstīs šķiet adekvāta – budžeta deficīts laika periodā pirms krīzes visās valstīs ir bijis mazāks nekā Vācijā (5a.attēls). Tomēr jāņem vērā, ka visas šīs valstis piedzīvoja ekonomisko izaugsmi, kas nebija noturama ilgākā laika posmā. Līdz ar to arī papildu budžeta ieņēmumi, ko šī izaugsme radīja, bija īstermiņa. Prātīgākā rīcība būtu tos uzkrāt, nevis tūlīt iztērēt, turklāt radot papildu budžeta izdevumus, kuriem nepieciešams finansējums katru gadu – arī tad, kad straujā izaugsme un tās radītie papildu budžeta ieņēmumi ir beigušies.

5a.attēls. Vispārējās valdības budžeta bilance (% no IKP)

5b.attēls. Strukturālā budžeta bilance (% no IKP)

Avots: Eiropas Komisija, Eurostat

To, vai budžeta politika tiek īstenota atbildīgi, labāk par kopējo budžeta bilanci parāda tā budžeta bilance daļa, no kuras ir izņemtas īstermiņa no ekonomiskā cikla atkarīgās ieņēmumu un izdevumu svārstības, tas ir, budžeta strukturālā bilance (5b. attēls). Tā parāda, ka lielā mērā labos budžeta ciparus krīzes valstīs pirmskrīzes periodā noteica ekonomikas straujā izaugsme, nevis apzināta valdības fiskālā politika. Piemēram, Īrijas gadījumā vispārējā valdības budžeta bilance ir ar pārpalikumu septiņos gados no astoņiem laika periodā no 2000. līdz 2007.gadam, bet strukturālā bilance parāda, ka trijos no tiem šis pārpalikums ir panākts uz īstermiņa nodokļu pieauguma rēķina.

Līdzīgi arī Spānijā – vispārējā bilance it kā uzrāda gandrīz sabalansētu budžetu līdz 2005.gadam un ievērojamu budžeta pārpalikumu sekojošos gados, bet strukturālā bilance uzrāda, ka, atskaitot nost burbuļa efektus, budžets Spānijā ilgu laiku tika veidots ar ievērojamu deficītu, un arī fiskālais pārpalikums kopš 2005.gada nebija sevišķi liels.

Protams, abos šajos gadījumos situācija bija krietni labāka nekā Latvijā, kur budžeta pārpalikums straujās attīstības gados netika izveidots pat nominālajā izteiksmē (kas, ņemot vērā burbuļa ietekmi, nozīmēja, ka patiesībā valsts budžets tika veidots ar lielu deficītu). Tomēr arī Spānijas un Īrijas gadījumā patlaban nākas atzīt, ka, lai gan valdības budžeta politika pirmskrīzes periodā virzījās pareizajā virzienā, tomēr izveidotie uzkrājumi valsts budžetā bija acīmredzami nepietiekami, ņemot vērā ekonomikas pārkaršanas pakāpi.

Vai vēl lielāki budžeta pārpalikumi būtu novērsuši krīzi Spānijā vai Īrijā? Visdrīzāk, ka nebūtu, it sevišķi ņemot vērā šajās valstīs notiekošās kredītu ekspansijas mērogu. Tomēr lielāks budžeta uzkrājums pirmskrīzes periodā ļautu valdībām mazināt krīzes nelabvēlīgo ietekmi, ekonomiskās aktivitātes kritumu kompensējot ar ekonomisko aktivitāti atbalstošu fiskālo politiku. Turklāt lielāki budžeta uzkrājumi būtu ievērojami mazinājuši finanšu tirgus bažas par iespējamajām valsts maksātspējas grūtībām, sākoties krīzei. Tas savukārt būtu ļāvis valstīm pārdzīvot krīzi ar zemākām procentu likmēm, bez nepieciešamības vēl vairāk saspiest budžetu krīzes gados.

Kādas ir mācības Latvijai?

Pirmkārt, arī pēc pievienošanās eiro būs svarīgi saglabāt sabalansētu valsts maksājumu bilances pozīciju. Tomēr tas nenozīmē, ka valsts eksportam vienmēr ir jābūt sabalansētam ar importu. Lai tādas valstis kā Latvija spētu veiksmīgi attīstīties, tām ir nepieciešams papildu kapitāls. Šim kapitālam ieplūstot valstī, tas uzrādās kā importa pārsvars pār eksportu. Līdz ar to arī Latvijā pēc eiro ieviešanas, tāpat kā līdz šim, būs svarīgi nevis maksājumu bilances deficīts pats par sevi, bet gan – kāda veida kapitāls šeit ieplūst (ilgtermiņa investīcijas vai īstermiņa aizdevumi) un kādās tautsaimniecības jomās tas tiek ieguldīts. Kā rāda Īrijas piemērs, pat liels eksporta pārsvars pār importu nepasargā no smagas finanšu krīzes.

Otrkārt, Īrijas piemērs arī pierāda, ka krīzes eirozonas ietvaros nepiemeklē tikai nabadzīgas valstis. Līdz ar to zūd jēga argumentam, ka Latvijai būtu prātīgi atlikt eiro ieviešanu, līdz ienākumu līmenis valstī sasniegs noteiktu slieksni. Kā apliecina pašreizējā finanšu krīze, nevis valsts nabadzības vai bagātības līmenis nosaka krīzes iestāšanās varbūtību, bet gan tās īstenotā ekonomiskā politika.

Treškārt, efektīvākā ekonomiskā politika pret finanšu krīzēm ir burbuļu ekonomikas veidošanās nepieļaušana. Vienlaikus tomēr ir vienlīdz svarīgi arī veidot ievērojamus finanšu līdzekļu uzkrājumus budžetā straujās izaugsmes gados – gadījumam, ja, neskatoties uz visām pūlēm, aktīvu burbulis kādā no tautsaimniecības jomām tomēr izveidojas. Līdzšinējā eiro valstu pieredze skaidri rāda, ka, lai budžeta politika spētu efektīvi darboties kā pretkrīzes instruments, budžeta uzkrājumiem ir jābūt tiešām lieliem. Nebūtisks budžeta pārpalikums vai, kas vēl sliktāk, uzskats, ka pietiek vienkārši ar sabalansētu budžetu, lai novērstu krīzi, nav nekas vairāk kā salmu būdas būvēšana sivēntiņa Nif-Nif stilā, cerot, ka šī salmu būda spēs pasargāt no nopietnas vētras.

Kopumā nav nekāda (ne teorētiska, ne praktiska) pamata nolemtības sajūtai, ka “visas nabadzīgās valstis eirozonā dzīvi beigs dziļā krīzē”. Tas, kas notiks, būs ļoti lielā mērā atkarīgs no valsts īstenotās ekonomiskās politikas. Bez šaubām, ja Latvija, esot eirozonā, veicinās burbuļu veidošanos, līdzīgi kā to darīja Spānija un Īrija, tad arī sekas Latvijā būs līdzīgas. Tomēr Latvijā šāda kļūdaina ekonomiskā politika ir tikusi īstenota arī, valstij esot ārpus eirozonas. Otrreiz kāpt uz tā paša grābekļa nav obligāti.

Autors ir Latvijas Bankas ekonomists