Nepieciešams restartēt attiecības starp visiem izglītības attīstībā ieinteresētajiem, panākot sadarbību
Jaunā gada sākums ir labvēlīgs laiks jaunām iecerēm un attiecību atjaunošanai. Tas īpaši attiecas uz ieilgušajām diskusijām par izglītības reformu. Īstenībā tikai tagad reformu būtu loģiski sākt, jo nesen Saeima apstiprināja Nacionālo attīstības plānu (NAP). Tātad izglītības reformas jāplāno – ņemot vērā Nacionālajā attīstības plānā noteiktos virzienus un prioritātes.
Galvenais saprast – kādu vēlamies mūsu valsts virzību. Ir iespējami divi ceļi jeb scenāriji.
Pirmais scenārijs
Turpinām kā iepriekšējos 20 gadus sekot neoliberālisma paradigmai. Tas nozīmē valsts un nacionālās identitātes vājināšanos, atstājot ekonomiskos un arī izglītības procesus tirgus stihijai. Arvien vairāk zemes un uzņēmumu pāriet ārzemju īpašnieku rokās. Pieaug atkarība no starptautiskajām finanšu struktūrām un bankām. Loģisks solis šajā ceļā ir atteikties no lata. Paliek arvien mazāk nacionālās suverenitātes elementu. Ak, jā – himnas nomaiņa – ceļa pēdējais solis ar simbolisku nozīmi.
Ko iegūstam?
Iespējas individuāli labāk konkurēt starptautiskajā darba tirgū. Iegūstam personisku mobilitāti un brīvību no sentimentālas pieķeršanās vienai lokālai kultūrai, paveras ceļš uz mainīgo identitāti. Tas nozīmē mainīgumu it visā – sākot ar dzīvesbiedra, darbavietas nomaiņu un beidzot ar dzimtenes un sava dzimuma maiņu (pieņemot, ka dzimums arī ir tikai sociāla konstrukcija).
Ko zaudējam?
Visticamāk, latviešu skaita samazināšanās gan ekonomisko trimdinieku, gan dzimstības krituma dēļ kļūs neatgriezeniska. Pēc demogrāfa Ilmāra Meža domām, 2150.gadā latviešu pasaulē būs mazāk nekā 100 000. Tātad faktiski – lībiešu liktenis. Vieta tukša nepaliks. Masveida imigrantu pieplūdums – lai nodrošinātu darbaspēku – kļūs neizbēgams.
Šādā virzienā ejot, loģiski ir izglītot un gatavot jaunatni darbam ārpus Latvijas (tiesa, par Latvijas nodokļu maksātāju līdzekļiem). Tāpēc iespējami vairāk skolās vajag angļu valodas, kā arī apgūt modernās tehnoloģijas, katram dot iespēju brīvi izvēlēties, kas labāk patīk un padodas, turklāt – jau kopš agras bērnības. Augstskolās atstāt tikai kvalitatīvas programmas, nekvalitatīvo vietā – ārzemju augstskolu filiāles.
Atslēgas vārdi šajā scenārijā – konkurence, individuālisms, brīva izvēle, katra cilvēka pašpietiekamība, izglītība kā viens no līdzekļiem konkurences cīņā.
Otrais scenārijs
Mēģinām saglabāt Latvijas kultūru un suverenitāti, aizsargāt vietējos ražotājus un uzņēmējus. Tas nozīmē: atbalsta programmas, lai Latvijas zeme un uzņēmumi paliktu Latvijas pilsoņu īpašumā, lai ekonomiskajā trimdā devušies tautieši atgrieztos dzimtenē, lai izvestu Latviju no demogrāfiskās krīzes. Izmantojam Eiropas Savienības struktūrfondus, bet fokusējam finansējumu ražošanai un attīstībai, nevis patēriņam un importam. Koncentrējamies uz inovācijām, meklējam Latvijas vietu globālajā ekonomikā un jaunus tirgus eksportam. Proaktīva valsts ekonomiskā politika. Ieguldām izglītībā un zinātnē, kas palīdzētu veidot produktus ar augstu pievienoto vērtību. Attīstām kooperāciju un sadarbību, vietējo patēriņu orientējam uz pašmāju produkciju. Uzmanības centrā: ģimene, bērni un nacionāla valsts (šā scenārija paraugs – Ungārijas izraudzītā politika).
Izglītībā tas nozīmē nevis samazināt, bet gan pastiprināt latviešu valodas statusu visās izglītības pakāpēs. Modernizēt mācību vidi skolās, atbalstīt inovācijas izglītībā, veicināt sadarbību starp skolām, vecākiem un skolotājiem, ministriju un pedagogu organizācijām. Augstākajā izglītībā panākt kvalitātes pieaugumu studiju programmās, kas nepieciešamas Latvijas attīstībai – atbilstoši Nacionālajam attīstības plānam. Sekmēt izglītības daudzpusību. Sagatavot jauniešus ģimenes dzīvei, audzināt savas valsts patriotus. Nepieciešama atbalsta programma mazajām skolām un skolotāju kompetences paaugstināšanai.
Ko iegūstam?
Latvijas valsts un tauta saglabājas, pamazām atjaunojas nepieciešamais dzimstības līmenis.
Ko zaudējam?
Kopējo mērķu vārdā indivīdam jāupurē daļa savas brīvības un jāierobežo daļa savu vēlmju un iespēju.
Šajā scenārijā grūtākais ir modernos globalizācijas izaicinājumus saskaņot ar politiku, kas balstās tradicionālajās vērtībās – ģimene, tauta, taisnīgums, līdzcietība, solidaritāte u.c.
Atslēgas vārdi šajā scenārijā ir sadarbība un nācijas saliedētība. Izglītības uzmanības centrā: personības, kas spēj iekļauties kopībā – ģimenē, skolā, darba komandā, valstī – un spēj domāt ne tikai par sevi, bet arī par citiem. Paraugs – Somijas izglītības modelis. Nesen viens no Somijas izglītības korifejiem Pasi Sālbergs, viesojoties Latvijā, deklarēja, ka Somijas panākumu pamatā ir vienlīdzības un taisnīguma princips, kā arī mērķtiecīga pedagogu atlases un atbalsta politika, nevis konkurence starp skolām par skolēnam līdzi nākošo naudu.
Vai iespējams kāds trešais, vidējais ceļš?
Varbūt. Tas tad nozīmētu centrisku politiku. Galējības neder kā izglītības reformu filozofija. Pirmajā gadījumā parasti tiek pārspīlēta tirgus un konkurences nozīme, otrajā gadījumā – var parādīties tendence saglabāt status quo. Centriska pozīcija nozīmē – attīstību balstīt uz skaidriem principiem un vērtībām. Tiesības un brīvība jāpapildina ar pienākumiem un atbildību. Gan jāveicina radošums un inovācijas, gan jāatbalsta tradīcijas un klasiskās vērtības. Arī konkurence var papildināt sadarbību, bet ne aizstāt.
Izglītības reformu principi
Domājot nopietni par izglītības reformām, jāizprot daži pamatprincipi.
1) Reformām jābūt sistēmiskām, savstarpēji saistītām un balstītām uz pētījumiem vai vismaz uz esošās situācijas analīzi un Nacionālās attīstības plānu.
Vispirms jāizstrādā skaidri izglītības reformu mērķi, kas izrietētu no Latvijas nākotnes perspektīvām, tad – detalizēts plāns.
2) Reformas nevar veikt, neiesaistot izglītības jomas profesionāļus (pedagogus, zinātniekus, izglītības darba vadītājus).
Tas nozīmē, ka diskusijās jāatliek malā personiskās ambīcijas, vēlreiz un vēlreiz jāsēžas pie sarunu galda un jāpamato savas idejas, tostarp – ar aprēķiniem.
3) Reformas nevar paveikt bez papildu finansējuma un atbalsta struktūru radīšanas.
Piemēram, tikai pasludinot skolu autonomiju vai ļaujot tām brīvi mainīt mācību priekšmetiem paredzēto stundu skaitu, cerēt uz kvalitatīvām izmaiņām būtu naivi. Valstij ir jāparāda, kā jaunās iespējas izmantot, jāveicina pozitīvas pieredzes pārņemšana. Vispirms reformu idejas vajadzētu aprobēt pilotskolās un tikai pēc tam ieviest visā valstī. Vieglprātīgi eksperimenti ar bērniem nav pieļaujami! To jau piedzīvojām deviņdesmito gadu reformās, kad pārāk lielā izvēles brīvība noveda pie bēdīgiem rezultātiem – skolēni sāka izvēlēties mācībās vieglāko ceļu, ko pēc tam paši nožēloja.
Lielākās izglītības darbinieku organizācijas – Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, Latvijas Izglītības vadītāju asociācija un Latvijas Pedagogu dome – jau 2012. gada 23. martā pauda savu redzējumu par izglītības reformām deklarācijā “Pedagogi atbalsta līdzsvarotas reformas izglītībā”.
Tagad pienācis laiks savu piedāvājumu detalizēt. Tāpēc Latvijas Pedagogu dome – biedrība, kas apvieno vairākas pedagogu asociācijas – ir izveidojusi portālu “Alternatīvā izglītības reforma”, kurā pedagogiem apkopot idejas un savus ierosinājumus saistībā ar izglītības problēmu risināšanu. Portāla mērķis ir palīdzēt valdībai izglītības reformu plānošanā. Tas nozīmē nevis pretstatu reformām, bet gan to papildināšanu un paplašināšanu. Neviens cits to nespēs paveikt profesionālāk kā paši darītāji – skolotāji, augstskolu mācību spēki, jaunie zinātnieki. Neraugoties uz pedagogu aizņemtību, ir jāatlicina laiks domu apkopošanai un konstruktīvai diskusijai.
Pēdējā laika personāliju kari izglītības reformai piešķīruši skandalozu pieskaņu. Ir jāatjauno tā ieinteresētība reformās, kas valdīja pedagogu vidē 10.Saeimas darbības sākumā. Tas nozīmē restartēt attiecības starp visiem izglītības attīstībā ieinteresētajiem – panākot sadarbību. Īpaši tā nepieciešama starp vecākiem un skolotājiem (skolu un ģimeni). Šiem diviem “spēlētājiem” ir jāapvienojas, lai neitralizētu to jauniešu garīgajai izaugsmei un fiziskajai veselībai nelabvēlīgo fonu, ko diemžēl veido vairākums plašsaziņas līdzekļu un masu kultūras, kas ir piesātināta ar klišejām, vardarbību, atkarību propagandu un diskutabliem attiecību modeļiem.
Sabiedrība ir devusi uzticības kredītu reformu iecerēm, un to nedrīkst iztērēt ar neapdomīgiem lēmumiem vai skaļiem demaršiem. Tāpēc ne tikai pedagogiem ir jānāk palīgā valdībai, bet arī inteliģencei, māksliniekiem, ārstiem, it sevišķi žurnālistiem jādod savs ieguldījums Latvijas atjaunotnē, kuru varbūt var sākt tieši ar izglītības jomas sakārtošanu. Žurnālistiem jācenšas sniegt objektīvu informāciju un iedziļināties izglītības problēmās, vērtēt piedāvājumus pēc būtības, nevis nostāties vienas vai otras personas pusē.
Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa izglītībā iesaistīto saprot reformu nepieciešamību, tāpēc pazemo un kaitina komentāri, kas iesaka “izdzenāt skudru pūzni” vai “padzīt stagnātus”. Nepieciešama kvalitatīva diskusija par reformu būtību, nevis sīkas ķildas internetā. Reformu partija ir devusi impulsu un valdība zaļo gaismu – izmaiņām. Jautājums, vai tās uzlabos izglītības kvalitāti, vai arī būs kārtējais neizdevies eksperiments. Lai nenotiktu sliktākais, pedagogiem ir jāpārņem iniciatīva, jānāk ar savām radošajām idejām. Svarīgi atrast veidus, kā rīkojoties ar iespējami nelieliem finanšu līdzekļiem, ko valsts var atļauties izglītībai, tiktu sasniegts maksimāli pozitīvs efekts.
Viens no izglītības reformu virzieniem (bet ne vienīgais) ir digitālie mācību līdzekļi, atbalsts radošuma attīstībai un inovācijām. Lai panāktu nozīmīgu progresu šajā ziņā, būtu nepieciešams piesaistīt vairākus miljonus latu, tostarp no Eiropas Savienības struktūrfondiem. Nesen par šo tematu pabeigts Valsts kancelejas pasūtīts pētījums, kurā šāds atbalsta modelis teorētiski ir izstrādāts. Tagad to nepieciešams īstenot praksē.
Autors ir LU vadībzinātņu doktors
Komentāri (53)
Una Grinberga 11.01.2013. 10.08
Es tā arī nesaprotu, kā var izglītību nošķirt no globālajiem procesiem, bet tajā pašā laikā ekonomiku koncentrēt uz augstvērtīgām, eksportējošām nozarēm? Kā var attīstīt augstvērtīgu zinātni un pētniecību tikai latviešu valodā? Ne velti lielākā daļa doktoru raksta darbus ārvalstīs, jo Latvijā nevar atrast ne darba vadītāju, ne recenzentus lielākajai daļai tēmu. Vai Dace Dzenovska rakstot pētījumu par migrāciju no laukiem Latvijā zem Oksfordas karoga ir sliktāka par jebkuru vietējo pētnieku? Tas, ka Latvijā nespēj veidot kvalitatīvu sadarbību ar ārvalstu augstskolām ir sekas nevis rīks, lai celtu izglītības kvalitāti!
P.S. Tas latviskais mazvērtības komplekss ir sērga – bremzējošs faktors konkurētspējai! Tādēļ izglītība ir atpalikusi, valsts pārvaldes izaugsme ir stagnējoša, bet bizness nespēj veikt elementāru eksporta veicināšanu.
6
aija_vecenane > Una Grinberga 11.01.2013. 15.07
Es ar latviešu mazvērtības kompleksu biju domājis psiholoģiskas aiztures plašākā mērogā – ne tikai kā kautrību vai bailes lietot un aizstāvēt latviešu valodu, kopt savu kultūru, atzīt savu latvietību un būt lepnam par to, bet kā kautrību un bailes vispār. Bailes uzdrīkstēties, bailes būt saimniekiem. Lasot komentārus ziņu portālos, man bieži rodas sajūta, ka cilvēki nejūtas kā daļa no šīs valsts, ka viņi nejūtas spējīgi lemt un ietekmēt norises nedz valstī, nedz Eiropā, kur nu vēl pasaulē. Tāpēc mani uzrunāja Tavs teikums “latviskais mazvērtības komplekss ir sērga – bremzējošs faktors konkurētspējai”. Tieši tā! Jo kā gan latvieši var būt konkurētspējīgi, ja viņi neuzdrīkstas to darīt?
0
Una Grinberga > Una Grinberga 12.01.2013. 14.59
@Jēkabs
Prieks, ka nepastāv dzimumu diskriminācija un Jēkabs par sevi spēj runāt sieviešu dzimtē :)
0
Elina > Una Grinberga 12.01.2013. 12.19
Bet tas mazvērtības komplekss jau nav visu laiku jāatgādina. Es jau tāpēc nekļūšu konkurētspējīgāka, ka to zināšu.
Tagadējiem jauniešiem tā nav, un nevajag par to runāt. Un interneta komentāri jau nav nekāds rādītājs pēdējā instancē. Daļēji labi zinot, kas tos štancē.
0
aija_vecenane > Una Grinberga 11.01.2013. 12.03
Piekrītu. Latviskais mazvērtības komplekss nes daudzkārt lielāku kaitējumu par sliktiem likumiem vai nenotīrītiem ceļiem, vai mazkvalificētiem skolotājiem.
Kā Tu piedāvā to risināt?
0
Una Grinberga > Una Grinberga 11.01.2013. 15.58
@Magnijs
Un vai tas nav mazvērtības komplekss domāt un rīkoties tā, ka latviešu valoda ir mirusi? Tie, kas bremzē angļu valodas ienākšanu Latvijas AI, nolemj Latvijas izglītību un tautu iznīcībai. Bez labas izglītības un starptautiski augstvērtīgām precēm un pakalpojumiem, tauta iznīks, jo nespēs aizstāvēt uz izkopt savu identitāti bez normāla labklājības līmeņa.
0
Una Grinberga > Una Grinberga 11.01.2013. 12.30
@Magnijs
Ir valstiski jānosaka stratēģiski svarīgās jomas, kurās mēs satraucamies par latviešu valodas lietojumu un kurās mēs neierobežojam citu valodu lietojumu. Piemēri:
1) Pakāpeniska pāreja uz vispārējo izglītību latviešu valodā un mazākumtautību valodas un kultūras apmācība kā fakultatīvs;
2) Pakāpeniska pāreja uz medijiem latviešu valodā, bet filmas un seriāli oriģinālvalodā ar subtitriem latviešu valodā;
3) Bakalaura studijas latviešu valodā ar padziļinātu valodas apguvi, starptautiskas programmas vai par globālām tēmām (piem. starptautiskais bizness) angļu valodā; Maģistrs latviešu/angļu; Doktora studijas tikai angļu valodā, bet vietējo doktoru un citu valstu pētījumus aktīvi tulkot latviešu valodā;
utt.
P.S. Tas, ka es esmu ieguvis bakalauru un maģistru angļu valodā nenozīmē, ka man latviešu valoda ir mirusi vai es nespēju tik pat labi izteikties kā dažs labs, kurš beidzis baltu filoloģijas fakultāti. Valodas lietojumu nosaka izglītošana ģimenē un pamatskolā.
0
Dace 11.01.2013. 16.21
Autors ir viens tiem tiem daudzajiem, kuri uzskata, ka valsts identitātes uzturēšana un kvalitatīva AI ir kaut kādi pretmeti, kas viens otru izslēdz. Īsti nesaprotu, no kurienes šādas domas ir nākušas, neviena Eiropas valsts ar kvalitatīvu ( tai skaitā daļēji anglū valodā esošu AI ) nav zaudejusi savu identitāti. Autors pamatīgi mazgā globalizāciju, novedot to līdz absurdam, bet tai pašā laikā piesauc Somiju, kas ir ieguvēja no globalizācijas procesa, kurā plaši tiek izmantota angļu valoda AI procesā, kura ir ieviesusi eiro, un kaut kā brīnumainā kārtā nav sabrukusi. Tai pašā laikā autors piedāvā triviālus: saglabāt, aizsargāt, atbalstīt, koncentrēties, bet tā īsti neko nepasakot. Neviens jau te nesaka, ka ir viss jāsagrauj un pēdējam jāaizsledz gaisma, raksta otra puse jau ir sakarīgāka, un, droši vien autors ir gribējis tikai labu. Piekritu tiem, kas saka, ka bez kvalitatīvas AI Latvijā nebūs ne ekonomiskās izaugsmes, ne arī kāds gribēs te palikt dzīvot.
4
Dagnija > Dace 12.01.2013. 01.14
Minimālo stundu skaita noteikšana mākslas priekšmetos realitātē nozīmē viņu nozīmes samazināšanu. Turklāt Jūs to lieliski saprotat.
Jo priekšlikuma vienīgā argumentācija ir pieņēmumā, ka neviens taču nebūs tik traks, ka samazinās stundas matemātikai un eksaktajiem mācību priekšmetiem, lai gan tādas iespējas ar šo priekšlikumu ir pavērtas.
Un tas ir NOZIEDZĪGI!
Turklāt šāds solis nav paredzēts ne valdība deklarācijā, ne RP programmas projektā! Taču ši priekšlikums tika bīdīts aiz muguras pedagogu organizācijām.
Kā ir ar šādu lēmumu bīdīšanas praksi?
Vai tas atbilst liberālisma praksei?
Domāju, ka demokrātijas un labas pārvalība tradīcijām tā neatbilst!
0
Dagnija > Dace 11.01.2013. 18.40
Atbilde pingvīnam!
Tomēr draudus nacionālajai identitātei var saskatīt ierosinājumā samazināt mācību stundu skatu visiem tiem mācību priekšmetiem pamatskolā, kas nodrošina nacionālo identitāti skolās (latviešu literatūra, mūzika, māksla)
Starp citu IZM paredzējusi iespēju noteikt tikai minimālos stundu skaitu arī ķīmijai, fizikai un bioloģijai. Par laimi MK noteikumu projekts vēl nav ieguvis pat Valsts sekretāru sanāksmes akceptu.
Tātad apdraudējums nacionālajai identitātei ar šo neapdomīgo projektu ir SKAIDRI SASKATĀMS!
Kas atteicas uz AI – tad kvalitāte AI programmās bez šaubām ir kritērijs. Tomēr līdztekus tam, iesaku apdomāt arī citu kritēriju – lietderību Latvijas ekonomikā un attīstībā. Par šo iesaku rakstu:
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/alberts-prikulis-musu-augstskolu-kvalitates-problemas-karosim-vai-uzlabosim.d?id=42846098
0
Janis > Dace 11.01.2013. 20.03
“ierosinājumā samazināt mācību stundu skatu visiem tiem mācību priekšmetiem pamatskolā, kas nodrošina nacionālo identitāti skolās (latviešu literatūra, mūzika, māksla)”
Ir tāds ierosinājums?
Lūdzu, iesaitējiet, lai varam visi pārliecināties.
Es līdz šim zināju tikai par minimālā stundu skaita noteikšanu, kas ir pavisam cita opera.
0
Una Grinberga > Dace 12.01.2013. 10.04
@andrejs_murnieks
Minimālo stundu skaita noteikšana mākslas priekšmetos realitātē nozīmē viņu nozīmes samazināšanu.
—
Vieni kliedz ka samazina eksaktos, citi, ka mākslas priekšmetus. Sanāk, ka skolēniem būs uz pusi īsāka diena? Vai nenonākam pretrunās, ka skolotāji, kas nespēj savākt pietiekami darba, lai normāla alga, labprāt atteiktos no stundām.
Šis farss ap mākslas un eksaktajiem priekšmetiem ir pēdējā demagoģija:
1) Latvijā nav pietiekami daudz eksakto un dabaszinību skolotāju, lai visās skolās par 25% palielinātu šo priekšmetu īpatsvaru; pie tam labi, ja līdz 10-15% no skolēniem spēj uztvert eksaktos un dabaszinību priekšmetus virs vidējā līmeņa.
2) Tā kā “nauda seko skolēnam”, tad skolas ir ieinteresētas sabalansēt saturu tā, lai tas optimāli atbilstu skolēnu spējām un skolēnu/vecāku interesēm. Neviena skola nebūs tik pašnāvnieciska, lai piedāvātu programmu, kas neatbilst skolēnu interesēm.
3) Neviens nav atcēlis mācību satura prasības un pārbaudes darbus – arī mākslas priekšmetos
4) Līdz šim skolām bija jāiziet liels birokrātisks process, lai varētu piedāvāt citādāku mācību programmu nekā to paredz standarta programma. Nu, tā ir papīru ražošana, ja skolai ir mēnešiem jāgatavo programma, ja vecāki izlemj nedaudz palielināt saviem bērniem angļu valodas un datorzinību apguvi (nenosakot to par fakultatīvu).
0
ineta_rr 11.01.2013. 17.06
Uh, nu tik dod, viens pa Ir, otrs pa Delfiem: http://www.delfi.lv/bizness/viedokli/lza-prezidents-neoliberalisma-ekonomika-sagravusi-latvijas-zinatnes-razosanas-bazi.d?id=42963380
Nez, ja šiem diviem augstu skolotajiem kungiem palūgtu nodefinēt neoliberālismu, nez, vai spētu atbildēt, un vai atbildētu vienu un to pašu, ja pajautātu katram individuāli?
Labi, pietiks par valodiņu, tagad par tēmu – kad Latvijā ir bijusi liberāla politika? Vai mums ir viendzimuma laulības? Abortu aizliegums pielīdzināts holokausta noliegšanai? Vai politiķis var ierasties darbā tīrās, kārtīgās apakšbiksēs un cerēt, ka viņu vēl kādreiz pārvēlēs? Pat tankus nevajadzēs piesaukt, tāpat būs politiskais līķis, bet izejot no Saeimas sagaidīs tantuki ar puvušiem tomātiem. Latvijā sabiedrība ir TIK konservatīva, ka jebkādas liberālisma pazīmes apdraud ne tikai politisko, bet arī fizisko veselību, jo vismaz 50% iedzīvotāju nesapratīs.
Labi, izglītības sistēmā, iespējams, ir bijis zināms liberālisms, kur, atbrīvojot izglītības sistēmu no totalitārisma skavām, tika atļauts ne visiem vienādi mācīties eksaktos priekšmetus, taču te daļa vainas ir vecākiem, kas paši pieļāva, ka viņu bērni neapgūst eksaktos priekšmetus, turklāt vispusīga izglītība tāpat nav tik vērtīga kā izglītība, ar ko nopelnīt cilvēka cienīgai dzīvei, tādēļ lēmums kopumā bija pareizs, vienkārši ne vecāki, ne skolas nav pietiekoši rūpējušies, lai bērni domātu par savu nākotni un to, kas ir jādara, lai to sasniegtu, bet vienīgais risinājums ir iemācīt bērnus būt atbildīgākiem par savu nākotni nevis atkal visiem likt mācīties 40 minūtes augstāko matemātiku un pēc 10 minūšu pārtraukuma 40 minūtes mākslas vēsturi, jo rezultāts būs līdzīgs kā tagad, tikai vēl smagāks – vispusīgi “izglītots” cilvēks, kas neko citu kā par sētnieku būt nevar, par sētnieku, kas klausās E. Dārziņa mūziku, bet brīvajā laikā lasa jaunos latvju “rakstniekus”, jo, redz, Latvijā 21. gs. bez okupantu valodas pārzināšanas vismaz B2, ja ne C1, līmenī nevar būt pat par pārdevēju veikalā, bet tādu līmeni nevienā svešvalodā nevar iemācīt dažās 40 minūšu nodarbībās, vispusējai izglītībai (un to valodu vispār nevajag mācīt, taču tas tas pats ir spēkā arī uz citiem svešvalodām, tādēļ neko citu kā latviešu valodu šāds vispusīgs cilvēks neprot).
Tā neko esam nodzīvojušies.
Ak jā, protams, pieklātos rekomendēt, kā jārīkojas. Ļoti vienkārši, jāmāca domāt kā arī saprasties ar cilvēkiem, atrast un pielietot informāciju. Ļoti efektīva ir matemātika un filozofija domāšanas attīstībai, bet sapratnei svešvalodas, tas ir, angļu valoda brokastīs un vakariņās, jo tā ir pasaules valoda, kurā var atrast faktiski jebko, kam ir kaut mazākā nozīme, bet pārējās ir tikai papildus atspēriens tiem, kam ir talants valodu apguvē, lai gan ES dēļ būs jāmāca vēl viena, teiksim, igauņu, lai gan var būt jebkura cita ES valoda, un vēl jāmāca retorika, ievads tieslietās, varbūt arī psiholoģijā. Specifiskas zināšanas arī ir vajadzīgas, taču vispirms ir jāizvēlas specialitāte, kam jānotiek vēlākais ap 6.-7. klasi.
Cilvēks, kas prot domāt, jau spēj daudz, ja vēl prot arī angļu valodu, retoriku un piemīt matemātiskā domāšana, un vispārējas zināšanas par civilizētu sabiedrību, tad visi ceļi ir vaļā, atliek vien padziļināti apgūt to, kas interesē, taču to nevar uzspiest, turklāt arī tad, ja piemīt tikai daļa no šīm prasmēm (kā tas vairumā gadījumu būs), tad vienalga cilvēks pasaulē nepazudīs. Pirmajā brīdī aizmirsās, bet būtībā nav slikti arī iemācīt kādu profesiju, lai arī salīdzinoši vienkāršu, jo ceļš uz akadēmiski spēcīgu izglītību ir garš. Vismaz manā laikā amatu mācība jeb mājturība kaut ko līdzīgu deva, taču bez skaidra ceļa uz profesionalitāti.
Un vēl, plaši jāizmanto skolēnu dalīšana pēc spējām un prasmēm, turklāt katrā priekšmetā vai jomā individuāli, lai tie, kam konkrētais priekšmets padodas mācās ar bērniem, ka ir līdzīgs spēju līmenis, bet tiem, kam vajag lēnāk, vienkāršāk un trīsreiz, lai ir citā grupā. Ideāli sadalīt vēl vairāk līmeņos, un pavisam labi, ja katra grupa sanāk tā ap 8-12 skolēniem, jo vairāk nevar kvalitatīvi mācīt. Un nodarbības jāpadara garākas, var būt tās pašas 40 minūtes, bet tad divas pēc kārtas katrā priekšmetā.
Un tos, kas negrib mācīties, jānovirza uz profesionālo izglītību, kur lielāks īpatsvars uz profesijas apguvi un droši vien jau uzreiz nopietnā līmenī, taču arī tur jāmāca augstāk minētās vispārējās prasmes, dalot grupās pēc spējām, jo arī “grūtās galvas” nav vienādi grūtas, turklāt noteikti būtu tādi, kas uz turieni aizietu ar mērķi iegūt profesiju, lai arī spētu mācīties akadēmiska virziena skolā.
2
+1
-2
Atbildēt
+2
-1
Atbildēt
@Dagnija > ineta_rr 12.01.2013. 01.32
Paldies par man izrādīto godu, bet ar LZA prezidentu Spārīša k-gu negribu mēroties viedumā :)
Vienīgi piekrītu tam, ka nevajag neoliberālisma ideoloģijas koncepcijas uzskatīt par dogmām, bet meklēt šī brīža situācijā tos risinājumus, kas nāktu par labu Latvijai!
Gudri runāt mēs visi mākam :) Jautājums ir – kas tiek darīts un tiks darīts, lai izglītības sistēma Latvijā pilnveidotos, bet nepārvērstos haosā.
0
Rita Lazda > ineta_rr 12.01.2013. 18.12
Gudri runāt mēs visi mākam :)
—–
Ja jums šis izteiciens beidzas ar smaidiņu, tas ir domāts, lai pamācītu augstākminēto komentētāju? Diez uz sevi arī šo teicienu attiecināt? Man kā reiz ir tieši tāds pats jautājums par neoliberālisma definīciju – vai tiešām tas kas notiek Latvijā ir neoliberālims? Īpašumu nodokļu politika līdz šim bija kā feodālajā sistēmā, ārzemnieki par šīs sistēmas locekļiem varēja kļūt iegādājoties īpašumu. Un man liekas, ka liberālisms ir pārāk augsts mērķis uz ko tēmēt – liberālisma iespaidā 300 gadus atpakaļ ASV tika proklamēta republika kura iestājās par cilvēka brīvību un tas bija pamats visam tam par ko pārējie apbrīnoja ASV – Latvijā nu gan nekas tāds nenotiek – pat ne jaunajā variantā. Liberālisma iespaidā Lielbritānija iekaroja puspasaules, karojot par savu preču tirgu – Latvijā ja kaut kas notiek, tad tas ir antiliberālisms.
0