FOTO: Jauns tilts Valmierai

Pirms Ziemassvētkiem oficiāli ekspluatācijā tiks nodots rekonstruētais tilts pāri Gaujai, kas šajā vietā pastāv jau 147 gadus

Ceturtdien Valmierā ar unikāla gaismas objekta “Tilts, kas savieno” atklāšanu pie Dzirnavu ezeriņa sāksies rekonstruētā Gaujas tilta oficiālie atklāšanas pasākumi.

Valmierā tilta pār Gauju rekonstrukcijas darbi sākās pagājušā gada nogalē. Neparedzēti darbi saistībā ar plaisu vienā no tilta balstiem ietekmēja rekonstrukcijas beigu termiņu, kas no šā gada oktobra tika pagarināts līdz decembrim.

Pašvaldības izsludinātajā konkursā par tilta rekonstrukciju uzvarēja Latvijas-Lietuvas kopuzņēmums SIA “Viadukts”. Tilta pār Gauju rekonstrukcija Valmierā notiek programmas “Infrastruktūra un pakalpojumi” aktivitātē “Nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centru izaugsmes veicināšana līdzsvarotai valsts attīstībai”. Projekta kopējās izmaksas ir 1 751 065 lati, no kuriem Eiropas Reģionālā attīstības fonda līdzfinansējums 1 488 405 lati.

No koka būves līdz dzelzsbetonam

Vēl XIX gadsimta otrajā pusē satiksmi starp abiem Gaujas krastiem nodrošināja pārceltuve jeb „prāmis”. Savu pirmo tiltu, kas savieno Valmieru un Kaugurmuižu, Gauja ieguva 1865.gadā.

Tiltu uzcēla par Kaugumuižas barona Krīdenera naudu. Tas bija no koka, balstīts uz sešiem pīlāriem un pacēlās 22 pēdas virs ūdens. Stāsta, ka tilts drebējis un ļodzījies. Darbus vadīja vācu amatnieks Teodors Meijers, kurš savulaik arī remontējis Sīmaņa baznīcu, liecina Valmieras muzeja dati.

Tolaik no katra braucēja pāri tiltam tika iekasēta maksa – vislētāk varēja ceļot braucēji ar ragavām – par 4 kapeikām, jātniekiem prasīja 5 kapeikas, braucējiem ar kamanām maksāja 10 kapeikas, bet ar automobili – 12 kapeikas. Nav zināms, kā tika tērēts šis „ceļu nodoklis”, taču tā bija milzīga nodeva, ko atcēla tikai 1917.gadā pēc revolūcijas.

Pirmo atjaunošanu Gaujas tilts piedzīvoja pēc 43 gadu nokalpošanas – 1908.gadā. Remontdarbi tolaik izmaksāja veselu bagātību – 7000 zelta rubļu. Ilgu mūžu gan atjaunotais tilts nepiedzīvoja, jo 1919.gadā sarkanarmieši to nodedzināja. Jau gadu vēlāk tiltu atjaunoja, piebūvējot pat īpašas koka konstrukcijas jeb „āžus”, kas pavasarī kalpoja kā ledlauži. Bet 1941.gadā tilts tika otrreiz nodedzināts – šoreiz padomju karaspēkam kavējot vācu sapieru ienākšanu Valmierā. Pēc tam tika izmantots pontonu tilts, kuru 1944.gadā, vācu karaspēkam atkāpjoties, daļēji saspridzināja.

Pēc kara izmantoja pagaidu tiltu, kuram gan bija tikai viens balsts Gaujas vidū. Tāds tilts pastāvēja 21 gadu, līdz 1965.gadā atklāja dzelzsbetona tiltu, kas Gaujas krastus savienoja līdz pat mūsdienām, kad sākās tilta modernā pārbūve.

Ietaupījumi tiks Valmieras mūzikas skolas izveidei

Ietaupītie līdzekļi no tilta rekonstrukcijas tiks novirzīti Valmieras mūzikas skolas rekonstrukcijai, stāsta Valmieras pilsētas pašvaldības izpilddirektors Jānis Baiks. „Esam bijuši taupīgi,” viņš teic un norāda, ka šim mērķim tiks novirzīti 974 tūkstoši latu, no kuriem vairāk nekā 800 tūkstoši ir Eiropas finansējums.

Patlaban Valmieras mūzikas skola izvietota četrās ēkās divās pilsētas vietās. Telpas nav mūsdienīgas un atbilstošas kvalitatīvam mācību procesam, saka Baiks. Turklāt tās tiek nomātas, kas palielina pašvaldības izdevumus. Tāpēc pašvaldība, rekonstruējot bijušās sabiedriskās pirts ēku, nolēmusi izveidot jaunu vietu, kur mācīties mūzikas skolas audzēkņiem.

„Boķa ribas”

Jaunais tilts sava dizaina dēļ jau iemantojis iesauku „Boķa ribas” – Inesis Boķis ir pašreizējais Valmieras domes priekšsēdētājs. 

Tilta pār Gauju projektu pēc konkursa uzticēja projektēšanas kompānijai „Projekts 3″. Šā uzņēmuma vadītājs Ģirts Šķupelis atzina, ka piesaistītie arhitekti jaunajam tiltam veidojuši dažādas vizualizācijas, bet gala variantu izvēlējušies pilsētas domnieki balsošanas ceļā. Savu izvēli viņi pamatojuši, ka vēlas tiltam piešķirt masivitāti.

Valmierieši dažādi vērtē jaunā tilta izskatu. Pozitīvāk noskaņotas par to ir sievietes. Tā Valmieras muzeja vēsturnieces Ingrīdas pirmās asociācijas ar jauno tiltu ir burts „V”, kas varētu simbolizēt pilsētas nosaukumu. Cītīgāk ieskatoties, no sāniem laternu stabu izkārtojumā patiešām var ieraudzīt arī dubulto V burtu, kas atgādina par pilsētas veco vārdu „Wolmar”.

Tomēr netrūkst arī skeptiķu, kas uzskata, ka tilts pār Gauju ir Ventspils tilta pār Ventu atdarinājums, un līdzīgi kā Ventspils tilts tiek dēvēts par „Lemberga ribām” arī Valmieras tilta nosaukums „Boķa ribas” esot atbilstošs šim, pēc dažu domām, plaģiātam. Studentam Kasparam ir iespaids, ka tilts atgādina „zapīti”, kas uz jumta bagāžnieka ved tuneļsiltumnīcas karkasu, bet citam liekas, ka brauc caur kāda nezvēra ribām.

Pašvaldības izpilddirektors Jānis Baiks teic, ka „vienam patīk māte, otram – meita”. Kopumā pašvaldība ir apmierināta ar paveikto.

Autores ir Vidzemes augstskolas 2.kursa studente