Dzimstības jautājumā NAP jānolaižas uz zemes

Demogrāfiskā vīzija NAP ir zināmā pretrunā ar nodarbinātības politiku, balstīta vīrišķā loģikā

Lai arī Nacionālā attīstības plāna 2020 sākotnējā redakcija nenoliedzami ir vislabākā no līdz šim skatītajām NAP versijām tajā ziņā, ka dokuments ir viengabalains un ietver paveicamo darbību mērogu – rādītājus, kurus jāsasniedz, lai plānu īstenotu, tomēr, pārlasot sasniedzamos rādītājus, dažas ailītes mulsināja. Piemēram, „ģimeņu skaits ar diviem un vairāk bērniem, %”, nezinot, no kā procenti mērīti, vai kāpēc vardarbību ģimenē mēra ar to personu skaitu, kam atņemtas bērna aprūpes tiesības. Teorētiski rādītāji ir vajadzīgi un atkāpes no šiem rādītājiem pārskata posmos ļautu koriģēt plānu un virzīt to vēlamā virzienā.

Lai arī darbības virzieni ir koncentrēti, par plāna reālajām prioritātēm varēs spriest pēc finansējuma ailītes aizpildīšanas, kas gudri ieplānota pēdējā brīdī – plāna gala redakcijā.

Jau diskusijās par Latvijas attīstības stratēģiju tika debatēts par veidu, kā plāna ietvaros varētu tikt panākta straujāka tautas atražošanās. Dokumentā paredzētais dzimstības temps prasa krasu dzimstības paradumu maiņu. Kā plānā teorētiski paredzēts, dzemdēt jāsāk agrākā vecumā un starp bērniem jāatstāj mazāks laika periods. Tāpēc plānā paredzēts atbalsts jauniem vecākiem un domājot, ka samazināsies mātes vidējā vecumā, kuras dzemdē pirmo bērnu.

Kā tas teorētiski varētu notikt, arī ir aprakstīts plānā – jāatbalsta pirmā bērna dzimšanu drīz pēc mācību pabeigšanas un otrā bērna iespējami ātrāku piedzimšanu. Plāna autori ir diplomātiski izvairījušies no dzimuma specifiskas valodas, ļaujot lasītājiem pašiem pieņemt, ka tās būs sievietes, kuras tiks iedrošinātas mācīties augstskolā līdz teorētiskajam dzemdēšanas laikam un tad uz gadiem četriem „atražot” valsti, saņemot „māmiņu algu”, kas patlaban vecākiem bez darba pieredzes nepienākas (36. lpp). Turpinot šādu domas lidojumu, augstskolas bez sagatavošanas darba tirgum varētu kalpot par ko līdzīgu jauniešu kopā savešanai un sniegt Ģimenes valsts politikas pamatnostādnēs paredzēto paredzēto apmācību par nelaulātas kopdzīves kaitīgumu, popularizējot laulību un garantējot ikgadēji nepieciešamo jaundzimušo bērnu skaita pieaugumu par 2000 vienībām.

Vīzija ir zināmā pretrunā ar nodarbinātības politiku, kurā solīts kāpums īpaši jauniešu nodarbinātībā, acīmredzot uz jauno tēvu rēķina.

Sievietes ar augstskolas diplomu bez darba pieredzes būs vājas konkurentes darba tirgū pēc četru vai vairāku gadu pauzes. Jauki skan attālināta, nepilna laika darba iespēja vecākiem, taču pasaules pieredze rāda, ka šie darbi ir zemāk atalgoti, tajos strādā galvenokārt sievietes, nodrošinot papildus ienākumus ģimenei. Tas nozīmē arī lielāku fizisku un emocionālu slodzi tēvam, esot galvenajam apgādniekam. Savukārt aptuveni trešā daļa mājsaimniecību, kurā bērnus audzina viens vecāks, izkritīs no šīs sistēmas.

Ir vairāki iemesli, kāpēc šāda teorētiska iespēja nedarbosies un kāpēc valsts attīstībai tā ir bīstama.

Pirmkārt, tā ignorē dzimstības tendences Eiropā un nodarbojas ar utopisku sociālo inženieriju.

Piemēram, Skandināvijas valstu iedzīvotāji ir pārgājuši uz citu ģimenes plānošanas un bērnu dzemdēšanas modeli. Bērni tiek dzemdēti vēlāka vecuma posmā, kad ir nostabilizējusies karjera un ienākumi, kad darba, ģimenes un privātās dzīves apvienošana iegūst pavisam citu nozīmi. Ja demogrāfijas eksperti iepriekšējās dekādēs Skandināvijas valstis minēja kā piemēru, kur partneru maiņa dzīves laikā un orientēšanās uz karjeru rada zemus dzimstības rādītājus, tad pēdējie dati (Eiropas Komisija, 2011) ļauj secināt, ka uztraukumam nav pamata un bērnu radīšana skandināviem ir kļuvusi par apdomātu soli reproduktīvā vecuma galaposmā, tādējādi radot pat vairāk bērnu nekā sākotnēji plānots demogrāfiskajos aprēķinos. Tas notiek tad, kad sasniegta salīdzinoši augsta pozīcija darba tirgū, uzkrāti resursi un rodas iespēja elastīgam, bet augsti apmaksātam darbam. Ja Latvijas iedzīvotāji tuvojas Skandināvijas modelim, tad plānā iecerēto kāpumu neizdosies panākt.

Otrkārt, „aizsūtot” pusi jaunās paaudzes dzemdēt un kopt bērnus, valsts zaudē pusi sava radošā potenciāla.

Tas ir viens no Lisabonas stratēģijas apsvērumiem, paaugstinot Eiropas valstu ekonomiku konkurētspēju un iesaistot sievietes darba tirgū. Agrīna bērnu dzemdēšana rada lielāku nabadzības un sociālās atstumtības risku un ir pretrunā ar vidusslāņa uzaudzināšanas plāniem.

Plāna autori visai taisnīgi varētu jautāt, kur tad pozitīvie ieteikumi pēc tik skaisti iekoptas dobes nobradāšanas? Visupirms, tā būtu plāna pārlasīšana no dzimtes līdztiesības principa. Plānam pievienotie dzīves kvalitātes rādītāji Eiropā ir augstākie tajās valstīs, kur augstāks ir dzimumu līdztiesības indekss. Tradicionālais ģimenes modelis, ko atbalsta plāns, ir salīdzinoši dārgs, ja tajā iekļauj ekskluzīvu bērna kopšanu un vecāku (t.i., pārsvarā sieviešu) pārkvalifikācijas izdevumus pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Lētāk ir atbalstīt abu vecāku daļēju nodarbinātību bērna kopšanas laikā, radot iespēju savienot darbu ar privāto un ģimenes dzīvi. Darba tirgū tiek paturēti abi vecāki un izmantots abu radošais potenciāls.

Otrkārt, plānošanā būtu ņemamas vērā iedzīvotāju vēlmes. Tās stabili uzrāda gan pirmo laulību, gan pirmo bērnu dzemdēšanas vecuma kāpumu. To apliecina arī Iedzīvotāju reproduktīvās veselības pētījums (2011) . Pētījumā iesaistītie vidusskolas jaunieši ir skeptiski par stabilu partnerattiecību sākšanu un ar bērna radīšanu saistītās atbildības uzņemšanos savā trešajā gadu desmitā, atliekot to uz nepārredzamu nākotni. Jauniešiem nav arī pārliecības par darba iespējam un ekonomisku patstāvību, kas ir priekšnoteikums atbildīgai ģimenes radīšanai.

Ja valsti interesē dzimstības kāpums, tad efektīvāk būtu atbalstīt dažādus dzimstības un ģimenes modeļus.

Ja vieniem tas būs sociālais atbalsts, sākot ģimeni agrākā vecuma posmā un bērna aprūpes ekskluzīva iespēja, kas ļauj kompensēt nespēju vai nevēlēšanos iekļauties darba tirgū, tad citiem tās būs sociālās garantijas un pozīcijas saglabāšana darba tirgū, audzinot bērnus. Savukārt vecākiem, kuri audzina bērnus vienus, valsts var nākt talkā, izvirzot vienādus pienākumus pret bērniem abiem vecākiem, gan arī tiesiskas garantijas pēc nereģistrētu partnerattiecību izjukšanas.

Šajā jautājumā jācer uz faktos balstītu diskusiju, lai, līdzīgi kā rakstīts alternatīvajā plānā , nepaļautos no dzīves atrautām vīzijām, piemēram, tādai, ka „pateicoties valsts zaļajam tēlam, labajai slavai, modernajam nodrošinājumam un kvalificētajam personālam, kaimiņvalstu topošie vecāki izvēlas Latviju par vietu, kur laist pasaulē bērnus” (3.lpp). Pagaidām Latvijā notiek pavisam pretēja kustība, ko ierobežo dabisku dzemdību spontānums un procesa ātrums. Tā dēļ tikai pierobežas iedzīvotājiem ir iespēja bez lieka stresa izmantot Valgas slimnīcas tīro vidi un svaigo gaisu. Ja plāns piezemēsies Latvijā un balstīsies faktos, ne tikai dzelžainā un vīrišķā loģikā, tad mums ir itin labas izredzes.

Autore ir sociālantropoloģe Latvijas Universitātē