Londona: Neziņa, televizors un bailes

Diezin vai londonieši tik drīz amatvīriem piedos garās neziņas un baiļu stundas

Ejiet mājās, grautiņi tuvojas. Pilns šopēcpusdien saņemtā priekšniecības e-pasta teksts, protams, bija garāks, bet būtība bija tieši tāda – ja tic Twitter tīklam, tad kapučaino jauniešu bari šovakar nolēmuši ieņemt Rietumlondonu un tas nozīmē, ka pēc iespējas ātrāk jāpazūd no tām Rietumlondonas ielām, kurās ir daudz vitrīnu.

Kolēģi, pasituši padusē klēpjdatorus, ātri vien pazuda, cits citam piekodinot no rīta sazināties. Es arī uzmaucu galvā ķiveri un minos uz mājām, bet pa ceļam nolēmu piestāt pie veikala, lai iegādātos vakara ziņu kompanjonu – pudeli vīna.

Pie veikala rosījās sētnieks tamborētā rasta cepurītē. Ievērojis, ka atstāju divriteni piesprādzētu pie staba, viņš ar bažīgu sejas izteiksmi piesteidzās klāt un iesēca man ausī brīdinājumu: „Neatstāj gan riteni šeit, dārgumiņ, viņi nāk.” Vēlāk, jau ar vīnu somā minoties pa Hemersmitas rajona centrālo ielu, pamanīju bariņu melnās kapučjakās tērptu jauniešu. Satrūkos – vai šie viņi ir tie viņi, kas nāk? Acīmredzot šī doma ienāca prātā arī citiem, jo gājēji pašķīda kur nu kurais, dodot ceļu jauniešu bariņam. Re, cik tālu mēs trīs dienu laikā esam nonākuši – katra kapuce tagad ir drauds un ienaidnieks.

Bailēm ir tendence augt augumā un meklēt, aiz kā aizķerties, lai attaisnotu augšanu. Nu kā lai neaizķeras aiz kapuces, ja ziņās vērotajos grautiņu skatos mēs redzējām veselu kapuču jūru, kas plēsa, dedzināja un laupīja. Trīs dienu laikā kapuce kļuvusi par simbolu. Taču bailes tikpat labi var iet arī mazumā, ja vien atrodas kāds nosvērts līderis ar lielu autoritāti, kura vārdi un darbi iedrošina, ļaujot cerēt uz drīzu atgriešanos pie „normālas dzīves”, kurā kapuce ir vienkāršs aksesuārs. Diemžēl Londonā grautiņu pirmajās dienās no iedrošinājuma nebija ne vēsts. Bija tikai neziņa, televizors un bailes.

Daži piemēri – mana meita pirmdien bija iestrēgusi vienā no grautiņu epicentriem – Haknijā, kur viņa strādā kādā mākslas galerijā, un nedz viņai pašai, nedz mums nebija ne jausmas, kāds būtu drošākais ceļš mājup un pie kā griezties pēc palīdzības (viss beidzās labi – viņa izkļuva no rajona pirms lielākajām sadursmēm).

Kāds jaunietis, nakts vidū izmucis no sava degošā dzīvokļa Kroidonā, BBC nikni jautāja – kur ir policija? Viņš stāstīja, ka laupīšana un dedzināšana viņa ielā turpinājusies pilnīgi netraucēti divas stundas. Kāds amatiera uzņemts video rādīja, kā grautiņu dalībnieki netraucēti apzog ievainotu, asiņojošu jaunieti. BBC intervijā grautiņu dalībnieces lielījās ar nozagto vīnu, stāstīja, ka viss notiekošais ir „baigi lielā jautrība” un „bagātie” tagad redzēs, ka viņi – jaunieši – var darīt, ko grib.

Kādā citā sižetā bija redzams, kā jaunieši uzbrūk ugunsdzēsējiem, kas mēģināja dzēst kārtējo grautiņos aizdedzināto namu. Bija skaidrs, ka vandāļi patiešām dara, ko grib, metropoli pārņēmusi anarhija un 6000 policistu pilsētas ielās acīm redzami nespēj tikt galā ar situāciju. Tikmēr Londonas mērs Boriss Džonsons atpūtās Kanādā, bet premjerministrs Deivids Kamerons – Itālijā.

Tagad amatvīri atgriezušies, notur preses konferences un slepenas sapulces ar kodētiem nosaukumiem, parlaments atsaukts no brīvdienām, 6000 policistu vietā ielās patrulēs 16 000. Ir mēģinājumi nomierināt, iedrošināt, demonstrēt izlēmību un apņēmību.

Iespējams, ka daudzo policistu klātbūtne patiešām ļaus mazināt bailes vai pat mainīt spēku samēru par labu likuma varai. Taču diezin vai londonieši tik drīz aizmirsīs (un piedos) garās neziņas un baiļu stundas, kad televizoru ekrānos bija redzamas tikai liesmas nevis pienākumu augstumos esošu amatvīru sejas.