Solidaritāte

Baltijas valstis vienoti nosoda gļēvo Austriju 

“Daži ir vienlīdzīgāki…” – šis klasiskais Džordža Orvela formulējums labi raksturo starptautisko skandālu, kas izcēlās pēc tam, kad Austrijas tiesa mērkaķa ātrumā atbrīvoja šīs valsts teritorijā aizturēto atvaļināto PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) pulkvedi Mihailu Golovatovu, kas 1991.gada 13.janvārī Viļņā komandēja 65 virsnieku trieciengrupu, kura ieņēma Viļņas televīzijas torni. Trieciena laikā dzīvību zaudēja 14 torņa aizstāvji un viens čekists. Ievainoto skaitu lēš vairākos simtos. 

Lietuva apsūdz atvaļināto pulkvedi kara noziegumos, kuriem, kā zināms, nav noilguma. Viņa aizturēšanai izdots t.s. Eiropas orderis, un tas nozīmē, ka viņš būtu jāaiztur jebkurā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstī ar loģiski sekojošu izdošanu tiesāšanai Lietuvā. 

Tikai notika citādi. Pulkvedi atbrīvoja pēc nepilnas diennakts, kaut arī viņu pirms lēmuma pieņemšanas drīkstēja aizturēt uz divām, ja reiz, kā klāsta Austrijas puse, nav bijis īstas skaidrības aizturēšanas pamatojuma dokumentos, kas tika saņemti no Lietuvas. 

Jau izskanējis, ka savu roku tur pielikusi Krievijas Ārlietu ministrija. Atbildot uz preses pieprasījumu, Krievijas vēstniecība Vīnē šo informāciju nav ne apstiprinājusi, ne noliegusi. 

Austrijā, protams, tiesu vara ir šķirta no izpildvaras, taču Golovatovs tik un tā žigli vien atgriezās Krievijā. Jādomā, ka vismaz pārskatāmā nākotnē viņš un vēl 23 saistībā ar 20 gadus seno noziegumu meklēšanā izsludinātās personas atturēsies no “galvas izvēdināšanas” tūrēm uz Eiropas valstīm. 

Kā pēdējā laikā reti kad, starptautiski tika demonstrēta Baltijas valstu vienotība: gan iesniedzot protesta notas un noklaušinot Austrijas vēstniekus triju valstu galvaspilsētās, gan visiem trim ārlietu ministriem parakstot pārējo ES dalībvalstu ārlietu ministriem un Eiropas Komisijas (EK) viceprezidentei adresēto vēstuli, kurā teikts, ka “lēmums atbrīvot Golovatovu mazina starptautiskās tiesiskās sadarbības efektivitāti krimināllietās, kā arī ES solidaritātes principa nozīmi dalībvalstu vidū”. Birokrātiska valoda, taču pateikts precīzi. 

Golovatovu no Krievijas neizķestēt, tas ir skaidrs, taču izlikties, ka nav noticis nekas īpašs, arī būtu nonsenss. Krievijas varas iestādes par notikušo klusē. Visticamāk, ietur pauzi, taču gan jau pie izdevības tiks piesauktas “rusofobijas lēkmes” Baltijas valstīs. 

Nevar nepamanīt, ka pēdējos gados Krievijā pretpadomju nostāja vēstures (galvenokārt nesenās) jautājumos arvien biežāk tiek traktēta kā “rusofobija”. Nepārprotama vienlīdzības zīme starp antisovjetismu un rusofobiju vēl netiek likta, taču uz to pusi stingri vien velk. 

Austrijas iztapīgajai rīcībai ir skaidrojums – nevēlēšanās pat nedaudz pasliktināt attiecības ar Krieviju, no kuras tā iepērk 60% valstī patērētās dabasgāzes. Vēsturiskā un tiesiskā taisnīguma principu un Eiropas orderi kā ES dalībvalstu efektīvu savstarpējās uzticības instrumentu, bijusi vajadzība un vēlēšanās, var pastaipīt uz vienu vai otru pusi, energoresursu cenas un piegāžu stabilitāte savukārt ir konkrētāka lieta. Tas droši vien nav vienīgais, taču pats acīm redzamākais Austrijas “iejūtības” iemesls. 

Krievijas Konstitūcijas 61.pants nosaka, ka “Krievijas Federācijas pilsonis nevar tikt (..) izdots citai valstij”. Neatkarīgi no tā, kāpēc tiek pieprasīta izdošana. Tā ir ļoti ērta pozīcija. 

Kopš slaktiņa pie Viļņas televīzijas torņa pagājuši divdesmit gadi, un neviens no noziedzīgo pavēļu devējiem un izpildītājiem nav paudis nožēlu par notikušo. Toties palaikam Krievijas publiskajā telpā uzpeld “drošas liecības”, ka padomju varas aizstāvji “jau neko, šāvuši ar salūtpatronām”, īstie slepkavnieki esot bijuši “lietuviešu snaiperi”. 

Spekulācijām punktu varētu pielikt atklāta tiesas prāva – kamēr vēl ir dzīvi slaktiņa aculiecinieki. Arī tad, ja neizdosies – un droši vien neizdosies, Krievija sargās nosēdināt uz apsūdzēto sola Golovatovu un viņa līdzdalībniekus. Arī aizmuguriski piespriests tiesas spriedums ir spriedums.