Latvijas likumprojektā iekļautie vārda brīvības ierobežojumi pārspēj pat ASV pēc 11.septembra
Aizsardzības ministrijas virzītais likumprojekts „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”, kurš paredz arī Ministru kabinetam tiesības lemt par plašsaziņas līdzekļu izdošanas apturēšanu, būtu palicis nepamanīts, ja žurnālisti un nevalstiskās organizācijas nesaceltu trauksmi par tajā iestrādātajiem plašajiem vārda brīvības ierobežojumiem.
Iespējams, ka likumprojekta redakcija tiktu pilnveidota un vārda brīvības aizstāvju satraukums būtu izpalicis, ja diskusija par likumprojekta saturu notiktu jau tā izstrādes gaitā, nevis tikai pēc sabiedrībā izraisījušās rezonanses. Diemžēl likumprojekta anotācijā attiecībā uz sabiedrības iesaisti tā apspriešanā un informēšanu norādīts, ka tā nav nepieciešama. Tas vēlreiz pierāda, ka demokrātiskās tradīcijas un sabiedrības iesaiste lēmuma pieņemšanā vēl nav līdz galam iesakņojušās.
Var piekrist, ka likumprojekts pamatā attiecināms uz gadījumiem, kad tiek apdraudēta valsts drošība, jo tā mērķis ir „nodrošināt nacionālo drošību valsts apdraudējuma, katastrofu vai to draudu gadījumā, kā arī iekšēju nemieru vai ārēju militāru draudu gadījumā”. Tomēr tas nenozīmē, ka sabiedrības iesaistei vismaz tik lielā mērā, cik tas skar pamattiesību būtisku ierobežošanu, nebūtu leģitīms pamats. Cilvēktiesību ierobežošana, pamatojoties uz „drošības apsvērumiem”, ir starp visbiežāk piesauktajiem valstu argumentiem, tai skaitā, lai izvērstu represijas pret politiskajiem oponentiem vai slēgtu valdošajai elitei neglaimojošus plašsaziņas līdzekļus.
Nenoliedzami, ka ikvienai demokrātiskai valstij krīzes situācijās ir tiesības samērīgi apdraudējumam ierobežot personu pamattiesības. Neskatoties uz to, ka vārda un preses brīvība, kā to vairākkārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ir „demokrātijas stūrakmens”, valsts institūcijām atbilstoši starptautiskiem cilvēktiesību līgumiem ir tiesības ierobežot šīs brīvības īstenošanu, tai skaitā valsts drošības interesēs, piemēram, lai aizsargātu valsts noslēpumu saturošas informācijas neizpaušanu.
Tas jo sevišķi attiecināms uz ārkārtas situācijas un izņēmuma stāvokļa gadījumiem, kad valstij var būt nepieciešams reaģēt nekavējoties, lai novērstu draudus valsts institūciju darbības funkcionēšanai vai, kā agresijas gadījumā, pat apdraudējumu valsts pastāvēšanai.
Taču valsts nedrīkst noteikt šādus ierobežojumus, nerēķinoties ne ar ko. Tieši fakts, ka krīzes situācijās valstij ir pilnvaras pieņemt pamattiesību ierobežojumus, kas normālā situācijā nebūtu pieļaujami, liek sabiedrībai ar īpašu vērību izvērtēt attiecīgu tiesību normu pieņemšanas procedūru, paredzēto ierobežojumu ietvarus un pamatojumu, kā arī kontroles mehānismus par to, lai valsts institūcijām piešķirtās tiesības netiktu izmantotas ļaunprātīgi.
Lai gan likumprojekta izstrādātājiem, visdrīzāk, nebija kādi apslēpti mērķi, tā teksts sniedz rīcības brīvību valdībai noteikt ļoti plašus pamattiesību, tai skaitā – vārda brīvības ierobežojumus, nereti iztrūkstot pamatojumam ierobežojumu noteikšanai un visai neskaidri nosakot uzraudzību pār ierobežojumu īstenošanu atbilstoši noteiktajiem mērķiem.
Analizējot likumprojektā ietvertos vārda un preses brīvības ierobežojumus, pirmkārt, nav saprotams, kādēļ norāde uz vārda brīvības ierobežošanu ir veselos piecos 18. panta, kas regulē Ministru kabineta tiesības izņēmuma stāvokļa laikā, apakšpunktos.
Otrkārt, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt tik plašus ierobežojumus kā „plašsaziņas līdzekļu izdošanas apturēšanu vai aresta uzlikšanu to produkcijai”, likumprojekts neuzliek par pienākumu precizēt pamatojumu, kādu mērķu sasniegšanai var īstenot šādas darbības. Piemēram, likumprojektā noteikts, ka personu pārvietošanās ierobežojumus var noteikt tikai tad, ja tie nepieciešami sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanai.
Jāpiebilst, ka pamatojuma trūkums vārda brīvības ierobežošanai iekšēju konfliktu situācijās ir viens no biežāk minētajiem pamatiem, kādēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka valsts rīcība, piemēram, aizliedzot izplatīt atsevišķus laikrakstus konflikta reģionā, pārkāpj tiesības uz vārda brīvību.
Pozitīvi vērtējams likumprojektā ietvertais nosacījums, ka ierobežojošie „pasākumi veicami tikai tādā apjomā, kāds nepieciešams situācijas normalizēšanai”. ANO Cilvēktiesību komiteja ir uzsvērusi, ka valstij ir jāpamato ne tikai izņēmuma stāvokļa ieviešanas nepieciešamība, bet arī katra pamattiesību ierobežojuma atbilstība apdraudējuma intensitātei.
Atbilstoši starptautisko cilvēktiesību institūciju praksei ir jāpastāv arī efektīviem aizsardzības mehānismiem pret to, lai valsts institūcijas neizmantotu ļaunprātīgi tām piešķirtās pilnvaras krīzes situācijās. Vispirms kontroli pār noteikto pamattiesību ierobežojumu nepieciešamību būtu jāveic Saeimai, apstiprinot Ministru kabineta lēmumu par izņēmuma stāvokli. Pašreizējā likumprojekta redakcija uzliek Saeimai pienākumu izvērtēt izņēmuma stāvokļa izsludināšanas pamatotību, bet nav skaidrs, vai Saeimai ir pienākums pārskatīt arī izņēmuma stāvokļa laikā noteikto pamattiesību ierobežojumu nepieciešamību.
Jāpiebilst, ka par indivīda pamattiesību ierobežošanu demokrātiskā valstī būtu jālemj likumdevējam un tikai atsevišķos gadījumos likumā noteiktā deleģējuma ietvaros par to varētu lemt valdība.
Ārkārtas situācija un pat izņēmuma stāvoklis nedrīkstētu sniegt pilnīgu brīvību valdībai, piemēram, „apturēt plašsaziņas līdzekļu darbību”. Likumprojektā ietvertais deleģējums lemt par tik fundamentālu preses brīvības ierobežojumu šaurā valdības lokā ļauj paļauties vienīgi uz ministru godaprātu, ka viņi neizmantos šīs pilnvaras, lai kaut uz laiku apklusinātu opozīciju atbalstošas vai valdībai kritiskas preses funkcionēšanu. Latvijas juridiskajā literatūrā norādīts: „Paredzot ierobežojumu noteikšanu uz likuma pamata un šādu tiesību deleģējot, likumdevējam jānosaka konkrēts ierobežojuma noteikšanas mērķis un apjoms, lai ierobežošanas pilnvaras netiktu pilnībā atstātas izpildu un tiesu varas rokās. Izpildu varas un tiesu varas patstāvīga pamattiesību ierobežošana ir nepieļaujama.”
Uzraudzība tai skaitā pār krīzes situācijās ieviesto ierobežojumu piemērošanu praksē būtu jāveic tiesām. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir konstatējusi pārkāpumu, ja indivīdam nav bijusi iespēja apstrīdēt tiesā tam piemērotos vārda brīvības ierobežojumus konflikta situācijā. Likumprojekts šādas garantijas indivīdiem nodrošina, taču neskaidrs ir jautājums par juridisko personu, piemēram, preses izdevumu vai izdevniecību aizsardzību.
Jāpiebilst, ka normas, kas pieļauj pamattiesību ierobežošanu laikā, kad ir izsludināts ārkārtas vai izņēmuma stāvoklis, ir atrodamas daudzu demokrātisko valstu likumos. Tomēr procedūra, kā var tikt noteikti ierobežojumi, un priekšnoteikumi, piemēram, vārda brīvības ierobežošanai, ir daudz striktāki.
Par likumprojekta saturu jāatzīmē, ka tik tālejoši ierobežojumi kā „apturēt plašsaziņas līdzekļu darbību” nav ietverti ne Vācijas, ne Austrijas tiesību aktos un pat ne ASV pēc 2001.gada 11.septembra traģiskajiem notikumiem pieņemtajā Patriota Aktā.
Vācijas Konstitūcija un tiesību akti paredz iespēju pieņemt pagaidu tiesisko regulējumu ārkārtas vai izņēmuma stāvokļa gadījumos, tai skaitā, lai ierobežotu pamattiesības. Tomēr Vācijas tiesību zinātnieku vidū pastāv viedoklis, ka pat kara apstākļu gadījumā, cik vien tas iespējams, jānodrošina demokrātisko institūciju darbība un pilsonisko brīvību funkcionēšana.
Austrijas likums par plašsaziņas līdzekļiem piešķir tiesības valdībai publicēt paziņojumu jebkurā plašsaziņas līdzeklī par ārkārtas stāvokli, lai informētu sabiedrību. Tomēr Austrijas Konstitūcija paredz kategorisku cenzūras aizliegumu, neparedzot izņēmumus tik fundamentālam vārda brīvības ierobežojumam pat izņēmuma stāvokļa laikā.
Vistuvāk Latvijas regulējumam ir kaimiņvalsts Lietuvas tiesību akti, kuri piešķir parlamentam pilnvaras nepieciešamības gadījumā lemt par masu mediju darbības ierobežošanu ārkārtas un izņēmuma stāvokļa gadījumā, pilnvarojot komandantu noteikt ierobežojumus tādas informācijas izplatīšanai, kas ir attiecināma uz izņēmuma stāvokli.
Noslēgumā, jāsecina, ka esošais likumprojekts pašreizējā redakcijā satur plaši formulētus un vāji pamatotus vārda un preses brīvības ierobežojumus, ko papildina neskaidras aizsardzības garantijas pret ierobežojumu ļaunprātīgu interpretāciju. Nenoliedzami – var piekrist bijušajam Eiropas Cilvēktiesību tiesas priekšsēdētājam, ka starptautiskās cilvēktiesību normas un „[..] Eiropas Cilvēktiesību konvencija nevar tikt saprastas tādejādi, ka tās liegtu valstī veikt pamatotas un samērīgas darbības, lai aizsargātu demokrātiju un likuma varu”.
Taču, tiecoties nosargāt valsti un tās pilsoņus, pamattiesībām nevajadzētu pārbraukt pāri ar ceļa rulli, jo tieši indivīdu pilsoniskās brīvības ir tās, kas palīdzēja atjaunot šo valsti un kuru nosargāšanai būtu jābūt valsts rīcības pamatā pat ārkārtas situācijās.
Autors ir Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību katedras docents
Komentāri (22)