Kā iedzīt valsti bankrotā

Valūtas vērtības samazināšana un budžeta tēriņu nemainīšanas sekas Baltkrievijā

Pēdējo nedēļu laikā stāvoklis Baltkrievijā ir strauji pasliktinājies. Baltkrievijas rublis maija beigās tika oficiāli devalvēts par 36%, taču melnajā tirgū tā kurss krities vēl daudz vairāk. Pie valsts valūtas maiņas punktiem stiepjas garu garās rindas, jo visi cenšas pēc iespējas ātri atbrīvoties no Baltkrievijas “koka” rubļiem un iepirkt “cieto valūtu”.

Lielāks murgs nekā PSRS sabrukums
Valstij draud hiperinflācija, un režīms izmisumā jau ķeras pie padomju laika metodēm, nosakot cenas pārtikas precēm – sieram, kafijai, sālim, desām. Tas neizbēgami nesīs sev līdzi citus jau it kā sen aizmirstus PSRS laika “labumus” – deficītus un rindas.

Nesenā ziņā “Associated Press” korespondents apraksta ainu pie valūtas maiņas punkta, kur cilvēki ierodas jau stundām pirms oficiālā atvēršanas laika, cerot, ka valsts centrālā banka kaut vai uz brīdi dos iespēju samainīt naudu pēc oficiālā kursa. Viens šāds izmisis gaidītājs ir Andrejs Krilevičs, kurš vietu rindā ieņēma jau pirms nedēļas. Laika viņam pietiek, jo darba devējs ekonomisko grūtību dēļ viņu atlaidis bezalgas atvaļinājumā, un nauda viņam vajadzīga, jo jāatmaksā bankai aizdevums, kas ņemts ASV dolāros. “Mēneša laikā es esmu praktiski bankrotējis, visa valsts ir bankrotējusi,” stāsta Krilevičs. “Pat PSRS sabrukuma laikā mēs nepiedzīvojām tādu murgu.”

Īslaicīgā uzvara pār Valūtas fondu
Eiropas pēdējais diktators Aleksandrs Lukašenko ir darījis praktiski to pašu, ko viņam būtu ieteicis mūsu pašmāju galvenais devalvators Andris Šķēle. Kad pasaules finanšu krīze sašūpoja Baltkrievijas ekonomiku, Lukašenko 2009.gada sākumā vienojās ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) par atbalsta programmu. Tā paredzēja 20% rubļa devalvāciju, budžeta deficīta ierobežošanu un strukturālās reformas, ar kuru palīdzību bija iecerēts pārvarēt ekonomisko krīzi un uzlabot Baltkrievijas tautsaimniecības konkurētspēju.

Taču, kā nereti gadās, devalvācija nevis veicināja ekonomikas efektivizāciju, bet gan ļāva no tās izvairīties. Lukašenko tāpat kā mūsu pašu politiķi – devalvatori domāja, ka lietderīgāk būtu Valūtas fonda līdzekļus nokurināt, lai “sildītu ekonomiku”, tāpēc SVF nauda tika izmantota nevis valsts pārvaldes un tautsaimniecības efektivitātes celšanai, bet gan masīvai ekonomikas stimulēšanai. Pusotra gada laikā valsts izsniegto aizdevumu apjoms uzņēmumiem pieauga par gandrīz 50% jeb 10 triljoniem rubļu (apmēram 1,9 miljardiem latu). Ja ar to vēl nepietika, pirms prezidenta vēlēšanām pagājušā gada decembrī Lukašenko būtiski paaugstināja algas un pensijas.

Pat diktators nespēj mainīt ekonomikas likumus
Par tādu gāzēšanu grīdā Šlesers, Šķēle vai Urbanovičs gavilētu, jo viņi visi ir sūdzējušies, ka Latvija nav izmantojusi SVF līdzekļus tautsaimniecības stimulēšanai. Taču pat diktators nespēj uzspiest savu gribu ekonomikas likumsakarībām, un šīs bezatbildīgās ekonomiskās politikas rezultāti nebija ilgi jāgaida. Pārmērīgā ekonomikas karsēšana pat pazemināta valūtas kursa apstākļos ātri vien ievilka valstī milzumdaudz importa preču un līdz ar to izsūca valūtas rezerves. Devalvācija un ekonomikas mākslīga sildīšana nevis uzlaboja, bet gan pasliktināja Baltkrievijas konkurētspēju.

Tagad SVF lauza rokas, ka tās eksperti nav spējuši ierobežot Baltkrievijas valdības tieksmi stimulēt ekonomiku ar milzīgiem aizdevumiem vietējiem uzņēmumiem, bet baltkrievi stāv rindās pēc dolāriem, preces pazūd no plauktiem, un strauji aug bezdarbs un cenas.

Austrumu palīdzības cena
Otru reizi tik iecietīgu attieksmi no SVF Lukašenko sagaidīt nevarētu, un tagad pēc glābiņa viņš ir vērsies pie Krievijas, kura kopā ar dažām citām NVS valstīm ir izteikusi gatavību piešķirt Baltkrievijai 3 miljardu ASV dolāru (1,5 miljardu latu) aizdevumu. Taču noteikumi ir skarbi. Baltkrievijai jāprivatizē valsts stratēģiskie uzņēmumi, kurus Krievija jau sen iekārojusi: gāzes cauruļvads, naftas pārstrādes rūpnīca, mobilo telefonu operators un kālija sāls ražotne. Ja tie nonāks Krievijas uzņēmēju rokās, Baltkrievijas jau tā nedrošā ekonomiskā neatkarība būs beigusies.

Taču arī šādai politikai Latvijā ir bijuši aizstāvji. Pirms 10.Saeimas vēlēšanām “Saskaņas centra” premjerministra kandidāts Jānis Urbanovičs ar pārliecību stāstīja, ka Latvijas ekonomiskais glābiņš var nākt tikai no austrumiem (rakstu skatīt resursos). Šādas labvēlības cenu viņš gan nenosauca.

Par laimi, Latvija nelika lietā Šķēles, Šlesera un Urbanoviča “pretkrīzes plānu”, un, ja kādu interesē viņu ieteiktās politikas rezultāti, tad līdz Minskai nav tālu. Šoreiz Latvijai ir tā retā iespēja mācīties no citu kļūdām, nevis pašai eksperimentēt ar aizvien jauniem grābekļiem.