Dziesmiņa nodziedāta

Lukšenko Baltkrievija beigs pastāvēt

Gaisma tuneļa galā. Tikai šīs gaismas avots ir pretim braucošas lokomotīves lukturis. Ceturtdien Minskā ilgāku laiku aci pret aci parunājās divu kaimiņvalstu vadoņi – Krievijas “nācijas līderis” premjers Vladimirs Putins un Baltkrievijas “batjka” Aleksandrs Lukašenko. Sarunas galvenais temats jau iepriekš bija labi zināms – aizdevums Baltkrievijas ekonomikas glābšanai no sabrukuma, rezultāts paredzams – Baltkrievijas bezierunu kapitulācija. Pēc četru gadu ilgas stīvēšanās (ar mainīgiem panākumiem) divu valstu integrācijas jomā, Krievija guvusi virsroku.

Mēnešiem ilgā valūtas krīze (Baltkrievijas sociālistiskās ekonomikas mazspējas tiešs rezultāts), nespēja dzīvot atbilstoši reālajiem ienākumiem (populistiskās sociālās politikas tiešs rezultāts) un starptautiska pusizolācija galu galā pielikusi punktu Baltkrievijas “suverēnās demokrātijas” modelim. Neizbēgami pienāca laiks (garumā bija vilkts, cik nu vien iespējams) izdarīt izvēli starp “slikti”un “ļoti slikti”. Lūdzēja loma nemēdz būt patīkama.

Līdz šim Lukašenko izmanījās manevrēt starp diviem donoriem (bez “piešpricēm” no malas Baltkrievijas ekonomika jau sen nebūtu dzīvotāja) – Krieviju un Eiropas Savienību (ES) un ar to saistītajām starptautiskajām institūcijām, vispirms jau Starptautisko valūtas fondu (SVF). Vienbrīd it kā pavīdēja alternatīva – Ķīna, taču tā izrādījās šķietamība. Savukārt brālīgais Ugo Čavesa Venecuēlas režīms spēja sniegt lielākoties morālu atbalstu – ko gan citu viens nabags var dot otram.

Jāteic, ka pirmajā acu uzmetienā Baltkrievijai būtu labāk meklēt glābēju Rietumos. SVF, protams, arī silti ieteica ekonomiskās reformas, un vispirmām kārtām valsts sektora uzņēmumu privatizāciju, taču šiem ieteikumiem bija vispārīgāks raksturs. Atšķirībā no Krievijas ļoti konkrētajiem priekšlikumiem. Taču ES – atšķirībā no Krievijas – gaidīja un arī prasīja politiskās sistēmas demokratizāciju. Jāteic, ka Lukašenko, visiem par pārsteigumu, labojās pagājušā gada vasarā un rudenī – prezidenta vēlēšanu priekšvakarā, kad bez viņa paša oficiāli tika reģistrēti vēl deviņi prezidenta amata kandidāti, turklāt ar iespēju aģitēt par sevi, un, tātad, pret Lukašenko. Grūti pateikt, kāda blusa iekoda prezidenta amatā pārliecinoši (turpat 80% balsu) “ievēlētajam” Lukašenko, taču viņš ar pat Baltkrievijai neierastu bardzību vērsās pret cilvēkiem, kas uzdrošinājās publiski protestēt pret vēlēšanu iznākumu, ne bez pamata vērtējot to kā viltojumu.

Protestu laikā patiešām bija vērojami ielu nekārtību elementi, tikai vēlāk uz apsūdzēto sola nonākušajiem Lukašenko politiskajiem pretiniekiem ar to organizēšanu nebija nekāda sakara. Kūdītājus tika fiksējušas videokameras. Kopš decembra vidus pagājis turpat pusgads, taču neviens no tiem tā arī nav aizturēts. Toties ieslodzījuma vietās tika sarūpētas lažas režīma politiskajiem pretiniekiem. Sestdien piecu gadu ieslodzījumu stingra režīma kolonijā piesprieda prezidenta vēlēšanās startējušajam Andrejam Saņņokovam. “Uz strīpas” ir vēl četri bijušie prezidenta amata kandidāti. Uz vajāšanām politisku motīvu dēļ, dabiski, tika reaģējusi ES, kuras “melnajā sarakstā” nonāca pats Lukašenko un vēl 157 valsts pārvaldes amatpersonas. Viņnedēļ, vēl pirms sprieduma pasludināšanas Sanņikovam, Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā bija runa jau par ekonomiskajām sankcijām pret Lukašenko režīmu. Vienkāršāk sakot, ceļš uz Rietumiem slēgts, un vārtus aizcirta pats Lukašenko.

Atlika ceļš uz Austrumiem, t.i., Krieviju. Pēdējos četros gados Baltkrievijas un Krievijas attiecības var raksturot dažādi -sākot ar abpusēju vilšanos un beidzot ar dozētu naidīgumu. Krievija gaidīja un nav sagaidījusi Abhāzijas un Dienvidosetijas valstiskās neatkarības atzīšanu. Baltkrievija gaidīja un nav sagaidījusi tās ekonomikai vitāli nepieciešamos lētos energoresursus. Varētu minēt vēl daudz ko. Taču tas jau būtu pagājušo laiku stāsts.

Baltkrievija saņems no Krievijas (ne tieši, bet ar NVS ietvaros dibinātas ekonomiskās sadarbības organizācijas starpniecību) tās ekonomiskai izdzīvošanai vismaz šogad nepieciešamo valūtu. Pretim tiek prasīta – un tiks saņemta – piekrišana Baltkrievijas stratēģiski nozīmīgo uzņēmumu (vispirms jau energoresursu pārvades cauruļtīklu) privatizācijai, t.i., nonākšanai Krievijas kontrolē. Stratēģiskais mērķis, kuru Krievijai neizdevās panākt Ukrainā, ir tuvs realizācijai Baltkrievijā.

Ceļš uz Baltkrievijas ekonomikas pārtapšanu par Krievijas ekonomikas sastāvdaļu ir vaļā. Redzamas politiskās pārmaiņas diezin vai ir gaidāmas – Krievijas un Baltkrievijas politiskie režīmi ir gana radniecīgi. Taču viens zaudētājs ir acīm redzams – “Eiropas pēdējais diktators” Aleksandrs Lukašenko, kura personiskajai varai automātiski būs uzlikti laužņi.