Meklējiet ieguvēju

Traģēdija Minskas metro gaida atbildi

Trešdiena Baltkrievijā bija sēru dienā. Pieminēja pirmdien sprādzienā Minskas metro 12 bojāgājušos. Savainoto cilvēku skaits sniedzas divos simtos, no kuriem vairāki desmiti ir smagā stāvoklī. Trešdien nāca ziņas par diviem aizturētajiem terora akta izpildītājiem, abi jau sniedzot liecības. Abi aizturētie ir Baltkrievijas pilsoņi, taču nav minskieši, piedevām abus grūti ierindot “citādi domājošos” – viens no viņiem ir virpotājs, bet otrs – atslēdznieks.

Izvirzītas vairākas sprādziena mērķu versijas, un visbiežāk Baltkrievijas un Krievijas plašsaziņas līdzekļos līdzekļos tiek aplūkota vismazāk pārliecinošā: sprādzienu sarīkojis vienpatnis atriebējs (par ko, nav skaidrs) vai psihiski nelīdzsvarots cilvēks. Šī versija “neiet kopā” ar objektīvo ainu no notikuma vietas: spridzeklis bija 5-7 kilogramu trinitrotoluola pašdarināta “elles mašīna”, pildīta ar metāla lodītēm, armatūras gabaliņiem. Nav jābūt speciālistam, lai saprastu, ka viens no sprādziena mērķiem bija iespējami lielāks bojā gājušo un savainoto skaits. Psihiski nelīdzsvarots cilvēks diezin vai spētu samontēt ar radio signālu iedarbināmu spridzekli, turklāt šādi cilvēki parasti izvēlas individuālus terora aktus, un drīzāk vēlas būt identificēti, nekā palikt anonīmi.

Savukārt pat akla naida plosīti Baltkrievijas ditatoriskā režīma pretinieki (tiek piesauktas jaunatnes anarhistiski noskaņotas grupas) neizšķirtos likt lietā spridzekli par kura upuriem lielā skaitā jākļūst pašu līdzpilsoņiem. Pamatīgs blīkšķis un lieli cilvēku upuri ir kvalitatīvi atšķirīgi mērķi. Tie nav absolūti viens otru izslēdzoši, taču, atkārtosim, šāda kombinācija ir visai maz ticama. Turklāt jo vairāk cilvēku zina vai vismaz nojauš par “akcijas” sagatavošanu, jo lielāka ir kaut vai aptuvenas informācijas noplūdes iespēja.

“Oficiālā opozīcija” Baltkrievijā ir melna un maziņa, un atkal jau – tā nevar atļauties liet savu potenciālo atbalstītāju asinis. Tas jāatzīst, pat ja atmetam morālo aspektu, kas tomēr ir neiedomājami.

Ir versijas, kas robežojas ar vienkārši neierobežotu iztēli: lībieši, kas atriebās par Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko faktisko atteikšanos atbalstīt bēdubrāli Muamaru Kadafi, kirgīzi kas nav apmierināti, ka Baltkrievija devusi patvērumu gāztajam prezidentam Kurmanbekam Bakijevam, un pat Krievijas speciālie dienesti, kuriem nav vajadzības destabilizēt stāvokli kaimiņzemē, kura ar pievienošanos Vienotajai ekonomiskajai telpai automātiski tāpat kļūst par Krievijas satelītu. Lukašenko nav pa prātam Krievijas pieprasītā Baltkrievijas ekonomikas valsts sektora privatizācija, taču nekur viņš nespruks, ja vēlēsies (un nevar nevēlēties!) saņemt trīs miljardu ASV dolāru aizdevumu, bez kura Baltkrievijas ekonomiku gaida “vāks” jau pēc dažiem mēnešiem. Vēl mazāk ir pamata runāt, ka “pēdas ved uz Kaukāzu” vai piesaukt “naidīgos Rietumus”. Abos gadījumos trūkst motivācijas.

Jautājums “kas vainīgs” pagaidām (un nav zināms, cik ilgi šīs “pagaidām” vilksies) palicis neatbildēts. Toties ir acīm redzams slaktiņa ieguvējs – tas ir Lukašenko režīms. Nelaime, kas kļuvusi par valsts mēroga notikumu, vai nu dezintegrē vai konsolidē sabiedrību. Baltkrievijas gadījumā nebija grūti prognozēt sabiedrības konsolidāciju. Lukašenko pēdējos 17 gadus pārvaldītā Baltkrievija faktiski bija “zeme bez ekscesiem”. Politiskā opozīcija saasinājumu reizēs (tās parasti bija saistītas ar valstī rīkotajām pseidovēlēšanām) ikreiz izrādījās vājāka par Lukašenko, un, kā jau minēts vienkārši nav radīta terora aktu rīkošanai.

Valstī nav etnisko vai kaut vai puslīdz vērā ņemamu reliģisko pretrunu. Jāpiebilst, ka tik nopietna terora akta sarīkošana nav pa spēkam neprofesionāļiem. Ja kā nemotivējamu atmetam “krievu variantu”, pāri paliek tikai pašas Baltkrievijas speciālie dienesti. Turklāt pašam Lukašenko nav jābūt tieši iejauktam. Diktatūras apstākļos netrūkst cilvēku, kas būtu gatavi “palīdzēt vadonim”. Un palīdzība patiešām nepieciešama: ekonomiskā situācija valstī dramatiski pasliktinās, un runa nav par tikai par makroekonomiskajiem rādītājiem, bet arī par caurmēra cilvēka ikdienas vajadzībām. Inflācija un pieaugošs plaša patēriņa preču deficīts nonāk pretrunā ar oficiālo meldiņu par “pieticīgas, bet stabilas labklājības valsti”, un nopietns satricinājums var novērst sabiedrības uzmanību no “pārejošām grūtībām”. Arī šai versijai ir tiesības uz pastāvēšanu – vismaz tik ilgi, kamēr nebūs zināmi terora akta izmeklēšanas rezultāti, un atkarībā no tiem, versija tiks norakstīta, vai turpinās pastāvēt – pat tad, ja nebūs neapstrīdami pierādīta.