Izsūtīšana nepalīdzēs

Briti maigi "izsūta" uz mājām neveiksmīgos darba meklētājus

Neveiksmīgs pārcelšanās mēģinājums uz citu valsti var izmaksāt krietni dārgāk kā sākumā lēsts. Ja nespēj pielāgoties jaunajai pasaulei un tuvinieki ir pārāk tāli, drīz vien var nākties pārcelties uz piepilsētas mežu, kas Lielbritānijā jau daudzviet pārvērtušies savdabīgās neveiksmīgo imigrantu nometnēs. Pēc The Daily Telegraph ziņām, vēl nesen valsts vidienes pilsētu Pīterboro bija "apsēduši" vairāki desmiti bez pajumtes palikušo ieceļotāju. Lielākoties tie bija austrumeiropieši, kuri valstī ieradās ticībā "maldinošiem darba un mājvietas solījumiem", kā laikrakstam izteicās Austrumeiropiešu palīdzības centrs.

Plāns ar zemtekstiem

Pirms gada britu valdība izlēma rīkoties. Tā izveidoja aptuveni 120 tūkstošus latu vērtu programmu, lai palīdzētu šādā nelaimē nokļuvušiem austrumeiropiešiem atgriezties dzimtenē. Ja pirms tam par viņiem galvenokārt rūpējās bezpajumtnieku palīdzības kustības, kā arī dažas konkrētam mērķim dibinātas labdarības organizācijas (piemēram, Barka UK mājās – lielākoties Polijā – ir aizgādājusi vairāk nekā tūkstoti imigrantu), tagad austrumeiropiešu repatriācijas programma ir pacelta valstiskākā līmenī. Ar "problēmpašvaldībām" sadarboties sākusi nacionālā labdarības organizācija CRI, mēģinot kopīgiem spēkiem atbrīvot tās no nelabvēlīgajiem imigrantiem. Taču tas sāk radīt jaunas problēmas. 

Vienkāršākajā līmenī programma paredz palīdzību nokļūšanai mājās: sazināties ar dzimtenes tuviniekiem, vajadzības gadījumā nopirkt lidmašīnas biļeti un nogādāt līdz lidostai. Palīdzībai var pieteikties nelaimē nokļuvušie austrumeiropieši, un arī pati organizācija viņus uzmeklē un informē par šādu iespēju. Taču žurnāls IR nesen saņēma e-pastu no Līgas (vārds mainīts), kura bija pieteikusies CRI darbam ar grūtībās nokļuvušajiem Austrumeiropas imigrantiem, bet pēc intervijas spējusi vien cerēt, ka darbu nedabūs. "Sajūtu pie papīra nepiešūsi, bet man bija pilnīgi skaidrs, ka tas, kas tiek skaļi teikts un tas, kas tiek patiesībā darīts, nav gluži viens un tas pats," viņa raksta. Līgai šķitis, ka organizācija par pamatuzdevumu uzskata valsts atbrīvošanu no ieceļotājiem, jo sevišķi austrumeiropiešiem.

Līdzīga nesakritība manāma, arī pētot materiālus par programmas sekmēm un plāniem. No vienas puses, allaž tiek uzsvērts ieceļotāju devums valsts labklājībā, no otras – ar lepnumu tiek uzskaitīti cilvēki, kuriem palīdzēts aizbraukt no Lielbritānijas. Arī instrukcijā jaunajiem un topošajiem darbiniekiem minēts, ka vajadzības gadījumā – ja ieceļotājs nespēj ieiet darba apritē, taču nevēlas arī atgriezties dzimtenē – būtu noderīgi iegūt "klienta" uzticību un "regulāri kopā izvērtēt atgriešanās priekšrocības". 

Tas rada sajūtu, ka CRI un citas līdzīgus projektus veicošas organizācijas, ir kā iespiestas starp diviem zobratiem. No vienas puses to griež vietējās sabiedrības skaļākās daļas gremšanās par imigrācijas problēmām, no otras – Lielbritānijas iecietīguma reputācija un starptautiskās kultūras normas. Tāpēc runājot par projekta sekmēm un "sliktāk par suņiem" nereti dzīvojošajiem iebraucējiem (kā Pīterboro situāciju vietējam laikrakstam The Evening Telegraph raksturoja pilsētas padomes locekle Meriona Toda), allaž tiek piebilsts, ka vairākums ieceļotāju aktīvi palīdz vietējai kopienai.

"Bieži, liekas, Austrumeiropā gūtā izglītība vispār netiek uzskatīta par vērtību, tā tiek uztverta tikai kā norāde, ka neesi pilnīgi dumjš."

Ardievas statusam
Tieši devums vietējai kopienai ir mazkvalificēto iebraucēju galvenais mērkoks – un viņiem tiek pieskaitīts vairākums austrumeiropiešu, kuriem šī ir pirmā pieredze Rietumos, neatkarīgi no viņu patiesās kvalifikācijas. Galu galā iepriekšējie nopelni ir bijuši citur, un personīgās ambīcijas sākumā drīzāk traucē nekā palīdz. Ja esi Anglijā ieradies no Latvijas, tad jaunajā mītnes valstī sākumā tevi uztver vienkārši kā vēl vienu austrumeiropiešu imigrantu, nevis kā skolotāju, juristu vai ekonomistu. Agrākā pieredze un izglītība var noderēt, taču ceļš jebkurā gadījumā būs jāsāk gandrīz no pašas pakājes. "Bieži, liekas, Austrumeiropā gūtā izglītība vispār netiek uzskatīta par vērtību, tā tiek uztverta tikai kā norāde, ka neesi pilnīgi dumjš," blogā mobilitate.wordpress.com saka Bristolē strādājošā Lāsma Zuzāne. 

Ar "austrumeiropiešu imigrants" kā sākotnējo plauktiņu atbraucējiem saistās vēl citas grūtības. "Pirms latvietis te ierodas, viņa reputācija JAU ir sagrauta, jo te tādu, kas met ēnu uz pārējiem krietnajiem, ir atliku likām," savas domas portālā Anglo Baltic News pauž Anglijas Dienvidholandes Iedzīvotāju konsultāciju biroja konsultante Laima Brencs. Pirms cilvēka personiskas iepazīšanas viedoklis par viņu rodas no saskares ar līdzīgajiem un kopienā dominējošā viedokļa par viņiem. Un vārdi "pēdējā viļņa austrumeiropiešu migrants" vairākumam angļu uzbur ne pārāk patīkamu ainu. 

Atteikšanās no līdzšinējās dzīves, statusa un sasniegumiem, cīņa ar vietējo iedzīvotāju aizspriedumiem un ātrā naudas izsīkšana ir sagrāvusi daudzu emigrantu cerības. Tā ir gan Anglijā, gan citviet – arī Latvijā. "Neskatoties uz to, cik grūti latviešiem iet Lielbritānijā, esmu pārliecināta, ka mums te iet labāk nekā jebkuram rumānim, bulgāram, mongolim vai kenijietim ietu Latvijā. Tas, kā pret latviešiem izturas UK, ir tāds labs spogulis, lai mēs paskatītos, ko mēs latvieši paši darām Latvijā," raksta Līga. Viņas mīļotajam vīrietim – nigēriešu inženierim – durvis uz darbu Latvijā bija slēgtas daudz ciešāk nekā viņai un daudziem citiem Latvijas iebraucējiem Anglijā. 

Tāpat kā Latvijas pieredzes trūkums attiecībās ar tumšādainajiem tikpat kā neļauj viņus šeit uztvert citādi kā saistībā ar ādas krāsu, arī Lielbritānijai nav skaidrības, ko darīt ar austrumeiropiešiem. Jaunas, vizuāli un kulturāli atšķirīgas grupas iekļaušanās sabiedrībā nav viegla pat valstī, kas aktīvi cenšas būt atvērta un pieņemoša. Tāpēc ne viens vien atmet ar roku domai par dzīvi kopienā un apzināti izvēlas dzīvot bez statusa un ārpus sabiedrības. Savukārt citiem ir gadījies nokrist pārāk ātri pārāk tālu, lai varētu piecelties kājās saviem spēkiem. 

… nigēriešu inženierim durvis uz darbu Latvijā bija slēgtas daudz ciešāk nekā daudziem citiem Latvijas iebraucējiem Anglijā. 

Uzstājīga pierunāšana atgriezties dzimtenē reizēm ir labākais risinājums, taču tās diez vai ir universālas zāles, kas ļaus uzņēmējvalstij netraucēti pieņemt tikai labākos ieceļotājus, bet viņiem pašiem – sākt jaunu dzīvi mājās. Galvenajam šādas programmas mērķim jābūt cilvēku atgriešanai sabiedrībā, ne pilnīgai izstumšanai no tās, pat ja ne vienmēr tas ir iespējams. 

Ja valsts durvis tiek atvērtas, jārēķinās, ka pa tām ienāks daudzi un dažādi cilvēki. Starp tiem būs vairāk gan vēlamu, gan nevēlamu elementu nekā tiktu garām iekšālaidējiem. Un viņiem visiem būs iepriekšējā dzīve, prasmes un sasniegumi, kas nereti slēpjas aiz nevēlamas ārienes, valodas vai kultūras izpausmēm. Diemžēl tas lielākoties prasa vēlmi un aktīvus centienus no kopienas puses, uz ko iebraucēji nevar paļauties.