„Arābu pavasara" balsis un atbalsis

Kā pasauli ietekmē nemieri Ēģiptē

Nemieri Ēģiptē sākās kā miermīlīga demonstrācija ar mērķi izteikt neapmierinātību par valstī notiekošo, bet šobrīd jau ir pārauguši izteikti politiskās prasībās par valdošās elites nomaiņu vai saglabāšanu. Iemesli neapmierinātībai ir salīdzinoši vienkārši: valdību nespēja tikt galā ar valsts ekonomiskajām problēmām, kas novedusi pie izteiktas ienākumu nevienlīdzības un bezdarba, kā arī autokrātiska pārvalde un, attiecīgi, demokrātiskuma trūkumu valstī.

Pirms pāris dienām protesti pārvērtās asiņainās ielu cīņās, kuras, pēc virknes ekspertu un protestētāju domām, tiešā veidā ir inscenējusi valdošā elite. Katrā ziņā Hosni Mubaraks un viņa administrācija kopumā nav spējusi pārliecināt protestētājus un starptautisko sabiedrību par pretējo. Ierobežojumi interneta pieejai un traucēti telefonsakari, ārēja ienaidnieka (Izraēlas) piesaukšana, valdību atbalstošo protestētāju organizētība, kā arī atsevišķu Ēģiptes amatpersonu un publisko personu viedokļi, liecina par valdības saistību ar „pro-Mubaraka" atbalstītāju aktivitātēm. Šobrīd ir uzsāktas politiskas sarunas starp valdību un opozīcijas grupām. Paralēli Ēģiptes valdība cenšas atdzīvināt valsts ekonomiku vienlaikus paužot vēstījumu par situācijas normalizēšanos arī politiski. Tikmēr, Kairas Tahrira, jeb „brīvības laukumā" protestētāji turpina pieprasīt Hosni Mubaraka atkāpšanos.

Nemieri Ēģiptē – nemieri arī citur 

Līdzīga veida nemieri pirms tam notikuši Tunisijā un to rezultātā valdošā elite atkāpās. Tagad protesti ir nonākuši arī līdz Jemenai un iespējams, ka šie nebūs vienīgie gadījumi. Līdzīgās protestētāju prasības un protestu norise ir devušas pamatu runāt par zināmu „domino efektu" un „arābu pavasari", kas līdzinās „krāsainajām revolūcijām" pēc-padomju valstīs pirms pāris gadiem. Tomēr atšķirībā no „krāsainajām revolūcijām" Ēģiptē notiekošais neseko kādas politiskas opozīcijas uzstādījumiem vai pamudinājumiem! Būtībā politiskā opozīcija pat nav spējusi atbilstoši reaģēt uz notiekošo.

Būtībā politiskā opozīcija pat nav spējusi atbilstoši reaģēt uz notiekošo.

Līdzšinējā notikumu gaita liecina par patiesi spontānu neapmierinātības izrādīšanu un prasībām pēc reformām. Notiekošo Ēģiptē vēro arī citas musulmaņu valstis Ēģiptes tuvākos un tālākos kaimiņos. Demokrātijas deficīts novērojams vairumā Ziemeļāfrikas un Tuvo austrumu reģionu valstīs, turklāt arī ekonomiskās likstas ir saudzējušas reto tām. Līdz ar to cēloņi, kuri kļuvuši par protestu pamatu Ēģiptē, ir novērojami arī citur.

Visticamāk, ka tuvākajā laikā mēs vērosim pastiprinātus drošības pasākumus un valdību spēcīgāku kontroli pār saziņas tīkliem, lai nepieļautu „domino efekta" eskalāciju. Tajā pašā laikā, liela daļa musulmaņu valstu atklāti pauž atbalstu demokrātiskajiem procesiem Ēģiptē un Mubaraka nomaiņai! Šis atbalsts gan pamatā nav saistīts ar rūpēm par demokrātiju Ēģiptē, bet drīzāk ar iespējamu ASV lomas sazināšanos un Izraēlas pozīciju vājināšanos reģionā pēc Mubaraka nomaiņas.

Hosi Mubaraks un politiskā stabilitāte Ēģiptē un Tuvajos austrumos 

Demokrātijas deficītu Ēģiptē nevar noliegt – uz to vairāku gadu garumā norādījušas cilvēktiesību organizācijas un ANO. Hosni Mubaraka valdīšana ir bijusi saistīta ar represijām pret Ēģiptes iedzīvotājiem un cilvēktiesību ignorēšanu. Tomēr gluži tāpat nevar noliegt Hosni Mubaraka lomu valsts stabilitātē un Tuvo austrumu reģiona stabilitātē pēdējos gadu desmitos.

Ēģiptes stabilitāte tiek saistīta ar opozīcijas politisko spēku sadrumstalotību un relatīvi nelielo pārstāvniecību, kā arī iespējamu islāma fundamentālistu grupu nākšanu pie varas. Ēģiptei, tas nozīmētu soli atpakaļ gan demokrātijas, gan cilvēktiesību kontekstā. „Musulmaņu brālība", kas ir oficiāli aizliegta organizācija Ēģiptē, bet tomēr tiek pārstāvēta Ēģiptes parlamentā (aptuveni 20% pārstāvju, kuri oficiāli ievēlēti kā neatkarīgie kandidāti), jau šobrīd piedalās politiskajās sarunās situācijas normalizēšanai. „Musulmaņu brālība" tiek uzskatīta par lielāko opozīcijas grupu Ēģiptē ar lielu atbalstītāju skaitu un politiskās ietekmes potenciālu, turklāt tā kļūst aizvien populārāka jaunu cilvēku vidū. Šīs kustības pārstāvji pēdējos gados aizvien vairāk runā par demokrātiju un cilvēktiesībām.

Zināmas demokrātiskās tendences kustības ietvaros nevar nenovērtēt, tomēr šo nostādņu saglabāšanās gadījumā, ja kustība pārņemtu politisko varu valstī ir neskaidra. Proti, „Musulmaņu brālības" politiskie mērķi ir saistīti ar musulmaņu valsts izveidi, kurā demokrātijai un cilvēktiesībām ir pēc būtības cita nozīmē kā to saprot rietumos.

„Musulmaņu brālības" politiskie mērķi ir saistīti ar musulmaņu valsts izveidi, kurā demokrātijai un cilvēktiesībām ir pēc būtības cita nozīme kā to saprot rietumos.

Katrā ziņā pats Hosni Mubaraks aktīvi izmanto argumentu par iespējamu haosu, ja viņš aizietu no amata nekavējoties un acīmredzot uzskata, ka vēl joprojām ir Ēģiptes stabilitātes pamats. Situācija kad islāma fundamentālismu atbalstoši spēki politiski pārņemtu Ēģiptes pārvaldi, nav neiespējama, tomēr ne tik lielā mērā kā to piesauc Mubaraks. Proti, protestētāji pieprasot vairāk demokrātijas ar to nedomā viennozīmīgu atbalstu „Musulmaņu brālībai", lai arī kā atsevišķas valstis reģionā to vēlētos!

Ēģiptes stabilitāte un līdzšinējā vadība Mubaraka personā ir bijusi nozīmīga visa Tuvo austrumu miera procesa kontekstā – tieši Mubaraks nodrošināja Ēģiptes miera līgumu ar Izraēlu un nodrošinājis zināmu saikni starp rietumiem un arābu valstīm reģionā. Tieši tuvo austrumu stabilitāte ir bijis tas faktors, ka licis ASV un Eiropa gadiem ilgi pievērt acis uz demokrātijas trūkumu valstī, tā vietā izvēloties stabilitāti reģionā. Tādēļ Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu bažas par reģiona destabilizāciju notiekošo nemieru un to iespējamo seku rezultātā, nebūtu uzskatāma vien par politisku retoriku. Drošības situācija tuvajos austrumos neietekmē tikai pašu reģiona valstu nākotni, bet tiek uzskatīta par pamatu starptautiskā miera un stabilitātes veidošanā. Līdz ar reģiona starptautisku nozīmi, Rietumi, tai skaitā Latvija, ir tikpat tuvu notikumu epicentram Tuvajos austrumos kā pašas reģiona valstis.

Līdz ar reģiona starptautisku nozīmi, Rietumi, tai skaitā Latvija, ir tikpat tuvu notikumu epicentram Tuvajos austrumos kā pašas reģiona valstis.

ASV un Eiropa nezina kā reaģēt 

Kamēr nemieri Ēģiptē pieņemas spēkā un cietušo skaits jau sasniedzis tūkstoti, pasaule vēro notikumus ar aizturētu elpu, nezinot kā uz tiem reaģēt. Šīs neziņas rezultātā ir novērojama neizlēmība, nekonkrētība un vienlaikus nogaidīšana, kas ļautu saprast, kur šie nemieri var novest pašu Ēģipti, Tuvos Austrumus un situāciju starptautiski. Tā rezultātā Eiropas valstu un ASV līderi nepauž skaidru un nepārprotamu pozīciju attiecībā uz Hosni Mubaraka palikšanu vai aiziešanu no prezidenta amatu. Spēle, kurā demokrātiskas vērtības un cilvēktiesības tiek pret- nostādītas stabilitātei un interesēm, tiek spēlēta gluži tāpat kā iepriekš!

Pat gadījumā, ja varu Ēģiptē nepārņem islāma fundamentālismu atbalstoši spēki, politiska kompromisa rezultātā Ēģiptē visticamāk tiks izveidota valdība, kura nebūs tik labvēlīgi noskaņota pret rietumiem kā Mubaraks. No otras puses, ir jāatzīst, ka ASV un Eiropas mēģinājumi ietekmēt situāciju Ēģiptē var dot pretēju efektu un novest pie vēl spēcīgākām pret-rietumu sajūtām Ēģiptes sabiedrībā. Uz kopējā arābu valstu un Irānas fona Ēģipte līdz šim ir bijusi pietiekami pro-rietumnieciska, tādēļ iespējams nebūtu prātīgi tiešā veidā iesaistīties politiskajās spēlēs ar Ēģiptes nākotni. No ASV un Eiropas tiek gaidīta vien konkrēta pozīcija, nevis tieša iesaistīšanās, bet diemžēl patlaban, šīs pozīcijas nav!

Nemieri var ietekmēt procesus pasaulē 

Ēģiptes amatpersonas aprēķinājušas zaudējumus tūrisma jomā, kas sastāda aptuveni 10% no valsts kopējiem ienākumiem: 8 dienu laikā Ēģipti atstājuši 1 miljons tūristu un zaudējumi tiek lēsti aptuveni 1 miljarda ASV dolāru apmērā. Pat gadījumā, ja nemieri beigtos tuvākajā laikā, tūristu pieplūdums uzreiz nebūs straujš. Tēls par valsti, kurā pavisam nesen noticis kāda veida konflikts vai nekārtības potenciālajiem tūristiem radīs divējādas sajūtas. Notikumu turpmākai attīstībai būs izšķiroša nozīme, tomēr arī Latvijas iedzīvotāji, visticamāk, kādu laiku apdomāsies pirms izvēlēties Ēģipti vai citu atpūtas vietu.

Cits būtisks jautājums ir saistīts ar naftas cenu pieaugumu, kurš tiek pamatots ar nestabilo situāciju Ēģiptē. Ēģipte nav naftas eksportētājvalsts, tomēr caur Suecas kanālu Eiropā nonāk lielākā daļa naftas, kurus piegādā Saūda Arābija un citas Persijas līča valstis. Tieši naftas piegādes ceļa drošība it tas, kas veicinājis nedrošību un cenu pieaugumu. Jo ātrāk situācija Ēģiptē stabilizēsies, jo ātrāk varētu stabilizēties arī naftas cenas. Tomēr jānorāda, ka līdzšinējas pieaugums nav īpaši nozīmīgs un tam nevajadzētu būtiski palielināties arī turpmāk.

Situācija attiecībā uz naftas cenām varētu mainīties gadījumā, ja protestu rezultātā Ēģiptē pie varas nāktu izteikti islāma fundamentālisma atbalstītāji ar pret-rietumniecisku orientāciju. Šādā gadījumā pastāv iespēja, ka naftas piegādes caur Suecas kanālu var tikt būtiski kavētas, samazinātas, vai pat pārtrauktas. Tas, savukārt, novestu pie naftas cenu pieauguma. Pagaidām ir pāragri spriest par šāda scenārija iespējām reāli piepildīties, tomēr variantu ir vērts paturēt prātā.

Situācija saistībā ar Ēģipti skaidri norāda uz tendencēm starptautiskajā sistēmā – ikviena nestabilitāte rada ietekmi ne vien valstu iekšienē vai reģionā, bet spēj nopietni ietekmēt arī šķietami nesaistītus procesus pasaulē

Paralēli satraukumam par tūrisma industriju, naftas cenām un investīciju mazināšanos, Ēģiptē, kā arī satraukumam par iespējamu apelsīnu iztrūkumu Latvijas veikalos ir izteikti minējumi arī par iespējamu kviešu cenu paaugstināšanos. Ēģipte ir viena no lielākajām kviešu importētājām pasaulē un pastāv bažas, ka līdz ar nemieru turpināšanos Ēģiptes publiskā iepirkuma sektors varētu sabrukt. Līdzšinējie piegāžu līgumi gan vēl ir spēkā, tomēr valstis, kuras piegādā kviešus Ēģiptei izrāda satraukumu par iespējamiem zaudējumiem. Šie zaudējumi var novest pie jau tā pieaugošo pārtikas cenu celšanās, bet pārtikas cenu celšanās var kļūt par pamatu nemieriem arī citur.

Situācija saistībā ar Ēģipti skaidri norāda uz tendencēm starptautiskajā sistēmā – ikviena nestabilitāte rada ietekmi ne vien valstu iekšienē vai reģionā, bet spēj nopietni ietekmēt arī šķietami nesaistītus procesus pasaulē. Drošība, ekonomiskā attīstība un demokrātiskas vērtības šobrīd ir liktas uz spēles Ēģiptē, bet galvenie trumpji atrodas pašas Ēģiptes (valdošās elites un sabiedrības) rokās. Lai nepieļautu situāciju, kurā Ēģiptes liktenis tiek lemts ārpus pašas Ēģiptes, politisks kompromiss valstī ir jāpanāk pēc iespējas ātrākā laikā un iesaistot pēc iespējas plašāku politisku pārstāvniecību. Nemieru un to rezultātu sekas – lai arī kādas tās būtu – izmainīs Ēģipti un ietekmēs procesus Tuvajos austrumos. Atliek vien cerēt, ka šīs izmaiņas nenesīs situācijas destabilizēšanos starptautiski.