Vai policijas specvienībā "audzina" bandītus?

Intervija ar policijas pārvaldes priekšnieku Intu Ķuzi

Jēkabpilī spēļu zāles aplaupītāji – Rīgas reģiona policisti un specvienības ''Alfa'' kaujinieki – pavērsa ieročus pret vajātājiem – saviem kolēģiem reģiona tiesībsargiem. Rīgas policijas pārvaldes priekšnieks Ints Ķuzis ar iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces (''Vienotība'', JL) rīkojumu tika atstādināts no amata un nule atkal atjaunots. Žurnāls Ir sagatavojis interviju ar Ķuzi. Ir.lv publicē pilnu intervijas tekstu.

Vai jums kā policistam viss ir skaidrs par Jēkabpils noziegumu?
Noteikti nē. Man ir skaidrs, kā tas notika, notikumu secība, bet šeit ir svarīgi, kāpēc tas notika, kas bija par pamatu. Man ir svarīgi to zināt, lai es varētu veidot atpakaļreakciju, kurā brīdī notika lūzums un redzēt, kas uz to pamudināja, vai tie bija objektīvi, vai subjektīvi apstākļi. Lai es uzlabotu darba organizāciju, man ir jāzina, kāpēc tas notika, kurā brīdī tie cilvēki salūza.

Par noziegumu runājot, ja neviens neatzīsies un ir deviņi ieroči, būšot grūti pierādīt, kurš nošāva policistu Andri Znotiņu. Kuru tādā gadījumā soda?
Es labāk atturēšos no konkrētās lietas apspriešanas, jo tā ir izmeklētāja kompetence. Ja es būtu atstādinātais, varētu kā eksperts runāt par šo lietu, bet tagad es varu kaut ko pateikt, ko var pārprast vai kas var izjaukt izmeklēšanu.

Labi. Pastāstiet, kas ir specbataljons Alfa un ar ko ikdienā nodarbojas.
Šai vienībai nesen apritēja pieci gadi. Pirmais solis, kad sākām domāt par veidošanu, bija NATO sammits. Lai gan pirmais varbūt bija Eirovīzija. Tad sabiedriskās sargāšanas jautājums pacēlās citā plāksnē, jo policija ir bijusi vienmēr, taču katrs savā iecirknī dara savu darbu. Bet, ja būtu kaut kāda problēma, kā tos cilvēkus visus savākt kopā un kā vienoti virzīt uz mērķi. Visur Eiropā ir vienības, kas nodarbojas ar masu nekārtību novēršanu.

Demonstrantu savaldītāji?
Jā, tā tika veidota kā vienība sabiedrisko pasākumu sargāšanai un masu nekārtību novēršanai. Par cik pēc tam nekas liels nenotikās, tad viņu uzdevums, lai sajustu, kas notiek dzīvē, veic ikdienišķu patrulēšanu. Viņiem ir savs dežūru grafiks un viņi Rīgas reģionā patrulē, kur vajag. Par cik viņiem diezgan liels akcents likts uz apmācību, viņus arī izmantoja noziedznieku aizturēšanā.

Vai viņus var salīdzināt ar armijas speciālo uzdevumu vienību?
Nē. Ja armijas fokuss ir iznīcināšana, te vairāk ir aizturēšana un savaldīšana. Viņi nav trenēti iznīcināšanai, tas nevienu brīdi nav mērķis.

Kā atlasīja šos cilvēkus? Kas nonāca Alfā?
Pirms Alfas bija Mobilais pulks.

Atceros, tiem arī bija paradums slepkavot un iesaistīties noziegumos.
Daļa nāca no Mobilā pulka, bet pārējie – kam bija vēlēšanās, attiecīgas zināšanas un fiziskā sagatavotība.

Kas nevarēja kļūt par Alfas biedru?
Ja policists to negribēja un ja viņu tas neinteresēja.

Pastāstiet par aizturētajiem Alfas darbiniekiem Arvo Žagaru un Leonīdu Koņuhovu – par dienesta gaitu, kas viņi ir par cilvēkiem.
To es jums nepateikšu. Es neesmu iedziļinājies, kas viņi tādi ir. Zinu, ka abi ir pietiekami ilgi stādājuši sistēmā. Es no viņiem esmu ļoti tālu – tagad zinu, ka tādi ir, bet, ko viņi ikdienā darījuši, zina viņu tiešie komandieri, kas ir atstādināti.

Vai jūs zināt par viņu iepriekšējiem disciplinārpārkāpumiem?
Jā, disciplinārlietas ir bijušas, bet viņi nav saukti pie kriminālatbildības. Šie ir tāda tipa pārkāpumi, kur atnāk viens un saka: policists man atņēma maku, bet policists un saka – neko neesmu ņēmis. Mana kompetence ar to beidzas. Patruļpolicistiem disciplinārpārkāpumi parasti ir divi – vai nu kāda mantu pazušana, vai fiziska spēka pielietošana. Par to mums tradicionāli raksta, katru gadījumu izskatām, veicam pārbaudi, un, ja nepieciešams, iekšējās drošības birojs ierosina un izmeklē krimināllietas. Viena no pēdējā laika aizstāvības taktikām ir rakstīt sūdzības par policiju: mani sita, kaut ko nedeva, atņēma, radot iespaidu, ka pierādījumi ir jāvērtē sevišķi rūpīgi, jo iegūti izsišanas ceļā. Tie 40 gadījumi, par ko Alfas sakarā runāja, ir iesniegumi, ko mēs esam izskatījuši disciplinārlietu ietvaros.

Tas ir daudz vai maz?
Pagājušajā gadā Rīgas reģionā, kur ir ap 3000 policistu, ir iesniegtas 570 sūdzības. Viņu 40 ir tā kā normāli, ņemot vērā, ka viņi strādā uz ielas.

Vai kāds no viņiem ir aizturēts par bandītismu?
Nē. Vienu pagājušajā gadā atbrīvojām, bet tas bija saistīts ar disciplīnu – darba kavēšanu un tādām lietām.

Vai jūs varat apgalvot, ka šis bija viens izolēts gadījums šo cilvēku izpildījumā?
To es nevaru pateikt.

Jautājums ir, vai no Alfas nāk banda.
Es ceru, ka nē. Bet es daudz ko nezinu šajā lietā. Tos tukumnieku uzvārdus gan dzirdu jau 3 – 4 gadus.

Kā tas var būt – dzirdat gadiem, bet viņi joprojām strādā policijā?
Redziet, tam ir saistība ar cilvēktiesībām. Gan krāvējam, kas veikalā sasit desmit pudeles šnabja, gan policistam, kas izdara pārkāpumus, pēc likuma ir viena un tā pati atbrīvošanas procedūra. Lai gan, manuprāt, tas ir nepareizi. Gradācijai būtu jābūt, citādi, skatoties no esošā likuma skatu punkta, Temīda sliecas nosvērties atlaižamo pusē.

Bet vai jūs zināt, cik no Alfas darbiniekiem paralēli strādā apsardzē un spēļu zālēs?
Zinu, bet cik tas ir svarīgi?

Ir, lai saprastu, cik masveidīgi policisti piestrādā citās vietās un kāpēc viņi to dara.
Tas ir viens no maniem uzdevumiem – pāris dienās tikt skaidrībā, ko viņi dara. Viņiem jau pasen ir tiesības, ka policijas darbinieki, kas nav amatpersonas un nepieņem lēmumu, var apvienot darbus, sevišķi tad, ja viņi stādā maiņu darbu. Taču dokumentos, ko viņi iesniedz, nav rakstīts, ka viņš ir inkasators: tajos raksta, ka apsargs. Kritēriji, protams, ir – viņiem ir jāiesniedz iesniegums, līgums, tiešajam priekšniekam jāapliecina, ka tas netraucēs darba pienākumu veikšanai. Darbinieks apņemas, ka viņam nebūs interešu konflikts, un valsts izsniegtie speclīdzekļi – forma un ierocis – netiks izmantoti otrajā darbā.

Cik daudzi no Alfas piestrādā un kur?
Kādi 40 procenti. Pārsvarā vietās, kas saistītas ar drošību, piemēram, apsardzes firmās, kas nodrošina kaut kādus pasākumus. Līdzvērtīgas funkcijas, kā viņi pilda ikdienā.

Vai, jūsuprāt, policistam ir jāstrādā spēļu zālēs?
Tas ir ļoti būtisks jautājums. Kad izdodu atļaujas, man ir trīs īpašas uzmanības vietas: spēļu zāles, klubi, un vieta, kas saistīta ar atkarībām. Lai gan likumdevējs neaizliedz. Ja es formāli liegtu, viņš administratīvo aktu var pārsūdzēt tiesā.

Vai vajag aizliegt?
Viens no maniem ierosinājumiem iekšlietu ministrei ir izveidot vietu vai profesiju sarakstu, kur piestrādāt nebūtu ieteicams.

Un kur nebūtu?
Tieši tajās vietās, par ko mēs runājam. Tā pati inkasācija, kas ir bīstama, jo, kamēr viņš pārvadā naudu kā priekšmetu, viss ir kārtībā. Līdzko priekšmets pārvēršas viņa prātā par maksāšanas līdzekli, tas rada riskus. To ir grūti iezīmēt un kontrolēt, tāpēc no tā ir jāizvairās, jo mēs no iesnieguma redzam tikai to, ka viņš ir apsargs. Ja strādā, lai strādā profesionālās inkasācijas struktūrās.

Viens no jūsu priekšlikumiem ir sākt kontrolēt pastiprinātus riskus saistībā ar kredītiem, aizņēmumiem, parādiem. Amatpersonu deklarācijas ir gadiem pieejamas. Kāpēc jūs līdz šim to neesat darījuši?
Mēs esam skatījušies nevis no tāda viedokļa, kādas ir parādsaistības, bet izgājuši no riskiem. Jautājums par deklarāciju vienmēr ir bijis prātā, bet mēs esam fokusējušies, ka tas ir KNAB darbs. Pagājušajā gadā beidzot ir nostabilizējies skaits, kas prasa atļaujas – ap 10%, jo pirms tam vispār neprasīja, deklarācijās varēja konstatēt, ka ir ienākumi, kas pārsniedz algu. Mēs tam izmantojām deklarācijas.

Nu, labi – šie abi iesniedza deklarāciju, saņēma atļauju, devās laupīt un aukstasinīgi iešāva neaizsargātam kolēģim galvā.
Pirms cilvēks kaut ko šādu izdara, viņam vienmēr ir izvēle – neiet, nedarīt, nelaupīt, nešaut. Tas viņam ir galvā. Kādā brīdī tas, iespējams, bija pamanāms. Runājot ar komandieriem, viņi atzīst, ka nav pamanījuši šādu situāciju. Aizliegt strādāt būtu zināmā mērā tā, kā ir ar pašnāvniekiem: ja nolēmuši darīt, izdarīs jebkuros apstākļos.

Kā mēs esam nonākuši situācijā, kurā policisti dodas laupīt?
Tas ir tikai galvā. Viens advokāts saka, ka mantkārības rezultātā, ka viņiem nav ko ēst un nav no kā dzīvot, bet tās ir tikai runas. Es nezinu.

Vai Alfas darbiniekiem nav ko ēst un nav no kā dzīvot?
Domāju, ka ir. Lai nu cik būtu tā alga, vēl ir papildus darbs, galus var savilkt.

Vai mēs riskējam atgriezties 90.gadu sākumā, kurā policija regulāri piedalījās dažādos noziegumos: cilvēku nolaupīšanā, izspiešanās, bandītismā?
Domāju, ka nē, nav pamata. Labi, ir šis gadījums, bet es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka, salīdzinot situāciju toreiz un tagad, tās ir diametrāli pretējas lietas. Sociāli ekonomiskie apstākļi, kas bija tajā laikā, nestāv klāt tam, kas ir tagad. Tagad ir valsts, tagad ir sistēma, ir kārtība, saprotams, kur mēs esam un kur mēs ejam. Tolaik nekas tāds nebija saprotams un nebija zināms, kas būt rīt, kas ir apbižots, kam ir nauda. Man daudzreiz ir jautāts par 90.gadiem, bet vienīgais kopīgais ir izpildes forma.

Runājot par izpildes formu, vai Alfas darbiniekus psiholoģiski testē pirms pieņemšanas darbā?
Visus policistus testē. Bet šie bija nolēmuši iet laupīt un ejot zināja, ko dara un uz ko iet. Es ļoti šaubos, ka viņi gāja kādu šaut nost. Šajā situācijā parādījās tā paaugstinātā bīstamība. Policists ir pieradis, ka viņam ir tiesības pielietot spēku. Situācija izveidojās tāda, kāda ir, un tad viņiem aizgāja ciet, kā mēs sakām. Bet to nevajag uztver tā, ka es, dieva dēļ, viņus attaisnoju. Tas ir pavisam cits stāsts.

Viņu komandieri arvien ir atstādināti. Kur jūs saredzat viņu vainu?
Viņi ikdienā bija kopā ar viņiem. Ja kādam bija jāpamana pārmaiņas, tad viņiem. Protams, ir grūti runāt par kontroli, ja cilvēks strādā vienu diennakti un tad trīs brīvas, bet tiešajam priekšniekam ir jāzina vismaz tas, ar ko viņi nodarbojas, draudzējas, kas notiek viņa ģimenē, kādas ir problēmas. Es zinu tikai to, ka šī policijas struktūra Latvijai un Rīgai ir vitāli svarīga un absolūtais vairākums tās darbinieku zina, kur viņi atrodas un ko viņi dara. Tam, ka Alfā izaudzina bandītus, es absolūti nepiekrītu.

Ko jūs darīsiet ar Alfu?
Pirmais, ko jau sākām, ir ārpuskārtas atestācija un psiholoģiskā testēšana, lai redzētu viņu atbilstību amatam un iezīmētu riskus, kas saistīti ar atkarībām un dzīves problēmām. Otrā būs Alfas funkciju izvērtēšana. Trešais ir atrast komandieri, kas to būtu gatavs uzņemties, kam mēs ticētu un kurš varētu atrast kopīgu valodu ar šiem cilvēkiem. Viņi šobrīd ir riktīgā neizpratnē, nesaprot, kas noticis. Pēdējais jautājums ir par struktūras nosaukumu. Tas nāk no viņiem. Viņi vairs negrib būt Alfa. Uzskata, ka nosaukums ir tā sasmērēts, ka atmazgāt to vairs nav iespējams.

Esošais Alfas komandieris neatgriezīsies?
Nē.

Šī gadījuma dēļ?
Jā, jo katrs gadījums ir jāvērtē pēc sekām, un šoreiz sekas ir drausmīgas. Viņam te bija jāspēlē noteiktu lomu, bija jābūt signālam, bet es to nedzirdēju un nejutu, ka būtu kāda problēma tieši saistībā ar visiem uzskaitītajiem riskiem.

Vai jūs varētu izformēt Alfu?
Nē. Šī struktūra mums ir vajadzīga, viņi ikdienā strādā Rīgas ielās. Tas nebūtu prāta darbs. Tas, ka mūsu aktivitāšu rezultātā nomainīsies daļa personāla, gan varētu būt. Mans primārais uzdevums ir saprast, kāpēc tas notika, nevis visus atstādināt vai sodīt.

Vai jūs jutāties pelnījis savu atstādināšanu?
Iekšlietu ministrei vajadzēja rīcību un rīcība bija. Šie cilvēki nāca no Rīgas, no Alfas, vienība bija tāda, kas gatava stādāt ekstrēmos apstākļos, un, galvenais, kas notiks tālāk, ko viņi vēl ir izdarījuši – domāju, ka tā bija adekvāta rīcība.

Ja jūs atstādināja, vai arī ministrei vajadzēja atkāpties?
Tas ir jautājums, ko es galīgi negribētu komentēt.