Atgriešanās pie bijušā

 Kam liegta iebraukšana ES 

Kā iepriekš solīts, janvāra pēdējā dienā Eiropas Savienība (ES) izšķīrās aizliegt ieceļot dalībvalstīs un partnervalstīs Baltkrievijas diktatoram Aleksandram Lukašenko un vēl 155 cilvēkiem, kas saistīti ar brutālo izrēķināšanos ar cilvēkiem, kuri protestēja, kad pērn 19.decembra vakarā tika pasludināti Baltkrievijas prezidenta "vēlēšanu" provizoriskie rezultāti. Tajās Lukašenko uzvarēja, pēc oficiālās versijas, saņemot gandrīz 80% balsu. Ticamas šķietamības radīšanai pilnīgi pietiktu ar 60-65%. Milicija aizturēja vairāk nekā sešus simtus cilvēku. Aptuveni trīsdemit ir apcietinājumā vēl tagad. Daļai no tiem var uzrādīt apsūdzību masu nekārtību organizēšanā, un par to var saņemt pat 15 gadus ilgu ieslodzījumu. 

Līdzīga situācija bija 2006.gada martā, kad Lukašenko iepriekšējo reizi kļuva par Baltkrievijas prezidentu. Tiesa, toreiz protestētāju bija mazāk, un pret viņiem vērstās darbības – ne tik mežonīgas. Sankcijas skāra pašu Lukašenko un vēl turpat 40 augstākos ierēdņus. Tāpat, kā tagad, arī toreiz sankcijas noteica ne vien ES, bet arī ASV. Aizliegums ieceļot ES valstīs nāk komplektā ar banku kontu bloķēšanu – ja tādi ir. Neoficiāli ticis minēts, ka paša Lukašenko mantība sasniedz 9 miljardus ASV dolāru. Jāpiebilst, ka sankcijas neattiecas uz tām pakļauto cilvēku ģimenes locekļiem. Zināms, ka pārvietošanās liegums neskars Baltkrievijas valdības vicepremjeru un ārlietu ministru – lai saglabātu komunikācijas iespēju. 

Kā jebkuram diktatoram, arī Lukašenko ir viens liels mērķis – saglabāt varu, un tā sasniegšanai nekāda cena nav par augstu. Lai nu kas, bet politiskā intuīcija Lukašenko ir nevainojama. Viņš vienmēr apjautis uz kuru debess pusi jāpagriež seja. Vairāk nekā desmit gadus viņš baroja Krieviju ar pastāstiem par reāli kopīgas valsts izveidošanu, pretim saņemot lētus energoresursus. Kad Maskavai šis stāvoklis apnika, sākās gāzes un pat piena kari. 

Lukašenko pavērsa seju ES virzienā, pauda gatavību aktīvi iesaistīties programmā "Austrumu partnerība". Pretim 2008.gadā saņēma sankciju režīma apturēšanu. Patiesībā notikusi atgriešanās pie jau pieredzēta stāvokļa. Piebildīsim, ka ES pat nav pieprasījusi atkārtotu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu Baltkrievijā, bet iespējamās ekonomiskās sankcijas tika apspriestas bez degsmes. 

Vēl nav publiskots to personu saraksts, kurus skars sankcijas, taču par savu vietu tajā acīm redzot jūtas droša Baltkrievijas Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja, kas jau paguvusi pateikt, ka tas būs "nošaujamo saraksts". Iepriekšējā reizē "melnajā sarakstā" nonākušie ierēdņi uz to publiski nereaģēja. 

Oficiālā Minska uz ES lēmumu ir reaģējusi ar Ārlietu minstrijas paziņojumu, kurā ir gan gaušanās par baltkrievu tautas gribas nerespektēšanu, gan dubultstandartiem un diskrimināciju. Beigas gan šim paziņojumam iznākušas cerīgas: "Mēs esam par partnerattiecību nostiprināšanu ar Eiropas Savienību." Neizskatās gan, ka tuvākajā laikā šajā virzienā būtu paredzams progress, taču pateikts ir. 

ES nevarēja izlikties nezinām, kas Minskā notika pēc vēlēšanām, savukārt Lukašenko tika pie iegansta ciešāk integrēties ar Austrumu kaimiņiem. Krievija, domājams, nepalaidīs garām pavērušos iespēju satvert ciešākās skavās "jaunāko māsu". Ir kāda lieta, kas ļaus visai precīzi noteikt, kā Krievijai sekmējies. Visi Krievijas līdzšinējie pūliņi panākt, lai Baltkrievija atzītu Abhāzijas un Dienvidosetijas valstisko neatkarību, nav devuši cerēto rezultātu. Lukašenko šis jautājums bijis kā karsts kartupelis. Abu satelītu neatkarību atzinušas tikai dažas pasaules valstis, un tā ir, iespējams, pat vislielākā Putina Krievijas ārpolitiskā neveiksme. Jāpiebilst, ka to nav izdarījusi neviena NVS valsts. Vai Baltkrievija būs pirmā? 

Nevajadzētu ļauties ilūzijai, ka sankcijas ietekmēs Baltkrievijas iekšpolitisko stāvokli, liberalizēs Lukašenko režīmu. Pašlaik "batjkas" režīms Baltkrievijā ir pietiekami stabils, demokrātija tam nav vajadzīga, un pārāk vāji ir spēki, kas ir gatavi to prasīt.