Quo vadis jeb – kurp dodies, latviešu valoda?

Vārdu latviskojumi cīņā ar svešvārdiem bieži cieš sakāvi

Šis gadsimts bieži tiek raksturots kā laiks, kurā teju katru dienu mūsu ikdienā ienāk jaunas parādības. Visizteiktāk tas izpaužas informācijas tehnoloģiju laukā, tomēr daudz neatpaliek arī kultūras un mākslas parādības, dažādas jauna veida sociālas norises un jauni, ikdienā lietojami priekšmeti, kam līdzi nāk arī nepieciešamība tos nosaukt vārdā. Ņemot vērā to, ka visaktīvāk šie procesi notiek ārpus mūsu valsts robežām – Amerikas Savienotajās Valstīs un Rietumeiropā -, aktualizējas jautājums, kā šos jaunos jēdzienus atveidot latviski.

Ja negrib „slingot", jārīkojas ātri

Būtībā šo jautājumu var risināt divējādi – vai nu izmantot jaunā jēdziena oriģinālvalodas apzīmējumu, pielāgojot to latviešu valodas gramatiskajai struktūrai (kas praksē visbiežāk izpaužas vienkārši kā latviskas izskaņas pievienošana svešvalodas vārdam), vai arī veidot šim jēdzienam latvisku ekvivalentu. Patlaban tajā informācijas telpas daļā, kas visātrāk saskaras ar jaunajām parādībām (prese, žurnāli, interneta portāli, arī zinātniskā literatūra) mutiskajā saziņā uzkrītoši dominē tieši pirmā pieeja, dodot priekšroku svešvārdiem. Tā pamazām tādi jaunu un aktuālu parādību apzīmējumi kā, piemēram, „slingošana" (bērna pārnēsāšana lakatā) izplatās aizvien plašākos sabiedrības slāņos, un gadījumi, kad jaunajam jēdzienam tiek rasts latvisks ekvivalents, kā, piemēram, zīmols un glābējsilīte (attiecīgi – „brenda" un „babybox" aizstājēji) ir drīzāk izņēmumi. „Citas valodas vārda vienkārša transkribēšana, pievienojot tam latvisku galotni, pēc būtības ir atgriešanās 19. gadsimtā, kad plaši lietoja ģermānismus, vien pievienojot latvisku galotni. Apmēram gadsimtu mēģinājām savu valodu attīrīt, bet tagad, šādi rīkojoties, mēs valodu atkal piesārņojam," raksturojot pašreizējo situāciju valodā, vēsturiskas paralēles velk terminologs Dzintars Skarbovskis. Var diskutēt par to, vai katram jaunam jēdzienam jāmeklē latviskojums, tomēr vismaz vienā sabiedrības daļā pieprasījums pēc tā ir jūtams- piemēram, interneta vidē bieži izskan jautājumi, kā gan latviski apzīmēt, piemēram, krievisko „otkatu" vai jau pieminētos angliskos „slingus". Tomēr, alternatīvu neatrodot, no svešas valodas nākušie vārdi valodā iedzīvojas uz palikšanu – uzskatāms piemērs ir vārds „mārketings", kuru neizdevās izkonkurēt „tirgzinībām", vai „blogs", kura latviskais ekvivalents – „emuārs" – parādījās par vēlu un nav guvis plašu atbalsi sabiedrībā.

„Tas, kas pirmajā reizē tiek teikts, ieviešas biežāk, nekā tas vārds, ko cenšamies ieviest pēc kāda laika. Viena daļa valodnieku arī uzskata, ka tad, kad vārds valodā ieviesies, to vairs nevar grozīt. Tāpēc tieši tad, kad vārds parādās, vajadzētu sekot aktīvākai darbībai," norāda valodniece Rūta Augstkalne. Rodas jautājums – kurš ir atbildīgs par to, lai jaunajiem jēdzieniem laikā tiktu piedāvātas latviskas alternatīvas?

„Slingošanai" pārrauga trūkst

Centieni noskaidrot, kuras institūcijas pārziņā būtu rūpes par procesu, kā tādi jaunie jēdzieni kā „slingošana" atveidojami latviešu valodā, izvērtās nelielā pingpongā starp institūcijām, jo, kā izrādās, atbildība par vispārlietojamo vārdu latviskojumu normatīvajos aktos nevienai institūcijai nav uzticēta.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas (LZA TK) pārziņā ir normatīvā atbildība par terminoloģiju, kas attiecas uz konkrētām nozarēm – piemēram, jurisprudenci, ekonomiku, informācijas tehnoloģijām, botāniku -, un par to lemj konkrētajai nozarei veltīta apakškomisija. Šī institūcija balstās galvenokārt uz brīvprātīgu valodas entuziastu pamata, nelielu finansējumu saņem tikai LZA TK vadītāja un zinātniskais sekretārs.

Valsts valodas centrs (VVC) ir atbildīgs galvenokārt par Eiropas Savienības un NATO dokumentu tulkošanu, pārņemot līdzšinējā Tulkošanas un terminoloģijas centra funkcijas.

Latviešu valodas aģentūra (LVA) gan sniedz valodas konsultācijas, tomēr lielos vilcienos vairāk koncentrējas uz valodas politikas veidošanu. Līdz ar to, ja arī vārdi, kas neietilpst nevienā no šīm kategorijām, tomēr nonāk kādā no šīm institūcijām, tad tikai nejaušības kārtā. Tad, kad tie skar kādas institūcijas pārraudzības lauku.

„Vārds „slingošana" automātiski nonāks Valsts valodas centra kompetencē tad, ja parādīsies kādā tiesību akta projektā. Tas var notikt tad, ja rodas jautājums, piemēram, par šī mazuļu pārnēsājamā lakata kvalitāti," skaidro VVC direktors Māris Baltiņš. Arī LZA TK nav lēmusi par šī jēdziena latvisko apzīmējumu, jo tas tieši neattiecas uz nevienu no LZA TK apakškomisijām. „Kad kāds pie mums vēršas ar konkrētu jautājumu par kādu jēdzienu, mēs Terminoloģijas komisijā to apspriežam, bet šādā gadījumā, tā kā tas nav termins, Terminoloģijas komisija var sniegt tikai rekomendējošu viedokli, bet ne normatīvu lēmumu," skaidro LZA TK eksperts Ojārs Bušs. „Ar jautājumu par vārdu „slingošana" – neatminos, ka kāds pie mums būtu vērsies. Ja tas notiktu – tad būtu jādomā, ar kādu apakškomisiju šis vārds varētu būt saistīts… Apzinos, ka tas ir pat diezgan aktuāls jēdziens šobrīd. Ir vārdi, kuri tā arī netiek latviskoti, bet „slingošanas" gadījumā gan noteikti varētu kaut ko labāku izdomāt. Godīgi gan jāsaka – neesmu par to domājis," atzīst Bušs.

Konsultācijas pastāv, taču par tām nezina

Visu valodas institūciju pārstāvji, jautāti, ko darīt cilvēkam, kurš ir saskāries ar vispārlietojamu vārdu, kam trūkst apzīmējuma latviski, norāda, ka šis cilvēks var vērsties ar lūgumu pēc konsultācijas jebkurā no minētajām iestādēm. Kā ļoti noderīgu izdevumu LVA galvenā lingviste Dite Liepa izceļ arī 2004. gadā izdoto Intas Rozenvaldes apkopoto „Preses lasītāja svešvārdu vārdnīcu", kurā atrodams, ka, piemēram, ikdienā plaši lietotais interneta lapas reklāmas laukuma apzīmējums „baneris" ir latviskots kā „reklāmas karogs", kas gan plašākā lietošanā nav ieviesies.

Tomēr valodas institūciju pārstāvji atzīst, ka par iespēju griezties pie viņiem pēc konsultācijas ļoti daudzi nemaz nezina. Savukārt, ja neviens ar konkrētu lūgumu pēc konsultācijas par kādu jēdzienu nevēršas, tad, aktīvu lomu jauno jēdzienu identificēšanā šīs institūcijas neuzņemas.

Kā piemērā ar vārdu „slingošanu". Šis vārds ir guvis plašāku ievērību kā viens no šīgada Gada vārda, nevārda un spārnotā teiciena akcijas nominantiem kategorijā „Gada nevārds". Taču neviena no institūcijām nav reaģējusi ar piedāvājumu, kā šo jēdzienu varētu labāk apzīmēt latviski. Arī minētā vārdnīca nevar būt ilgtermiņa risinājums – jauni jēdzieni rodas nemitīgi, un pat, ja šāda veida vārdnīcai izdotos gūt finansējumu nākamajiem sējumiem, kamēr tie tiktu sastādīti, jaunie jēdzieni būtu jau iegājušies valodā, un mainīt tos var būt jau par vēlu.

Pat gadījumā, kad kāds vēršas, piemēram, LVA ar jautājumu, kā pareizāk latviski apzīmēt kādu jēdzienu, sniegtie ierosinājumi nekur netiek apkopoti. Tādējādi viegli var būt, ka kāds valodas lietotājs šādā ceļā gūst, iespējams, labu kāda jēdziena latviskojumu un izmanto to, piemēram, savā augstskolas pētnieciskajā darbā, bet, ja šis darbs negūst plašu publicitāti, ar to arī viss noslēdzas. Cits valodas lietotājs, pat ja vēršas pēc konsultācijas, saņem pavisam citādu ieteikumu tā paša vārda latviskojumam – jo nekāda centralizēta apkopojuma par jaunajiem, valodā nepieciešamajiem jēdzieniem nepastāv. Valodas konsultanti atzīst, ka pat viņi paši vairs dienas beigās neatminas, ko kurā gadījumā ieteikuši.

Kam tad īsti būtu jārada jaunvārdi?

Šajā jautājumā domas dalās, jo ne jau tikai valodnieki ir tie, kas rada jaunus vārdus. „Lai precīzi atveidotu jēdzienu latviešu valodā, jāzina jēdziena saturs – tas ir pirmajā vietā. Valodnieki var konsultēt, bet ne ražot vārdus. Jebkurš latviski runājošais, kurš skolas gados labi apguvis latviešu valodu un pārzina konkrētā jēdziena saturu, var nākt klajā ar savu latvisko jēdziena atveidojumu," norāda LZA TK priekšsēde Valentīna Skujiņa.

Dzintars Skarbovskis savukārt izceļ plašsaziņas līdzekļu darbinieku atbildību: „Pirms gadsimta tieši rakstos nāca jauni piedāvājumi – piemēram, „spilvens", „grieznes". Tie vispirms parādījās rakstos un pamazām izplatījās tautā. Tagad žurnālisti paķer žargonismus un palaiž tautā, – un tie ieviešas, jo to, ko pasaka televīzijā, radio dzird daudzi. Žurnālistu profesija tomēr ir radoša, jābūt valodas meistaram un jāsniedz savs piedāvājums. Žurnālisti taču ir pietiekami izglītoti cilvēki – zina valodas, māk atrast nepieciešamo informāciju internetā, un pamatzināšanām vārdu darināšanā žurnālistam ir jābūt."

Tomēr praksē bieži šīs jābūtības nerealizējas. Piemēram, daudzus no sabiedriskajā Gada vārda akcijā iesniegtajiem jaunvārdiem, kā „bezdarboties" un „pārizmērot", žūrija atzina par vārddarināšanas praksei neatbilstošiem. Arī Skarbovskis atzīst, ka patlaban žurnālistikas programmās studējošie studijas beidz bez pamatīgām zināšanām par valodas uzbūvi: „Cik esmu dzirdējis, tur tagad vāji māca latviešu valodu, ir tikai kaut kas ļoti vispārīgs. Bez tam plašsaziņas līdzekļos tagad strādā arī daudz cilvēku, kuri guvuši izglītību citās jomās, un viņiem ir vienaldzīgāka attieksme pret uzrakstītā formu."

Risinājums?

No tautas veiksmīgi nākuši tādi jaunvārdi kā „mēstule", „zīmols", „glābējsilīte" un „zibakcija" kā angļu vārda „flashmob" latviskojums. Tomēr šie vārdi plašāku skanējumu guvuši, pateicoties Gada vārda akcijai, kas ir brīvprātīgu valodas entuziastu rīkots pasākums, un kurā katru gadu tiek izcelts tikai viens vārds, kamēr nepieciešamo jauno jēdzienu ir daudz vairāk. Trūkst vienota resursa, kurā valodas lietotājam vajadzības gadījumā ielūkoties, lai pārbaudītu, vai viņam nepieciešamajam jēdzienam jau nepastāv kāda cita ierosināts latviskais apzīmējums vai tā ieteikumi.

Visi aptaujāto valodas institūciju pārstāvji atzīst, ka ideālajā variantā vajadzētu vienu vai divus cilvēkus, kuru tiešajos pienākumos ietilptu jauno, nepieciešamo jēdzienu apzināta meklēšana un to novirzīšana apspriedei par šo jēdzienu vislabāko atveidi latviešu valodā. Vienlaikus viņi arī norāda, ka neviens speciālists nevar pārzināt pilnīgi visas jomas, tādēļ jauno, nepieciešamo jēdzienu apzināšanai tomēr būtu jābūt katra apzinīga valodas lietotāja iniciatīvai.

„Domāju, ka būtu absolūti normāli, ja pastāvētu tāda vienas pieturas aģentūra, kur vērsties un rast atbildes uz valodas jautājumiem. Var diskutēt par formātu, kādā to realizēt – tā varētu būt mājaslapa ar jautājumiem un atbildēm. Diskusiju portāls? Zinot mūsu diskusiju kultūru interneta portālos – domāju, ka ne," spriež Baltiņš.

Par to, kurai institūcijai varētu uzticēt šādu koordinējošu funkciju, LZA TK, VVC un LVA pārstāvji vienbalsīgi norāda, ka tas nav galvenais un ka par to varētu vienoties. Tomēr Liepa norāda, ka LVA mājaslapā atvēlēt vietu jauno jēdzienu latviskojumu ieteikumiem viņa gan negribētu: „Mūsu ieteikumus taču noķengātu! Jūs taču pati zināt, kāda attieksme sabiedrībai ir pret valodniekiem," viņa aizskarti piebilst. Var piekrist, ka valodnieku prestižs sabiedrībā nav īpaši augsts. Tomēr vai tas nav tādēļ, ka bieži vien viņu ieteikumi vai nu nāk ar novēlošanos, kad svešvalodas vārds jau valodā ir ieviesies, vai arī, ja nāk laikā, tiem trūkst skaļāka rupora, caur ko izskanēt? Ja tā, iespējams, tieši vienots informācijas resurss par valodu un viena vai divu tam piesaistītu koordinatoru ieviešana būtu veids, kā to mainīt. Un tad, iespējams, valodas tendences netiektos atpakaļ 19. gadsimtā.

Konsultācijas par vārdu lietojumu sniedz LVA, 67225879, [email protected], www.valoda.lv