Eiropas pēdējā diktatūra joprojām dzīva

Līdz opozīcijas vienotībai Baltkrievijā vēl tāls ceļš ejamsMikroblogošanas vietnē Twitter kopš svētdienas ceļo it kā Maskavā dzimusi anekdote: Baltkrievijas centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja ziņo par vēlēšanu rezultātiem, pavēstot labo un slikto ziņu. Labā ziņa – apsveicu, Lukašenko kungs, jūs atkal esat ievēlēts par valsts prezidentu, sliktā – par jums neviens nav nobalsojis!

Diez vai Aleksandra Lukašenko uzvara Baltkrievijas prezidenta vēlēšanās ceturto reizi pēc kārtas kādam sagādāja patiesu pārsteigumu. Minēt varēja tikai to, ar cik lielu procentuālo pārsvaru Lukašenko būs uzvarējis šoreiz. Ne velti Baltkrievijas parlaments nolēma rīkot prezidenta vēlēšanas ātrāk nekā paredzēts, galvenokārt tas tika darīts ar domu izvairīties no iespējamā konflikta ar Krieviju par gāzes cenām un tādējādi no tā, ka šai brīdī varētu kristies Lukašenko popularitāte.

Raugoties uz iepriekšējo Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu oficiālajiem rezultātiem un pie vēlēšanu iecirkņiem veiktajām aptaujām, atklājas aina, ka praktiski vienmēr atšķirība starp šiem rezultātiem ir robežās ap 20%. Šeit būtu vietā secinājums, ka arī šoreiz Lukašenko ir uzvarējis nevis ar 80%, bet gan ar aptuveni 60% vēlētāju atbalstu, kas saskaņā ar Baltkrievijas konstitūciju ir pietiekams rezultāts, lai kandidāts būtu atzīstams par uzvarējušu.

Arestē prezidenta kandidātus
Daudz lielāku pārsteigumu sagādāja nemieri Minskā svētdienas vakarā, kur pēc mediju aplēsēm ielās izgāja vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku. Aptuveni tūkstotis no viņiem arestēts, viņu vidū arī septiņi prezidenta amata kandidāti.

Lukašenko gan kaut kam tādam bija nopietni gatavojies, jo ne velti centrālos laukumus Minskā uzraudzīja vairāk nekā trīs tūkstoši OMON kaujinieku. Tas vien norāda – Lukašenko un valsts drošības institūcijām jau iepriekš bija zināms, ka vēlēšanu naktī gaidāmi plaši nemieri. Dažu opozīcijas spēku paziņojumi, ka protesti negaidīti pārauguši vardarbīgā akcijā, liekas maz ticami, jo Neatkarības laukumā protestējošie bija labi organizēti sadalīti grupās – priekšējās rindās radikāli noskaņoti jaunieši, pa vidu aizmuguri nodrošinošās rindas un pašās beigās pensionāri.

Baltkrievijas VDK ir arestējusi praktiski visus prezidenta amata kandidātus, izņemot Jaroslavu Romančuku. Viņš savukārt teicis, ka pārējie kandidāti – Andrejs Saņņikovs, Nikolajs Statkevičs, Vladimirs Ņekļajevs un Vitālijs Rimaševskis, esot nostājušies pret demokrātijas interesēm. Tas skaidri norāda uz Baltkrievijas opozīcijas sašķeltību un Romančuka piesliešanos Lukašenko oficiālajai pozīcijai.

Paredzams, ka ar laiku opozīcija Baltkrievijā konsolidēsies, lai arī šobrīd līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Tas atkarīgs no opozīcijas dažādo finansētāju interesēm un to pievēršanās valsts attīstībā kopumā. Tai pat laikā jāatzīst, ka opozīcija Baltkrievijā nekad nav bijusi īpaši konsolidēta un sākotnējās prognozes, ka Krievija tiešā veidā investēs kādā no opozīcijas kandidātiem, nav piepildījušās.

Pretrunīgie skaitļi
Vispretrunīgāko informāciju par vēlēšanu rezultātiem sniedza Krievijas pētījumu aģentūra ''Inside”, kas pretēji Baltkrievijas mediju un citiem sabiedriskās domas aptaujas centriem pasūtītajiem datiem apgalvoja, ka novēlējušo skaits par Lukašenko nesniedzas pāri 37%. Tomēr diez vai aģentūras veiktais pētījums, kuru plaši tiražē visa Krievijas prese, ir vērā ņemams un objektīvs. Šīs aģentūras sniegtā informācija ir atalgojums visiem Kremļa plašsaziņas līdzekļu darboņiem, kuri pēc tam, kad kaimiņvalsts varai Baltkrievijas līderis kļuva neērts sadarbības partneris, jo bija sācis skatīties Eiropas virzienā, izvērsa mēnešiem ilgu Lukašenko nomelnošanas kampaņu.

Interesanti, ka gan no Rietumiem, gan arī no Krievijas par vēlēšanu rezultātiem Baltkrievijā valda necerēts klusums, kas acīmredzot nozīmē, ka gan viena, gan otra puse vēlas redzēt Baltkrieviju kā savu partneri šajā reģionā, turklāt Krievija apzinās, ka brīdī, kad ir panākusi sev tīkama prezidenta ievēlēšanu Ukrainā, tā nevar pazaudēt Baltkrieviju, tāpēc ar Lukašenko ir jāuztur vismaz neitrālas attiecības.

Vara pret tautu
Lai kā būtu ar vēlēšanu rezultātu patiesumu, taču Lukašenko gājiens pret savu tautu Minskā svētdienas vakarā ir pietiekami skaļš un negatīvu publicitāti ieguvis skandāls. Pārvēlētajam prezidentam, lai arī viņš bauda pilnīgu kontroli pār represīvajiem orgāniem, tomēr ir jāapzinās, ka 40 000 cilvēku protesta akcijas Minska nebija piedzīvojusi sen, un pieci gadi ir pietiekams laiks, lai opozīcija tādu vai citādu iemeslu dēļ apvienotos, kaut vai tikai vienam mērķim – lai gāztu Lukašenko.

Taču svētdienas vakara notikumi pierādīja vēl kādu labi zināmu lietu – Eiropas pēdējā diktatūra joprojām ir dzīva, jo kurā citā valstī vēl, izņemot Ziemeļkoreju, varētu notikt tādas represijas kā specvienību uzsūtīšana protestētājiem, opozīcijas portālu slēgšana, interneta plūsmas apturēšana un jebkādu telekomunikāciju slēgšana no svētdienas pēcpusdienas līdz pat pirmdienas rītam. ASV vēstniecība Minskā ir nosūtījusi atklātu paziņojumu Baltkrievijas varai ar lūgumu atbrīvot opozīcijas līderi Vladimiru Ņekļajevu, kuru, visticamāk, no slimnīcas reanimācijas nezināmā virzienā aizveda Baltkrievijas VDK darboņi.

Tagad vairāk vai mazāk ir skaidrs, ka turpmāk šādi vardarbības uzliesmojumi Minskas ielās netiks pieļauti un demonstranti, ja arī pulcēsies, tiks izklīdināti, pirms spēs veidot lielākas grupas. Lukašenko nav izdevīga šāda publicitāte, ne šobrīd, kad viņš ļoti cenšas virzīties Eiropas Savienības un ASV virzienā, ne arī turpmāk, jo ar Krieviju viņam vairs nav pa ceļam.

Rinalds Gulbis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks.