Jauniešu politikas pārņemtais

Iespēja parādīt jauniešu viedokli par nākotnes Eiropu

Jelgavas Valsts ģimnāzijas 12.klases skolnieks Kārlis Caune savas aktivitātes jauniešu politikā sācis pirms trim gadiem Jelgavas Valsts ģimnāzijas skolēnu padomē, tālāk darboties turpinājis Jelgavas pilsētas skolēnu domē, kur 2009.gadā kļuvis par priekšsēdētāju. Šogad viņš nolēmis tēmēt vēl augstāk un pieteicies Eiropas Jauniešu parlamentā. Tikai pirms nedēļas viņš un vēl pieci aktīvi Latvijas jaunieši ir atgriezušies no Eiropas Jauniešu parlamenta starptautiskās sesijas Ukrainā. Un tagad ir cerību pilns savu nākotni saistīt ar starpkultūru attiecībām. Eiropa puisim patīkot.

Kādēļ Tu sāki darboties jauniešu politikā?
Tādēļ, ka tā ir iespēja parādīt politiķiem, kas pašlaik vada valsti, kā un ko domā jaunatne. Parādīt viņiem savu viedokli un nostāju, lai viņi skatītos arī nākotnē ar domu, ka mums nāksies stāties viņu vietās un mēs vēlētos turpināt strādāt jau pēc ieņemtā kursa, nevis atnākt pie sistēmas, kura būtu radikāli jāmaina tā laika prasībām. Turklāt diemžēl sabiedrībā vēl joprojām nereti var dzirdēt runas par to, ka jaunatne ir neieinteresēta, slinka vai kā citādi slikta. Jaunatnes politikas īstenošana ir veids kā pierādīt pretējo.

Kā tu raksturotu, kas ir Eiropas jauniešu parlaments?
Tas ir lielākā Eiropas jauniešu politikas un debašu platforma. Tā ir iespēja Eiropas līmenī veidot ne tikai jauniešu politiku, bet parādīt lielajiem valstsvīriem visas Eiropas jauniešu viedokli par to, kādai būtu jābūt Eiropas Savienības un Eiropas virzībai kopumā turpmāko gadu laikā.

Kāds ir pienesums sabiedrībai, ko dod darbošanās šajā parlamentā?
Katras sesijas galamērķis ir uzrakstīt rezolūciju. Katra komiteja raksta savu rezolūciju par atbilstošo jautājumu. Tas viss beigās tiek apkopots rezolūciju bukletā, kurš tiek nosūtīts Eiropas Savienības parlamentam. Balstoties uz to, Eiroparlaments ir veicis dažas izmaiņas gan savos uzskatos, gan likumdošanā.

Piemēram, kādas izmaiņas?
Es konkrēti nepateikšu, kuri punkti likumdošanā ir mainīti, bet ir bijis tā, ka deputāti debatējot ir balstījušies uz jauniešu parlamenta rezolūcijām un teikuši, ka “iespējams mums nevajadzētu doties šajā virzienā”, jo jau tagad redz, ka iespējams tas varētu būtu nepareizi.

Visi, kas darbojas, cer, ka augstākstāvošajās instances, balstoties uz jūsu viedokli, kaut ko ietekmēs?
Protams. Ja mēs uz to necerētu, mēs visticamāk to arī nedarītu.

Bet garantijas nav?
Garantijas nav. Tas ir tāpat kā ne-jauniešu, bet “parastajā” politikā, kur politiskās partijas var vēlēties un ieteikt daudz ko, bet tas ne vienmēr tiek ņemts vērā.

Ar kādu mērķi tika organizēta starptautiskā sesija Ukrainā?
Šo sesiju mērķis principā nemainās. Neatkarīgi no līmeņa, proti, vai tā būtu reģionālā, nacionālā vai starptautiskā sesija, galvenais ir izveidot pēc iespējas labāku rezolūciju kopumu, kuru varētu tālāk nodot Eiroparlamentā. Taču šīs sesijas uzsvars tika likts uz cilvēktiesībām globālā līmenī, piemēram, uz strādnieku tiesībām.

Kādu valstu pārstāvji piedalījās šajā sesijā?
Eiropas jauniešu parlamentā kopumā šobrīd ir 38 dalībvalstis, taču Ukrainas sesijā piedalījās delegācijas no šādām valstīm – Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Lielbritānijas, Īrijas, Portugāles, Spānijas, Francijas, Beļģijas, Nīderlandes, Vācijas, Krievijas, Igaunijas, Baltkrievijas, Polijas, Čehijas, Šveices, Austrijas, Itālijas, Horvātijas, Serbijas, Grieķijas, Turcijas, Kipras, Bulgārijas, Rumānijas, Ungārijas un Ukrainas, protams, arī Latvijas.

Kā notika cilvēku atlase šim pasākumam?
Lai iesaistītos reģionālajā vai nacionālajā līmenī, nav nepieciešams, lai kāds tevi uz to izvirzītu. Šādas sesijas notiek vismaz divas mēnesī dažādās pasaules vietās. Ja tev ir pietiekami lielas finansiālas iespējas, tu vari ceļot no vienas sesijas uz otru. Savukārt starptautiskajai sesijai jebkurš pieteikties nevar. Latvijā, lai nokļūtu uz starptautisko sesiju, no sākuma jāpiedalās nacionālajā sesijā, kas norisinājās četras dienas un kur bija jāstrādā savās komitejās pie konkrētas rezolūcijas. Noslēguma dienā notika ģenerālā asambleja, kurā dalībniekiem bija jāaizstāv sava rezolūcija, kas varēja tikt vai netikt pieņemta atkarībā no pārējo delegātu vērtējuma. Šī pasākuma laikā atsevišķa ekspertu komiteja – neatkarīgie novērotāji – izvērtēja dalībnieku zināšanas attiecīgajā sfērā, izpratni par notiekošo globāli, angļu valodas prasmes, iesaistīšanos komitejas darbā un aktivitāti kopumā. To visu izvērtējot, viņi lēma, kuri ir tie cilvēki, kas parādījuši sevi pietiekami labi, lai dotos. Šogad Latvijas Nacionālajā konferencē bija aptuveni 130 delegāti, no kuriem tika izvēlēti 6 cilvēki, kuri pārstāvēja Latviju starptautiskajā sesijā rudenī – Ļvovā un 6, kuri pārstāvēs Latviju starptautiskajā sesijā pavasarī – Atēnās.

Kuru skolu pārstāvji tika atlasīti sesijai Ļvovā?
Ļvovā lielākā daļa bijām no dažādām skolām. Latviju pārstāvēja Filips Kapustins no Rīgas Centra Humanitārā vidusskols, Sandra Moldāne no Jēkabpils Agrobiznesa Koledžas, Anna Plaudiņa no Rīgas Pļavnieku ģimnāzijas, Niks Bērziņš un Kristīne Liepiņa no Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas un es.

Jūs no Latvijas devāties seši delegāti. Vai no visām valstīm bija vienāds skaits pārstāvju?
Dalībnieku skaits atšķīrās. Lielākajai daļai delegātu skaits bija 7-8 cilvēki. Nemācēšu teikt, pēc kāda principa tas tika izvēlēts. Arī Latvijai agrāk uz starptautiskajām sesijām bija iespēja sūtīt septiņus delegātus, šobrīd tikai 6. Latvijas Eiropas Jauniešu parlamenta vadītājs ir teicis, ka mēģinās panākt, lai Latviju starptautiskajās sesijās atkal varētu pārstāvēt septiņi delegāti.

Kas finansēja jūsu braucienu uz Ukrainu?
Piedalīšanās Eiropas jauniešu parlamentā ir absolūti pašfinansējams pasākums. EJP neatrodas zem lielā parlamenta struktūrām. Tā ir nevalstiska organizācija, kurai nav sava finansējuma līdzīgi kā pārējām NVO, kas parasti pārtiek tikai no projektos iegūtas naudas. Finansējums šim braucienam mums bija jāsagādā pašiem. Mēs cītīgi meklējām sponsorus. Man personīgi gan dalības maksu, gan ceļa izdevumus sedza pašvaldības izglītības fonds. Pārējiem – gan pašvaldība, gan skola.

Kādēļ nelūdzāt finansiālu atbalstu no Izglītības Ministrijas?
Doma bija no sākuma mēģināt iegūt finansējumu skolā vai pašvaldībā un, ja tur atteiktu, tad vērsties pie attiecīgās valsts, kur notiek sesija, vēstniecību. Cik esmu dzirdējis, tā nav labākā doma doties uzreiz uz ministriju, jo ministrijas diemžēl parasti atsaka.

Kurā valodā notika komunikācija?
Eiropas Jauniešu parlamentam ir divas oficiālas valodas – angļu un franču. Tā kā angļu valodu pārzina vairāk cilvēku, viss notika angļu valodā, taču sesijas laikā jebkuram bija tiesības brīvi izteikties franču valodā. Manā komitejā vairāk kā puse delegātu runāja franču valodā, tāpēc, ja kādam bija grūtības izteikties angliski, tad viņš vai viņa to varēja darīt arī franciski un tas tika pārtulkots, lai to saprastu arī pārējie. Jebkurā sesijā viennozīmīgi Francijas delegācijai bija vieglāk izteikties savā dzimtajā valodā, arī Beļģijas pārstāvji labprātāk izmantoja tieši franču valodu, savukārt Vācijas delegāciju pavadošā skolotāja sākotnēji pat bija sašutusi, ka tik maz kas tiek organizēts franciski. No rietumiem atbraukušie delegāti franču valodu zināja labāk nekā no Austrumiem atbraukušie. Austrumnieki labāk drīzāk pārzināja krievu valodu.

Kādas komitejas darbojās šajā sesijā?
Kopumā starptautiskajā sesijā bija 15 komitejas, kas aptvēra jautājumus par ārlietām (2 komitejas), cilvēktiesībām (2 komitejas), reģionālo attīstību, ekonomiku. Tāpat bija komitejas, kas sprieda par sociālajiem jautājumiem un nodarbinātību (2 komitejas), apkārtējo vidi, sabiedrības veselību un pārtikas drošību(2 komitejas), industriju, izpēti un enerģētiku (2 komitejas), konstitucionālajiem jautājumiem, pilsoņu tiesībām un komiteja attīstības jautājumos.

Kādi bija komiteju galvenie pienākumi?
Katra konkrētā komiteja konstatēja pašreizējo situāciju, aprakstīja problēmas un mēģināja piedāvāt konkrētus risinājumus šīm problēmām. Mūsu visu pienākums ir nākt klajā ar jaunām, inovatīvām un ilgtspējīgām idejām, kas labotu pašreizējo situāciju, ja tajā ir nepieciešami uzlabojumi, vai mēģināt panākt to, lai pozitīvā prakse tiktu turpināta un kā panākt tās vēl lielāku ietekmi.

Kurā komitejā darbojies Tu un kāda bija jūsu tēma?
Es darbojos komitejā, kas atbildēja par reģionālo attīstību un mūsu tēma bija “Dodoties no vēstures uz mūsu kopējo nākotni, kā veidot ceļu pilnīgai Austrumeiropas politiskajai un ekonomiskajai pārveidi.” No ekonomiskās puses raugoties, mēs uzskatījām, ka būtu jāatbalsta nelielos uzņēmējus, pamatojoties uz to, ka, piemēram, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, citiem ES lielajiem un stabilajiem uzņēmumiem pavērās plašas iespējas iekarot Latvijas tirgu un izkonkurēt vai pārņemt Latvijas mazos uzņēmumus. Tādēļ mēs ieteicām, ka Eiropas Savienības ekspertiem vajadzētu doties uz valstīm, kas vēl nav Eiropas Savienībā, lai semināros uzņēmējiem stāstītu, kā vislabāk viņiem nostabilizēt savu biznesu un paplašināt to. Tāpat arī nostabilizēt un standartizēt likumdošanu konkurences jautājumos, lai neradītu iespēju negodīgai konkurencei.

Tāpat mēs konstatējām faktu, ka iespējams rietumnieki nav pietiekami labi informēti un neizprot pašreizējo situāciju un mūsu neseno vēsturi. Tāpēc mēs ierosinājām izglītības sistēmā likt uzsvaru uz savstarpējās izpratnes radīšanu. Ir nepieciešams turpināt to, kas jau ir iesākts caur Boloņas procesu, t.i. apvienot Eiropas universitātes vienotā tīklā, lai radītu dzīvotspējīgu augstākās izglītība sistēmu, kuras līmenis ar laiku izlīdzinātos starp Eiropas universitātēm.

Kuri bija galvenie strīdīgie jautājumi šajās diskusijās?
Lielākās diskusijas izraisīja jautājums par cilvēku pārdošanu. Par šo jautājumu atbildīgā komiteja, pamatojoties uz to, ka cilvēku tirdzniecība lielākoties notiek, lai cilvēkus nodotu prostitūcijai, kā vienu no risinājumiem piedāvāja prostitūcijas legalizēšanu Eiropas Savienībā. Kā piemērus viņi minēja Nīderlandi un Vāciju, kur prostitūcija ir legalizēta. Liela daļa iebilda pret šādu risinājumu, jo uzskatīja, ka tādā veidā tiktu popularizēta prostitūcija. Tomēr šī rezolūcija tika pieņemta par spīti tam, ka viedokļi dalījās. Daudzi delegāti nepiekrita citiem rezolūcijā iekļautajiem jautājumiem, toties lielu daļu no skeptiķiem pārliecināja šīs komitejas spožās aizstāvības runas.

Tāpat tika diskutēts par Izraēlas un Palestīnas jautājumiem, proti, to, kā Eiropai vajadzētu pozicionēt sevi diskusijās, lai izveidotu ilglaicīgu un mierīgu sadzīvošanu tuvajos austrumos. Daudzi uzskatīja, ka konkrētā komiteja aplami piedāvājusi risināt šo problēmjautājumu. Viņi kā risinājumu piedāvāja pret tuvo austrumu valstīm, ja viņas nevēlas uzturēt miera procesu, veikt, piemēram, noteiktas ekonomiskās sankcijas, balstoties uz to, ka ES ir lielākā importētājvalsts šim reģionam. Tas radīja lielu neizpratni, kā, piemēram, pret Palestīnu, kuras valdība pasaulē netiek atzīta, varētu veikt kaut kādas sankcijas. Šajā valstī ekonomiskā sistēma kopumā ir sagrauta un sankciju vēršana pret to var panākt to, ka tā arī nekad neatgūstas.

Ukrainā no 15 rezolūcijām netika pieņemtas četras. Lielākoties tas bija atkarīgs no tā, kādi punkti tiek iekļauti rezolūcijā. Ja rezolūcija tiek izstrādāta slikti, tad tas uzreiz ir manāms un līdz ar to šai rezolūcijai visvairāk tiek arī uzbrukts, uzskatot, ka komiteja iespējams nepilnīgi ir izdarījusi savu darbu.

Vai bija arī tādi strīdus jautājumi, kur vienprātība netika panākta?
Visstrīdīgākie bija tie jautājumi, kurus konkrētās komitejas bija ieteikušas risināt ar tiešu Eiropas Savienības iejaukšanos. Piemēram, ārlietu 2. komitejas rezolūcija par Somāliju, Sudānu un citām valstīm, kas nespēj uzturēt nekādu valstisko struktūru kopumā, tika pieņemta tikai ar divu balsu pārsvaru. 88 balsis bija par un 86 pret. Arī manā komitejā viedoklis krasi dalījās – četri bija par, četri – pret un četri atturējās. Jautājums bija par to, kā Eiropai vajadzētu attiekties pret šo problēmu. Viņi aicināja Eiropas Savienībai izveidot struktūru, kam būtu ļauts pārskatīt valsts iekšējās finanses, lai viss būtu caurskatāms un rastos iespējas mazināt korupciju. Tai pašā laikā, ja mēs skatāmies no juridiskās puses, tad kādas tiesības Eiropas Savienībai no Briseles ir sūtīt kādu, teiksim, uz Somāliju un teikt: “Es esmu gudrāks par tevi un es skatīšos, kā tu izlieto savus līdzekļus.” Uzskatu, ka tomēr ir jāmēģina pieiet pie šiem jautājumiem ar tādu kā pietāti, jo mums īsti nav tiesību iet un kādam teikt, ka mēs esam labāki par jums un mēs zinām labāk, nekā jūs.

Vai jūs, būdami mazas Austrumeiropas valstiņas Latvijas pārstāvji neizjutāt diskrimināciju no lielo valstu pārstāvju puses?
Absolūti, nē. Man šķiet, ka Eiropas Jauniešu parlaments ir lielisks piemērs tam, kā var absolūti brīvi sadarboties cilvēki no Austrumiem un Rietumiem, nešķirojot pēc valstu piederības, reliģijas, ādas krāsas vai kādām citām pazīmēm, kas stereotipiski varētu nozīmēt to, ka sadarbība varētu būt apgrūtināta. Pēc valstiskās piederības nedaudz dalījāmies tikai tādēļ, ka manā komitejā no 12 cilvēkiem trīs bijām no Austrumeiropas un tā kā problēmjautājums skāra tieši Austrumeiropu, mēs mēģinājām tiem rietumniekiem, kuriem bija mazāka izpratne par šo reģionu, izstāstīt, kāda šeit ir situācija.

Kura ir vērtīgākā atziņa, ko no šī pasākuma guvi?
Ar katru darbu gan pie savas rezolūcijas, gan arī pārskatot citu rezolūcijas es uzlaboju savas zināšanas un mainīju skatījumu uz globālām lietām. Dodoties uz sesiju mums jau ir kaut kāds viedoklis par konkrētajiem jautājumiem, ja tu esi pietiekami atvērts jaunām domām un idejām, tad šī ir lieliska iespēja mēģināt ieraudzīt, ka iespējams tas viss ir pavisam citādāk. Šīs sesijas apmeklējuma rezultāta esmu ieguvis daudz jaunu zināšanu. Ir kļuvis plašāks skatījumu uz lietām. Vēl viena vērtīga lieta ir tā, ka esmu ieguvis jaunas paziņas un draugus visā Eiropā. Beidzās jau tikai šī sesija, bet mēs turpinām kontaktēties ikdienā. Kopš esmu atgriezies no Ukrainas, šķiet, ka nav bijusi vēl tāda pievakare, kad es nesēdētu skaipā un nerunātu ar kādu no cilvēkiem, ar kuriem sapazinos šajā sesijā.

Kādos jautājumos Latvijai vajadzētu mācīties no citu valstu pieredzes?
Tā, protams, ir valsts ekonomika, kas vēl arvien ir sāpīgākais problēmjautājums. Tajā mums vajadzētu mācīties no tādām valstīm kā, piemēram, Īrija un Vācija. Īrijas ekonomika 90. gadu sākumā bija ļoti vāja. Iestājoties Eiropas Savienībā, viņu stāvoklis bija gaužām bēdīgs, taču viņi ļoti ātri spēja rast pareizos risinājumus un tika uz ekonomiski stabila ceļa. Tāpat arī varam mācīties no Vācijas, kurai ir visstabilākā ekonomika Eiropā. Ja mums budžeta deficīts ir jāmēģina nemitīgi samazināt, samazināt un samazināt, tad Vācija, kad aizsākās krīze, pieļāva, ka viņai būs 2% budžeta deficīts, jo līdz tam tas viņiem vispār neeksistēja. Uzskatu, ka ekonomika varētu būt viena no tām sfērām, kur mums vajadzētu ne tikai koncentrēties uz savām lietām, turēt ausis ciet un izlikties, ka mēs zinām, kā ir patiešām vislabāk, jo tā ir mūsu valsts un tās ir mūsu problēmas, ar kurām mēs paši tiksim galā, un ne tikai sadarboties ar Starptautisko valūtu fondu un Pasaules Banku, ko mēs jau darām, bet arī sadarboties ar ekspertiem, kas palīdzēja arī citām valstīm izkļūt no diezgan bēdīgām situācijām.

Kuras bija negatīvākās un kuras pozitīvākās lietas, ko, atrodoties šajā pasākumā, nācās pieredzēt?
Pozitīvākā noteikti bija Eiropas jauniešu parlamenta atmosfēra, jo uz šo sesiju tomēr devās atvērti, zinoši un par sevi pārliecināti jaunieši, kas vēlas kaut ko sasniegt ne tikai savā valstī, bet arī Eiropā kopumā. Pozitīvi ir arī tas, ka mums tika dotas pietiekami daudzas iespējas gan strādāt, gan atpūsties. Atgriežoties no šīs 10 dienu garās sesijas bija tāda sajūta, ka tu esi atgriezies atkal pavisam citā pasaulē. Negatīvais ir tas, ka lai kā arī nebūtu, mēs tomēr daudzi mēģinām izdomāt, kā padarīt mūsu Eiropu labāku. Reālā situācija tomēr ir diezgan tālu no tās, kādu mēs vēlētos.

Kas bija visinteresantākais, ko piedzīvoji šīs sesijas laikā?
Sesijas sākumā tās prezidents Šeimus Kerijs no Īrijas organizatoriem esot izteicis domu, ka vajadzētu lauzt kādu Ginesa pasaules rekordu. Ideja no mums – delegātiem – tika turēta noslēpumā un tikai sesijas pēdējā dienā tikām ar to iepazīstināti. Lauzām rekordu par “visvairāk cilvēku vienkopus roku laušanās sacensībās”. Šobrīd gaidām, kad atnāks apstiprinājums no Ginesa pasaules rekordu oficiālās pārstāvniecības par to, ka rekords patiešām ir pieņemts.

Tu minēji, ka jūs arī atpūtāties kopā. Kā jūs pavadījāt laiku ārpus diskusijām?
Organizatori bija pacentušies, lai noorganizētu kulturālu atpūtu. Notika gan tradicionālais “Eurovillage” pasākums, kura laikā katrai valstij bija iespēja prezentēt savus nacionālos gardumus, gan “Eirokoncerts”, kura laikā katram sesijas dalībniekam bija iespēja parādīt savu talantu – gan izcilu dejotprasmi, gan skaistu spēlēšanu vai dziedāšanu. Visvairāk izbrīnīja kāda norvēģu meitene, kura, spēlējot uz ģitāras pavadījumu, dziedāja pašas sacerētu dziesmu. Meitene patiešām ir ļoti talantīga. Ļoti.

Tātad šajā sesijā piedalījās ne tikai cilvēki, kuri vēlas kaut ko sasniegt politikā, bet arī citos lauciņos?
Esmu runājis ar pietiekami daudziem par to, vai viņi vēlāk domā no jauniešu politikas pāriet uz lielo politiku vai arī mācīties tālāk par politologiem vai sociologiem, patiesībā ļoti daudzi pieļauj iespēju, ka dzīvē darbosies pavisam citā virzienā. Daži grasās kļūt par žurnālistiem, daži par mediķiem vai citu profesiju pārstāvjiem.

Viņi piedalīšanos šajā sesijā uztver kā sava veida misiju?
Jā, iespējams.

Vai Tu savu nākotni vēlies saistīt ar lielo politiku?
Es pieļauju, ka nākotnē es varētu studēt ja ne gluži politoloģiju, tad, teiksim, starpkultūru attiecības vai Eiropas studijas. Kopš esmu iesaistījies Eiropas Jauniešu parlamentā, esmu sapratis, ka tā ir lieta, kas man patīk un padodas un, ko es vēlētos arī turpmāk darīt.