Karogs nocenotais

Latvijas valstiskumu mūsu pilsones pārdod arvien lētāk

Vienā no ''supercenu” bukletiem, ko mājās esam iesaukuši par avīzēm, jo ļoti daudzās pastkastītēs internets un/vai taupība tiem ir palīdzējuši ieņemt vietu, kas savulaik piederēja avīzēm (autobusa pieturā esmu ievērojusi, ka cilvēki tos lasa tā, it kā tie tik tiešām būtu avīzes), pēdējā lapā starp suņu barību un vējstiklu mazgāšanas šķidrumu iespiests arī ''Karogs Latvijas valsts”. Liels un lēts, katrā ziņā lētāks par suņu barību. Patriotiskais nocenojums pirms valsts svētkiem.

Taču par kādu citu nocenojumu, kura it kā nav, bet patiesībā – un kā vēl ir, turklāt saistīts ar šo ''Karogu Latvijas valsts”. Ja 2006.gadā Latvijas sievietes par fiktīvu laulību slēgšanu Pakistānas pilsoņi kārdināja ar 10 000 eiro, tad tikai dažus gadus vēlāk – 2009.gadā, izrādījās, ka pilnīgi pietiek ar 2000 eiro. Šogad Latvijas pilsones piekrītot kļūt par Eiropas Savienības ''caurumu'' jau par 1500 eiro.

Var, protams, rēķināt visādi – ka šo cenu veido risks, pūles, laiks utt., taču, lai vai kā, patiesībā maksāts jau (vai vismaz solīts to darīt) tiek par valsts piederību. Bez Latvijas valstiskuma un neatkarības šis peļņas avots un/vai slazds Latvijas sievietēm nebūtu pieejams. Tūkstošiem Pakistānas, Indijas, Bangladešas un Nigērijas pilsoņu nevēlētos slēgt ar viņām laulību, ja Latvija būtu PSRS republika, Krievijas guberņa, NVS valsts, vai ja Latvijas nebūtu vispār.

Savukārt Latvija nebūtu neatkarīga un Latvijas sievietes nevarētu tirgot tās valstiskumu, ja Latvijas valsts ideja kopš deviņpadsmitā gadsimta beigām ik brīdi nebūtu daudzu cilvēku griba, lepnums, mērķis un pat mīlestība.

Var jau būt, ka nevajag lietot vārdu ''nodevējas”, kaut gan pateicoties šīm pilsonēm Latvija nodod Eiropas kopējās drošības intereses. Jo – ko gan līdz skrupulozi pārbaudīt pases pilnīgi visiem no Āzijas atlidojuša ''airbusa'' pasažieriem, pat vēl pirms viņi spēruši kāju Amsterdamas lidostā un nokļuvuši līdz oficiālajai pasu kontrolei, ja Latvijas sievietes gada laikā nogādā Eiropas teritorijā vismaz divus šādus ''airbusus'' ar pakistāniešiem un citiem te iekļūt gribētājiem?! Turklāt runa jau nav par ieceļošanas vīzām, bet par uzturēšanās tiesību nodrošināšanu.

Man tomēr šādu labuma gūšanu no tirgošanās ar Latvijas valstiskumu gribas salīdzināt ar situāciju, kad mantinieki izpārdod paaudzēm saudzētas un vairotas ģimenes vērtības. Putina tās ārā laikos, kas taču nav visskarbākie bada laiki Latvijas vēsturē.

Taču tad, protams, ir jādomā arī par to, vai Latvijas valstiskumu tādā vai citādā veidā šobrīd vai jebkad ir iespējams izputināt. Atbildi uz šo jautājumu nevar, bet varbūt arī negribas izskaitļot un teikt, ka Latvijas valsts pazudīs tad, kad sīkāku un vērienīgāku tās iztirgotāju būs vairāk par tiem, kam tā ir nepārdodama vērtība un nepieciešamība.

Ja Latvijas valsts tapa nevis pateicoties vēsturiskām likumsakarībām, bet teju par spīti tām – kā latviešu gara spēka radīts brīnums, tad gribētos ticēt, ka vienmēr būs tāds gara spēks. Tas iznīcina matemātiku. Tāpēc, piemēram, viens Gunārs Astra ir vairāk no svara nekā simts Latvijas iztirgotāju.

Sanāk jau tā, ka būtībā visām tām (un viņu taču ir tūkstošiem!) savas valsts piederības pārdevējām būtu 18.novembrī pateicībā jāiededz sveces uz kapa arī tiem puikām, kas brīvības cīņu laikā ievainoti nomira lazaretē. Dažas no tām sievietēm ir atzinušas, ka devās slēgt fiktīvas laulības uz Īriju, jo ''patīk piedzīvojumi”, ''gribēja labi pavadīt laiku”. Un vai tad tie puikas, kuri savas dzīves nenodzīvoja pat kaut cik pienācīgā garumā, nebūtu gribējuši to pašu? Taču vietā ir Latvijas valsts.