Neveikli un nepārliecinoši

Kultūras ministrs Dālderis rīkojies apšaubāmi

Visi sveiki un veseli, taču izveidojusies visai neglīta situācija. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) mācību gada sākumā realizēja projektu “Atbalsts JVLMA maģistra studiju programmām radošo industriju jomā”. Nākamajiem maģistrantiem tika paredzēta 300 latu stipendija, kas nāktu no Eiropas Sociālā fonda naudas. 40 pretendenti, 10 uzvarētāji, viņu vidū arī kultūras ministrs Ints Dālderis (“Vienotība”).

Dālderis atzīts par vērā liekamu instrumentālistu, ticis pie administratīva darba iemaņām, vadot Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kultūras ministra amatu ieņem kopš 2009.gada sākuma, nomainot tajā Helēnu Demakovu (TP). Kad drīzumā krita Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība, Dālderis amatu saglabāja – nomainīja partiju. Diezgan droši var teikt, ka viņš ir ievēlēts 10.Saeimā. Tikpat droši var teikt, ka viņš saglabās Kultūras ministrijas vadītāja amatu.

Iestājoties stipendijas saldinātā maģistratūrā, Dālderis nav izdarījis neko, kas būtu mērāms ar likuma olekti. Tomēr, kā teicis franču klasiķis, vecums un stāvoklis uzliek pienākumu. Klarnetists Dālderis un kultūras ministrs Dālderis ir dažāda kalibra cilvēki. Uz jautājumiem, kurus nekad neuzdotu klarnetistam Dālderim, ministram Dālderim tomēr klātos atbildēt precīzi un bez izlocīšanās.

Jautājumus uzdevusi “Sabiedrība par atklātību “Delna”, tie skar Dāldera rīcības ētisko pusi, un līdz šim faktiski palikuši neatbildēti. Kultūras ministrijai un JVLMA, dabiski, katrai ir savs ētikas kodekss, taču tiem ir arī abos kodeksos līdzīgi formulētas normas. Proti, runa ir par atturēšanos no “blakus darbiem”, kas traucētu pilnvērtīgi veikt pamatdarbu.

Dāldera nosacītās atbildes ir parādījušās publiskajā telpā, tiesa, ne paša autora, bet padomnieces izpildījumā. Tas ir slikts stils – ja vien tā izvēlei nav kāda īpaša cēloņa. Ministraprāt, apšaubīt iespēju veikt amata pienākumus valdībā un vienlaikus studēt JVLMA, nozīmējot mest ēnu uz “augstskolas vadības un mācībspēku, to vidē cienījamu profesoru, kompetenci un profesionalitāti, par ko šaubīties nav pamata”. Tā ir atbilde uz neuzdotu jautājumu – vai uzņemšanas komisiju ietekmēja fakts, ka tiek eksaminēts kultūras ministrs. Te var būt tikai divi pieņēmumi, un iekams nav apstiprinājies viens no tiem, tiesības uz pastāvēšanu ir abiem.

Viens no studiju noteikumiem ir apmeklēt vismaz 75% nodarbību, Dāldera nodarbību apmeklējums septembrī ir 0%, un tas esot skaidrojams ar priekšvēlēšanu kampaņu. Par nodarbību neapmeklēšanas objektīvu iemeslu var uzskatīt, piemēram, slimību, taču vai priekšvēlēšanu kampaņa būtu pielīdzināma slimībai? Par viņa atskaitīšanu nekas nav dzirdēts.

“Ja man būs iespēja pēc jaunās valdības izveidošanas un apstiprināšanas turpināt ministra darbu, tad, objektīvi izvērtējot apstākļus, es apsveru uz ministra pilnvaru laiku studijas pārtraukt.” Dālderis dziras “objektīvi izvērtēt apstākļus”, itin kā būtu pirmo mēnesi “ar pīpi uz jumta”, itin kā nezinātu, ka ministra darbs bez visa cita nozīmē arī daudzus ārzemju komandējumus, kuru laikā, nudien, uz nodarbību akadēmijā neaizjozt. Varbūt Dālderim ir kāds īpašs individuālais mācību plāns, kas ļautu savienot no malas skatoties nesavienojamo. Tad par to ir sabiedrībai jāpastāsta, nevis jāatrunājas, piesaucot savas “tiesības uz izglītību”.

Visticamāk, tā bija visparastākā pārapdrošināšanās: sēžot ministra krēslā, kļūt par maģistrantu . Tak jau “rezerves lidlauks”, ja nu politikā nevedīsies. Nekā sodāma, taču neētiska un nosodāma gan.
Bet stipendija varēja krist arī kādam citam. Kādam, kuram tā vairāk vajadzīga.

Trešdien intervijā “Neatkarīgā” pazīstamais uzņēmējs Raimonds Gerkens nācis pie atziņas, ka “kādreiz tauta uzķērās uz banāniem, nu – uz lietussargiem”. Sava taisnība viņam ir, tikai “uzķērās” vietā precīzāk būtu teikt “noticēja”. Gerkena vārdi sasaucas ar to, ko nu jau plašu sabiedrisku rezonansi ieguvušajā intervijā Latvijas radio sacījusi pazīstamā politoloģe Vita Matīsa. Pēc viņas teiktā, “Vienotības” vēlētāji balsoja arī “par izmaiņām politiskajā kultūrā”, ka vēlētāji devuši skaidru signālu – viņiem nepatīk “vecie laiki un vecā politiskā kultūra”. Tieši ar nostādni mainīt politisko kultūru nāca līdz pat šim laikam nepabeigtā “lietussargu revolūcija”. Padarīt politiku un politiķu rīcību ētiskākus.