Tēlnieces kalendārs

Pēc ilgāka pārtraukuma apmeklētājiem atkal ver durvis LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošā darbnīca (II stāvā, Torņa ielā 1, Vecrīgā). Tur līdz 24.oktobrim šeit būs skatāma Olgas Šilovas personālizstāde "Sapņukalendārs".

Latvijas mākslā labi zināmā tēlniece Olga Šilova (dz. 1966), kas tēlniecībā radoši un veiksmīgi strādā kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem un kuras skulptūras atrodas gan Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, gan Rīgas, Jūrmalas, Ventspils, Cēsu un Limbažu pilsētvidē, iejutusies jaunā ampluā. Izstādē "Sapņu kalendārs" viņa ir modele un spoži spēlē sievietes stereotipiskās lomas. Izstādes kolekciju veido fotogrāfijas un skulptūras, kuru portretiskais objekts ir māksliniece pati.

Viss esot sācies ar vēlēšanos izveidot sevis "kailo pašportretu" – naturālistisku sava ķermeņa skulptūru. Neizskaistinātu, īstu, patiesu, iespējams, pat neglaimojoši nežēlīgu paštēlu. Šīs idejas priekšnosacījums ir veidošanas pasniedzējas darbs Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedrā. "Apskaužu studentiem doto iespēju ilgstoši strādāt ar modeli un pētīt dabu," – atzīstas māksliniece.

Darbu pie šīs skulptūras Olga Šilova sāka ar sava ķermeņa nofotografēšanu pie fotogrāfa Aigara Altenberga. Kailā patiesība, kā izrādījās, nebija pietiekoši atraktīva. Un fotosesija pārauga sākotnējo ieceri, izvēršoties kostīmu spēlē ar fotografēšanos. Priekšstats, kādai jābūt sievietei, kādas lomas jāspēlē, kas jāvelk mugurā, kā jāuzvedas, sabiedrības apziņā formējas caur glancētu žurnālu lapām, veidojot paklausīgu patērētāju, un sieviete ar apbrīnojamu centību velta milzīgu enerģiju, lai spēlētu šīs lomas.

Rezultātā radīta fotogrāfiju un skulptūru kolekcija, kur tiek konfrontētas divas principiālas pozīcijas – realitāte un sapņi. Īstenību rāda klasiski akti un naturālistiska mākslinieces ķermeņa skulptūra, kas simbolizē esošās dzīves nepiesegto realitāti. Dabiskums un skarbums izpaužas hiperreālistiskā metodē. Savukārt projekta eksperimentālā sapņu daļa aizskar laicīgās dzīves aktuālās tēmas un ir kā ceļojumus ģeogrāfiski sociālā laika telpā. Varone kā kartona lelle pielaiko tēlus. Līdz ar apģērba maiņu mainās arī uzvedības imperatīvi, varones raksturs, tieksmes, darbošanās sižeti. Inscenēto tēlu amplitūda visplašākā – uz sarkanā paklāja, Karmena, Marlēna Dītriha, līgava, kazino meitene, mūķene, biznesa lēdija, kovbojmeitene, popdīva, lidotāja pilote, Brazīlijas karnevāla dalībniece. Sapņu komplekts no kalendāra lapām izkāpis arī telpā – nelielās skulpturālās lellēs, kurām trīsdimensiju apjoms piešķir reālas taustāmas aprises – sapņi piepildās.

Kolekcija veidota kā attēli kalendāram. To uzlūkojot jājautā – saldi meli vai patiesība, glamūrs vai dabiskums? Uzsverot dzimtes aspektu projekts var tikt aplūkots feministiskā rakursā. Tomēr tieši to māksliniece lūdz nedarīt. Nenoliegsim, lai cik arī plašu teorētisku un praktisku līdztiesību sieviete ir ieguvusi, sabiedrības psiholoģiskajos, antropoloģiskajos un sociālajos "pareizu" attiecību modeļos dominē patriarhāli dzīves uzskati. To apliecina kaut vai vien tas apstāklis, ka pašas sievietes, vismaz Latvijā, izvairās sevi saukt par feministēm. Tas liek šaubīties, ka dziļākajā būtībā feminismam ir izdevies liberalizēt sabiedrību attieksmē pret sievieti.