Tumšā, sacirstā slieka

Eksperiments* – kā kurā vietā Rīgā atrast veloceliņu

Stāvu Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī pie šiltes, kas informē, ka te, pie Bastejkalna, sākas Eiropas nozīmes veloceliņu tīkla ''Euro velo'' posms ''Centrs – Berģi'', kuru vēl būvē. Kā jau Rīgas veloceliņš – pilns gājēju, tomēr cauri parkam izlocījos. Pie Raiņa bulvāra krāsojums un trafareti beidzās. Jautāju policistam pie ASV vēstniecības, kur celiņš turpinās. Nezināja. Izbraucu caur Esplanādes parku, tad nedaudz pa Krišjāņa Valdemāra ielu, taču celiņa turpinājumu neatradu. Jocīgi, jo pie Ķīmijas fakultātes tas ir labu labais. Braukāju tik ilgi, kamēr apskaitos – ja veloceliņš ir gabalos sacirsta slieka, kuras gali var dzīvot atsevišķu dzīvi, tad Rīgas domes izpratne nesakrīt ar manējo.

Vakar tomēr izlēmu veloceliņu meklēt otrreiz, vien no otra gala – Berģiem. Tā kā veloceliņam jāsākas Rožu un Jumiķu ielas krustojumā**, iepriekš kartē apskatu, kur meklēt Rožu ielu – tā tāda lielāka. Gan jau to mazo šķērsielu atradīšu viegli – nodomāju. Nekā. Vietējiem padomu ar' pajautāt neiespējami, jo suņi rej skaļāk nekā saimnieki runā. Apklusināt arī nemāk. Berģu suņi ir skaļākie un nepaklausīgākie, kādi redzēti! Cilvēki vien ar pirkstu parāda virzienu. Katrs citu. Kad esmu veltīgi izdzenājusies pa mazām ielām ar lieliem nosaukumiem (Vējdzirnavu iela! Skaisti!), atkal apskaišos. Sāk satumst. Mīļā Rīgas dome, nolieciet Berģos pa sievietei ar suni, vēlams, Jorkšīras terjeru, jo tie ir švaki rējēji – tieši šis komplekts man palīdzēja atrast Jumiķu ielu. Maza šķēsiela ar daudzdzīvokļu māju, no celiņa ne miņas.

Minos cauri Berģu mežam. Rudens vakarā tas ir brīnišķīgs: zīles, lapas, putni, bērni. Puikas ar velosipēdiem un skrituļdēļiem sāk stāstīt, ka celiņš ir otrpus Brīvības ielai. Saku, ka mānās. Puikas atzīst. Jāteic, Rīgas dome arī mānās. Tātad mānas lieli, un mānās mazi puikas. Viss ir līdzsvarā.

Aiz Brīvdabas muzeja parādās trafareti – veloceliņš ir! Vien nesenie plūdi izskalojuši tā malas un pagrauzuši asfaltu. Trafareti nozūd, taču loģiski šķiet ripināties cauri pārvada tuneļiem uz Brīvības ielu. Jā, pēc laika arī parādās speciālā josla. Vietām celiņš ir ar bruģakmens segumu, vietām parasta asfaltietve, vietām tumšsarkans asfalts. Visu cieņu, pēdējais ir ļoti kvalitatīvs, ripo ideāli. Problēma ir sabiedriskā transporta pieturvietas, jo cilvēki žigli kāpj ārā un iekšā, neskatās apkārt. Pie lieveikala ''Alfa'' nākas no velo nokāpt. Līdzīgi ir Teikā. Tur atļaujos no ciskudriļļa nenokāpt un saņemu: “B…, visur tagad tie velosipēdisti!” Nevar nepiekrist.

Brauciena laikā posmā Jugla – Teika man tiek veltīts arī īss un krievisks “h…”. Pats teicējs pārvietojās pa veloceliņu, un es viņam braucu pretī. Saprotu Misteru H., jo vakarā ap astoņiem apgaismojuma ir tik švaks, ka nevar redzēt, vai zem kājām melna ietve vai tumši sarkana. Juglas – Teikas celiņš ir nodalīts no gājēju ietves, un vienīgais apgaismojums ir atspīdums no brauktuves.

Pirms VEF tilta ir zīme, ka veloceliņš beidzas. Ja jau beidzas, tad beidzas. Dodos pēc labām emocijām uz tuvumā esošo ceļojošo atrakciju parku ar gaismās zibošu panorāmas ratu un kūļos sasiestām ''Ice Age'' tipa vāverēm ar izvalbītām acīm. Personāls runā tikai krievu valodā. Puisis, kurš uzrauga slīdošu aitu šaujamo pistoli, paskaidro, ka trupa un parks atceļojuši no Holandes.

Pāri tiltam uz Brīvības ielas celiņam jāturpinās. Neredzu to. Toties uz Barona un Brīvības ielas krustojuma ir kas cits labi saredzams – deputāti kandidāti no PLL un PCTVL, kuri cieti stāv kā brandmūrī iemūrētas jaunavas.

Uz Brīvības ielas es tā arī neatrodu norādes par nogriešanos, kas aizvestu uz Valdemāra ielu. Te es beidzu skaitīt pa ceļam satiktos velosipēdistus – 55. Vakaram ap deviņiem nav slikti.

Kopsavilkums. Šo veloceliņu negribēju salīdzināt ar Zviedrijas vai Francijas veloceliņiem. Bezjēdzīgi. Ja iepriekš presē atzīts, ka lielākā problēma ir peļķes, es tā nedomāju. Ir taču rudens. Problēmas ir citas: celiņa pārrāvumi, luksoforu neesamība un apgaismojuma trūkums*. Tas man liek domāt, ka šis veloceliņš ir mazais Dienvidu tilts, jo tā būvei tika paredzēts 1,7 miljonu izlietojums. Kā informē Rīgas domes Satiksmes departaments, konkursa rezultātā veloceliņa būvniecības izmaksas ir 458,8 tūkstoši latu bez pievienotās vērtības nodokļa.

Pēdējā problēma, kurai nav sakara ar naudu – cilvēku attieksme pret veloceliņu un velobraucējiem. Veloceliņi Rīgā lielākoties būvēti tā, ka gājējam šķiet – viņam nozog ietvi. Citviet Eiropā starp gājēju ietvi un veloceliņu ir pat koku rinda, un abas plūsmas ir atdalītas. Tā kā senajā Rīgā vienkārši tam nav vietas, tad būtu laiks ielāgot, ka ar Rīgu ir jādalās.

P.S. Komplimenti autovadītājiem – labajos pagriezienos ļoti uzmanīgi un laipni.

* Raksts precizēts 21.10.2010. saskaņā ar Rīgas domes Satiksmes departamenta sniegto informāciju. Veloceliņa būve joprojām turpinās, tāpēc trasē vēl ir pārtraukumi, arī luksofori vēl taps.

** Veloceliņa galapunkts Berģos paredzēts Berģu ielā pie Suitu ielas.