Zakajevs Polijā

Čečenijas līdera dienas un nedienas

Kaleidoskopiski. Tā var teikt par notikumiem, kas pēdējās dienās saistīti ar Ahmedu Zakajevu. Cilvēku, kuram bijis daudz titulu, taču visplašāko pazīstamību viņš guvis kā neatzītās Ičkerijas republikas (tā pati Čečenija vien ir) pirms dažiem gadiem nogalinātā prezidenta Aslana Mashadova pārstāvis Rietumeiropā. Polijā viņš ieradās ar mērķi piedalīties Pasaules čečenu tautas kongresā, kas notika Varšavas tuvumā.

Krievija izsludināja Zakajevu starptautiskajā meklēšanā 2001.gadā, apsūdzot cilvēku, arī militārpersonu nolaupīšanā. Mashadova sūtnis divas reizes stājies tiesas priekšā (Dānijā un Lielbritānijā), un abas reizes atzīts, ka Krievijas iesniegtie pierādījumi ir pārāk trūcīgi, lai uz to pamata izdotu Zakajevu Krievijai. Londonā izskanēja, ka izdošanas gadījumā Zakajevs tikšot spīdzināts. Lielbritānijā viņš ieguvis politisko patvērumu. Vēlreiz Krievija mēģināja dabūt rokā Zakajevu 2005.gada rudenī, kad Naļčika uz vienu dienu nonāca kaujinieku rokās. Krievija paziņoja, ka Zakajevs saistīts ar to, un pieprasīja – to darīja prezidents Vladimirs Putins – izdot Zakajevu. Neveiksmīgi. Šis gadījums pielika punktu Putina un Lielbritānijas premjera Tonija Blēra “draudzībai”. Putins laikam taču tā arī nespēja aptvert, ka Apvienotajā karalistē nu nemaz nav “telefona tiesību” un premjers, pat ja to gribētu, nespēj ietekmēt tiesu.

Jāteic, ka trimdas gados Zakajevs nav “sēdējis salā”. Viņš vairākkārt apmeklējis Poliju (tur ir paprāva emigrējušo čečenu diaspora), iegriezies arī Vācijā un Francijā, taču netika piesaistījis uzmanību. Šoreiz iznācis citādi. Kongresa dēļ. Publisks pasākums, kaut arī emigrantu saistība ar tagadējo Čečeniju ir visai nosacīta.

Krievija sagaida, ka Varšava tai atdos Zakajevu. Par to gan jālemj tiesai, kas var notikt pēc 40 dienām – tas ir minimālais laiks, ka dots tiesai, lai iepazītos ar Krievijas sagādājiem apsūdzības dokumentiem. Piektdienas rītā policija nogādāja Zakajevu prokuratūrā, taču tiesa nedeva sankciju arestam uz 40 dienām, un vakarpusē Zakajevs jau teica runu kongresa tribīnē.

Tiesa nenoteica viņam nekādus pāvietošanās ierobežojumu. Parasti starptautiskajā meklēšanā izsludinātas personas patur apcietinājumā līdz tiesas spriedumam. Prokuratūra var pārsūdzēt tiesas lēmumu augstākas instances tiesā, taču Zakajeva apcietināšanas iespēja ir niecīga, tāpat, kā izdošana Krievijai. Zakajevs devies uz Londonu, lai atrisinātu ar vīzas pagarināšanu saistītas formalitātes. Solījis drīzumā atgriezties un piedalīties tiesas sēdēs, kurās darba kārtībā būs viņa izdošana.

Atgriezīsies, kaut arī poļiem dzīve būtu mierīgāka, ja viņš neatgrieztos. Polija mēģināja izdarīt tā, lai Zakajevs neatbrauktu uz kongresu, jo Krievijas reakciju nebija grūti prognozēt. Septembra pirmajā pusē plašsaziņas līdzeļos parādījās “informācijas noplūdes”, ka ierašnās gadījumā Zakajevs tikšot apcietināts. Viņš tomēr atbrauca – acīmredzot jūtoties drošībā.

Robežsituācijā nonāca Polija. No vienas puses ir iezīmējusies attiecību uzlabošanās ar Krieviju, kas prasīs (nekādi dokumenti gan Varšavu nav sasnieguši) “Zakajeva galvu”, taču no otras – divu citu Eiropas Savienības (ES) valstu tiesas atzinušas, ka Krievijas iesniegtie pierādījumi neiztur kritiku.

Polijas premjers Donalds Tusks jau paziņojis, ka lēmums tiks pieņemts “vadoties no Polijas valstisko interešu izpratnes” un “mēs neizpildīsim Krievijas pasūtījumus”. Ar to ir pateikts diezgan daudz, taču galavārds tomēr piederēs tiesai.

Zakajevs deviņus gadus nav bijis Krievijā, līdz ar to “noziedzīgo nodarījumu” uzskaitījums un “tos apliecinošo pierādījumu bāze” nav mainījušies. Zakajevs ir karojis pret Krieviju abos Čečenijas karos, taču nav saistīts ar teroristiem. Turklāt bruņotā pagrīde Ziemeļkaukāzā ir stipri mainījusies. Tā ir radikāli islamizējusies, un kaujinieku mērķis vairs nav Čečenijas neatkarība, bet teokrātiska valsts, kuras teritorija aptvertu visu Ziemeļkaukāzu. Zakajevs vienmēr bijis laicīgas valsts piekritējs. Ne jau velti “Kaukāza imams” Doku Umarovs nosaucis viņu par nodevēju. Šis cilvēks Krievijai nav bīstams, un viņa vajāšana laikam gan ir zaudētās “impēriskās varenības” izpausme.