Treknā izglītība

Pieprasītākās studiju programmas nerada kvalitatīvu konkurenci

Manuprāt, nav liela jēga sašust vai gluži pretēji – sajūsmināties par to, ka Latvijas Universitātē (LU) uz populārāko studiju programmu – apmēram 25 budžeta vietām – līdz otrdienai, kad beigsies pieteikumu pieņemšana, pretendentu, visticamāk, būs krietni vairāk par tūkstoti. Šobrīd var prognozēt, ka tā tas notiks vismaz ar programmām „Komunikācijas zinātne”, „Tiesību zinātnes”, Angļu filoloģija”, un , iespējams, arī „Vadības zinības”.

Turklāt minētās programmas pēc saņemto pieteikumu skaita ir līderes ne vien LU, bet arī Latvijas Lauksaimniecības universitātē un Rīgas Tehniskajā universitātē piedāvāto programmu vidū. Un, lai gan šobrīd nav pieejama kopējā statistika, visdrīzāk runa ir par populārākajām programmām Latvijā.

Protams, topam ir sava acīmredzama loģika – gan aktuālā (piemēram, „Vadības zinības”), gan mūžīgā (juristi), un tā, protams, ir saistīta gan ar to, kas notiek valstī kopumā, gan izglītības sistēmā atsevišķi. Taču pārmest jaunajiem cilvēkiem triviālu izvēli un oriģinalitātes trūkumu nav jēgas. Jo gribēt nav liegts. Turklāt man šķiet, ka pat vajag gribēt. Vajag stāties tur, kur gribas, neskatoties uz to, vai tur stājas daudzi vai daži. Un konkurencei vajadzētu kļūt par zināmu garantiju principam – jo programma populārāka pieteikumu iesniegšanas laikā, jo izcilāki studenti to apgūst, un, galvenais, jo gudrāki un talantīgāki speciālisti tiek Latvijas valstij un jo lielākas uzplaukuma izredzes konkrētajai nozarei.

Taču, izrādās, konkurence nav īsti konkurence par iespēju studēt konkrēto priekšmetu, bet drīzāk – sacensība par budžeta vietām. Jo, kas attiecas uz jomas popularitāti, tā tiek prognozēta, un, piemēram, LU tajā piedāvā salīdzinoši milzīgu iespēju studēt par maksu. Piemēram, šobrīd vispieprasītākajā komunikāciju zinātnes programmā ir 25 budžeta vietas (tādejādi valsts formulēta nepieciešamība), taču maksas vietas ir 300, un tām var vēl pieskaitīt neklātienes (tikai maksas) 150 studiju vietas. Proti, budžeta un maksas vietu attiecība izskatās ļoti pārspīlēta. Un, šķiet, liecina par tirgus ekonomikas mežonīgākajām izpausmēm. Salīdzinājumam, piemēram, bioloģijas fakultāte piedāvā 60 budžeta vietas un 20 maksas vietas, fizikas programmā ir attiecīgi 60 un 40 vietas.

Interesanti arī salīdzināt, piemēram, iespēju mācīties „Baltu filoloģiju” un „Moderno valodu un biznesa studijas”. Budžeta vietu skaits (lai vai kā, bet šim skaitlim taču ir kāds sakars ar valsts pasūtījumu, t.i., plānoto nepieciešamību) pirmajā – 65, otrajā – 10. Taču pieteikumi daudz vairāk tiek saņemti Moderno valodu un biznesa studiju programmai, kas arī acīmredzot ticis prognozēts – te ir 100 maksas vietas, bet „Baltu filoloģijai” tādas ir 60.

Šāda pieprasījuma apmierināšanas likumsakarība varbūt katrā atsevišķā gadījumā ir saistīta ar vēl kaut ko, bet principā tā saucas tirgus. Turklāt tāds tirgus, kas, šķiet, pārkarst jeb savā ziņā atgādina trekno gadu tradīcijas jaunu auto un jaunu dzīvokļu iegādē. Jo naudas jau principā nav. Un nav taču arī reāla pamata domāt, ka zināšanas, kas iegūtas uz parāda, spēs šo parādu atpelnīt (vai, piemēram, ir kaut jel mazākais sakars ar realitāti, t.i., ar Latvijas tautsaimniecību tam, ka vienā gadā komunikāciju zinātni uzsāk studēt 475 cilvēki, un lielākā daļa, visticamāk, par aizņemtu naudu).

Diemžēl LU šajā gadījumā pat diez vai var nosaukt par kārdinātāju, kas piedāvā uz kredīta iegādāties sapni – vairākumā gadījumu mācību iestāde viduvējam studentam ļauj realizēt inerci jeb tradicionālo lietu kārtību, ka pēc skolas jāmācās augstskolā, bet to, kas notiks pēc tam, gan jau redzēs. Varbūt tad tiešām ir jēdzīgāk iekulties parādos, iegādājoties ekskluzīvu un savai pirktspējai neatbilstīgu auto. Jo laikam taču daudz sāpīgāk un depresīvāk varētu būt palikt bez darba un ar kredītsaistībām situācijā, kad it kā esi darījis to, kas principā jādara – kaut kur mācījies.

Pārāk lielas iespējas populārākajās jomās studēt par maksu pilnīgi noteikti nav izdevīgas ne studentiem, ne valstij. Turklāt pie tik neproporcionālas budžeta un maksas vietu skaita attiecības diez vai augstskola var aizbildināties ar izcilības veicināšanu konkurences apstākļos. Sašaurinājums, pa kuru pie zināšanām tiek pēc iespējas labāki studenti, it kā loģiski būtu jāveido uzņemšanas procesā. Tāpēc, šķiet, Latvijas tautsaimniecībai nevajadzīgu studiju vietu tirgošana varētu būt izdevīga tikai augstskolai un bankām.

Nu, un vēl varbūt statistikai. Jo Eiropas Komisijas izstrādātā stratēģija „EU 2020” paredz, ka līdz 2020.gadam ikvienā Eiropas Savienības dalībvalstī vismaz 40% iedzīvotāju jābūt ar augstāko izglītību. Latvijā šobrīd esot 26%. Taču, ja arī šis rādītājs ir jāuzlabo, tad ne jau tāpēc, lai formāli īstenotu EK stratēģiju – bez jēgas un uz mūsu ne īpaši turīgās valsts iedzīvotāju rēķina.

Tāpēc izglītības tirgū bez pašas tirgošanās jēgas vajadzētu būt arī preces, t.i., izglītības jēgai. Bet attiecībā uz to, ko darīt ar (var arī teikt – kā izmantot) jauniešu milzīgo interesi tieši par atsevišķām studiju programmām, interesanta man šķiet LU rektora Mārča Auziņa šīs nedēļas žurnālam „Ir” izstāstītā ideja: „Tie būtu kursi jomās, kas cilvēkus interesē, taču tāpēc vien viņiem nebūtu šī joma jāstudē augstskolā. Teiksim, mani interesē antīkā literatūra. Augstskolām būtu jāpiedāvā šāds acīmredzot maksas pakalpojums – kursi, kuros, nepretendējot uz akadēmisku diplomu, būtu iespējams par šo tēmu uzzināt kaut ko vairāk.”