Mēs esam gribējuši labi izskatīties

Pensiju reforma nemazina budžeta deficītu un nedod skaidrību par pabalstiem

Labklājības ministrija nākamnedēļ nodos sabiedrības apspriešanai izmaiņas pensiju sistēmā. Tās jau ir publiski zināmas: pensijas vecuma paaugstināšana no 62 uz 65 gadiem deviņu gadu laikā no 2012. līdz 2021.gadam, priekšlaicīgas pensionēšanās beigas, piemaksu neesamība “jaunajām” pensijām, izdienas pensiju vecuma palielināšana, apdrošināšanas stāža celšana no 10 līdz 15 gadiem, kā arī indeksācijas atlikšana līdz vismaz 2016.gadam un sociālā budžeta atbrīvošana no vecāku pabalstiem un pensiju piemaksām, liekot tās maksāt no pamatbudžeta.
Tie risina tikai vienu pusi: sistēmas sakārtošanu ilgtermiņā, jo tā nav noturama. Otra puse – kā samazināt 450 miljonus nākamā gada budžetā un kas būs ar pensijām un pabalstiem – palikusi neatbildēta. Ir.lv uzdeva jautājumus labklājības ministram Uldim Augulim.

Kādēļ Jūsu un Pasaules Bankas (PB) priekšlikumi iet tik ļoti pretējos virzienos? [PB galīgais variants vēl nav zināms, bet darba versijā ieteica samazināt neapliekamo minimumu, indeksēt pensijas ar deflācijas indeksu utml.]
Tie nemaz nav tik ļoti pretēji, bet mēs mēģinām viņiem likt saprast, ka tās pensijas nav nedēļā, bet mēnesī, un nebūt nav lielas. Vidējā pensija ir 168 lati. Nezinu, kā to nosaukt par lielu. Tas, ka PB šur tur ir sajaukusi kāļus ar burkāniem jo sociālais budžets neietekmē neapliekamo minimumu, tas ietekmē pašvaldību budžetu. Arī pensiju indeksācija ar negatīviem indeksiem: mūsu uzskatā ilgtermiņā tas nav nepieciešams, bet jēdzīgāk ir indeksāciju pavilkt garumā, nesākt 2011.gadā, ja mēs redzam, ka vēl ir deflācija. Labklājības nozare nebūs tā nozare, kas glābs budžeta konsolidāciju. Normālā ekonomikā izaugsme ir 4 – 5%, mums prognoze ir tikai 1,2%: vai nu mēs nepareizi prognozējam, vai mūsu programmas ir tādas, ka vispār neko nespēsim izdarīt.

Labi, neglābsiet budžetu, bet ir labi zināma problēma – sociālā budžeta deficīts, kas kļūst arvien nopietnāks. Droši vien tiek gaidīts, ka ar Jūsu priekšlikumiem tas tiks risināts, bet jūs kravājat klucīšus no vienas kabatas otrā.
Tas ir izpratnes jautājums, kurš ko saprot – vai mēs domājam sistēmiski, vai tikai ciparos. Ja sistēmiski, tad sistēma, kāda bija sākotnēji plānota, nav izveidota. Pareizāk, bija izveidota, bet tika sabojāta. Pirmais: ar banku lobijiem, kuri otrajam līmenim 6% maksimuma vietā izlobēja 10%. Mums ir jāatgriežas pie sistēmas, ka vecāku pabalsti un piemaksas pie pensijām ir jāliek ārā no sociālā budžeta un atpakaļ pamatbudžetā. Ieliekot tos izmaksās, nodokļu likme netika pacelta!

Jūs dzirdējāt, ko Finanšu ministrijas (FM) valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis teica diskusijā – valsts budžetā nav liekas naudas.
Mani neinteresē, ko Bičevskis saka, tā ir FM problēma! Mums ir jāsakārto sistēma. Ja mūs tas neinteresē, tad sakām – sistēmas nav, katrs savas laimes kalējs. Nauda ir vai nu jānopelna, vai labāk jāiekasē. Trešais variants ir funkciju izvērtējums, kas pagājušajā gadā notika, bet cik no tā ir ņemts vērā? Droši vien ne visai. Ja mums ir tā, ka nav naudas, tad skatāmies, kas ir svarīgāks un atstājams – varbūt vienkārši atstājam VSAA un VID, pārējo likvidējam.

Kāds ir jūsu piedāvājums, lai sabalansētu sociālo budžetu?
Attīrīt no visām papildu izmaksām. Ja to nedarām, vai nu kaut kas jāmazina, vai jāceļ nodokļu likme, ko mēs droši vien nedarīsim. Mazināt iespēju ir maz, jo uzreiz ir Satversmes tiesa un efekta nav. Mazinot valsts jomā, problēma automātiski tiek pārnesta uz pašvaldību. Ar PB priekšlikumiem pensionāram ar Ls 200 pensija nokrīt par Ls 50. Viņš uzreiz ir pašvaldības klients. Kur ir finansiālais efekts?

Jūs jau darāt to pašu – pārbīdāt klucīti no sociālā uz valsts budžetu.
Mums ir 33,09% sociālās apdrošināšanas likme, no kuras 20% aiziet pensijām. Pārējais sadalās šādi: slimības, bezdarbs, darba negadījumi. Papildus mēs esam ielikuši piemaksas un vecāku pabalstus.

Ko tad mest ārā – bez māmiņu algām nekā cita acīmredzama nav?
Vecāku pabalsti ir jāizmaksā no pamatbudžeta. Ja mēs to nedarām, likme ir jāpaceļ vēl par 2%. Es teiktu, līdz 37%, jo izmaksas pieaug. No sociālā budžeta uzkrājuma mēs vecāku pabalstu dēļ trīs gados esam pazaudējuši 600 miljonus. Tas bija nepareizs lēmums. Protams, ka valdības tobrīd redzēja, ka pamatbudžetā vajag palielināt izdevumus: sociālajā budžetā nav problēmu, iemetam tur! Ja mēs šogad plānojam 300 miljonu deficītu, izņemot ārā vecāku pabalstus, paliek 100. Ja tie nebūtu ielikti sociālajā budžetā, ar visu krīzi uzkrājums būtu pie miljarda.

Bet uzkrājuma nav, ir deficīts.
Ekonomikas un Finanšu ministrijām ir jāizdara viss, lai mēs augtu,  iekasētu to, kas iet garām kasei. Valsts pārvaldē vēl ir pietiekami daudz, ko mazināt – ne algu, bet administratīvo izdevumu, nevajadzīgu uzdevumu ziņā.

Memorandā starptautiskajiem aizdevējiem Latvija ir solījusi, ka ''2010.gada laikā, ņemot vērā ekonomiskās un demogrāfiskās situācijas prognozes, tiks veikta sociālās apdrošināšanas pabalstu un pensiju sistēmas pārskatīšana un pieņemti priekšlikumi šo sistēmu vidēja termiņa reformai.” Vai šie ir vienīgie priekšlikumi?
Jā.

Kur ir pabalsti?
Kādi pabalsti?

Tie, par kuriem ir runāts manis citētajā memoranda rindkopā.
Mums nav nepieciešama pabalstu pārskatīšana. Tas, ko viņi domā, varbūt ir pagarināt termiņu, kurā mēs tos maksājam ierobežotā apjomā. Mēs kā sociālās politikas turētāji neredzam, ka tur ir nepieciešamas kādas izmaiņas.

Jūs pats esat runājis par vecāku pabalstu.
Ko es esmu runājis? Mums droši vien būs jādomā, vai tas ir fiksēts, vai arī aprēķināts, ņemot vērā personas iemaksas, bet tas nav nākamā gada jautājums. Vēlreiz saku – Labklājības ministrija nebūs tā, kas veiks 400 miljonu konsolidāciju. Ja mums pietrūks naudas, mēs jau reiz 90.gadu sākumā esam no pamatbudžeta aizņēmušies naudu, ko pēc tam sociālā sistēma ir atdevusi.

Bet fakts ir, ka jāatrod 400 – 500 miljoni budžeta konsolidācijai.
Priekš tam mums ir finanšu ministrs, lai domā.

Jūs sakāt – ar šiem priekšlikumiem pietiek pensiju sistēmas ilgtspējai, ja pārējās izmaksas pārliek uz pamatbudžetu, bet pārējais, kur atrast naudu konsolidācijai, nav mana problēma. Tā?
Tā nav mana viena paša problēma – 400, 800 vai 250 miljoni, tā ir valdības kopējā problēma.

Jūs esat šīs vadības daļa, un es pieņemu, ka cilvēki, kuru ienākumus nodrošina sociālais budžets, pensionāri un vecāki, grib zināt, kas ar tiem būs pēc vēlēšanām.
Tas viņiem būs jāprasa jaunajiem politiķiem. Manuprāt, varbūt būtu jēdzīgi budžetu pateikt pirms vēlēšanām. Tad ejam uz tām visi godīgi.

Vai jūs līdz jūnija beigām būsiet gatavi pateikt pensionāriem, kas būs ar viņu pensijām?
Tas, ko mēs faktiski jau šobrīd esam pateikuši: te nav daudz labu jaunumu. 3.oktobrī nevienam pensiju nenoņems. Esošajiem pensionāriem pēc mūsu priekšlikuma nekas nav jāsamazina.

Bet, ja jūsu priekšlikumus nepieņem?
Nerunāšu, kā būtu, ja būtu.

Vai jūs esat gatavs likt roku ķīlā, ka nevienam pensionāram pensiju pēc 3.oktobra nesamazinās?
Neesmu gatavs ne likt roku ķīlā, ne sirdi kādam došu. Mēs iesim ar priekšlikumiem, kādus mēs kā sociālās politikas turētāji redzam. Atšķirībā no citiem, kas domā tikai ciparos, mēs redzam sociālekonomiski plašāk.

Es saprotu jūsu argumentu, bet tā nav atbilde jā vai nē, kas attiecas uz pensiju apmēru.
Mūsu priekšlikumos ir nē.

Jautājums ir, kāda ir alternatīva.
To jūs prasiet finanšu ministram vai premjeram. Uz diskusiju bija aicināts gan premjers, gan prezidents, visi ministri, nebūt ne visi ieradās, ekonomikas ministra nebija. Māmiņu kluba nebija, lai gan aicinājām.

Par Māmiņu klubu runājot, kas jāgaida jaunajiem vecākiem?
Tas ir atkarīgs no pamatbudžeta. Vispirms jāsagaida maijā solītie Finanšu ministrijas dati [par budžeta prognozi], tad redzēsim, cik liels būs apmērs un kā tas tiks rēķināts – vai tā ir konstanta summa. Tas droši vien nav pareizi pret tiem, kas nesamaksā – būsim godīgi. Tāpat jāvērtē, kā dot atbalstu tiem, kas ir maksājuši [sociālos maksājumus].

Kādi ir varianti?
Jāskatās, kādu daļu no iemaksātā valsts budžets varēs atļauties.

Kas ir jūsu kā politiķa iedomātais taisnīgais risinājums?
Es šobrīd atturētos par to runāt, jo mēs pie tā strādājam. Ja kāds vispār parakstīsies uz sistēmas sakārtošanu. Ja mēs sistēmu nekārtosim, tad nezinu, cik ilgi pavilksim.

Cik ilgi var?
2011.gada beigas, 2012.gads un mums nauda izbeidzas. Tad ir jādomā, no kurienes ņemt. Mēs varam visu sagraut ar vienu lēmumu: to nedarīt. Ja mēs gribam būt atbildīgi pret cilvēkiem, kas kopš 1996.gada ir maksājuši nodokļus un mēs gribam iziet no sistēmas ārā ar vienu tīro pensionāru 2036.gadā, mūsu piedāvātās darbības ir jāveic.

65 gadi pensijas vecuma – kāpēc tik?
Mēs esam izrēķinājuši, ka ar to pietiek.

Izskanējis, ka trīsdesmitgadniekiem varētu vajadzēt pat 69, lai sistēmu noturētu.
Nebūs 69. Nevar rēķināties tikai ar sabiedrības novecošanas rādītājiem, jāskata arī ekonomika. Varbūt mums pēc pieciem gadiem būs daudz darbavietu ar augstu pievienoto vērtību. Tad tas vairs nav vajadzīgs. Runa nav tikai par sociālām lietām: tā ir arī ekonomika, situācija darba tirgū.

Pēc līknēm ir redzams, ka darbaspēka vienā brīdī pietrūks.
Tāpēc mums ir jārunā par to.

TP solījusi šonedēļ iesniegt priekšlikumus, saskaņā ar kuriem pārdzīvojušam laulātam pie vecuma pensijas kapitāla papildus aprēķinās pusi no laulātā fondētās pensijas kapitāla.
Mēs to varētu apsvērt. Tas nebūt nebūtu sliktākais priekšlikums. Trešais pensiju līmenis jau ir mantojams. Jāsaprot, cik daudz cilvēku tas skar, vai tas nav populistisks gājiens, vai budžets var to pavilkt un cik ilgā termiņā. Es pieļauju domu, ka to varētu darīt. Tas varbūt pat būtu arī labi.

Šonedēļ saņēmu diezgan interesantu priekšlikumu no diviem akadēmiskā vidē strādājošiem cilvēkiem, kas izpētījuši pensiju sistēmu un piedāvā pāriet uz jaunu modeli: mūsu pensijas nodrošina “pa tiešo” mūsu bērni. Vienlaikus gan veicina dzimstību, gan stimulē maksāt nodokļus.
Vismaz šobrīd es tam nepiekritīšu, jo ģimeniskās saites sabiedrībā nav tik stipras. Tad jau mums nevajadzētu pensijas vispār: kā bija Ulmaņa laikos, kad bērni rūpējas par vecākiem un vecāki rūpējas par bērniem. Abildība Latvijā nav tik augsta. Solidaritātes princips darbojas arī tagad, katrs maksā saviem vecākiem, bet ne individuālā veidā. Ko mēs darīsim ar vientuļajiem vecākiem? Esmu dzirdējis no banku speciālistiem, ka mums vispār vajag atteikties no valsts pensijām, katrs pats savas laimes kalējs. Ko mēs darīsim ar tiem 500 000 esošo pensionāru?

Cik no jūsu priekšlikumiem ir cerības izdzīvot?
Gribētos cerēt, ka visiem, jo tie ir loģiski. Dažādu politisku iemeslu dēļ mēs sistēmu esam maisījuši.
Priekšlaicīgās pensionēšanās iespējas mums jau vajadzēja pakāpeniski mazināt, pensijas vecumu jau vajadzēja celt. Mūs ir apsteiguši pat lēnie igauņi, jau 7.aprīlī pieņēma. Darba stāžam, no kura var pensionēties, ir jābūt lielākam – Igaunijā jau ir 15. Mēs esam gribējuši visu laiku politiski labāk izskatīties. Kāpēc parādījās pensiju piemaksas arī tām, kas bija lielākas par 135 latiem, lai gan mēs pārējās sākumā gribējām indeksēt? Mēs atkal gribējām labi izskatīties un pacēlām pensijas visiem.
Tāpēc jau tie lēmumi ir tik sāpīgi. Mūsu sistēma jau bija uzbūvēta labi, tikai to nedrīkst bojāt.