Īslandes vulkānu vairāk jūt Eiropā

Ieva Puķe apraksta, kā paši īslandieši vulkāna plosīšanos uztver ziemeļnieku mierā

Šī Īslandei ir bijusi traka nedēļa, – secina Reikjavīkā sazvanītais politisko zinātņu doktorants Auduns Arnorsons. Pirmdien klajā nāca ilgi gaidītais ekspertu grupas atzinums par Īslandes krīzes cēloņiem. Trešdien atdzīvojās 130 kilometrus uz dienvidaustrumiem no valsts galvaspilsētas esošais vulkāns. Pirmdienas notikums bija svarīgāks iekšpolitiski – ir cerība, ka, atklāti nosaucot valsts ekonomiskā kraha galvenos vaininiekus, tiks sperts solis, lai pārvarētu milzīgo uzticības krīzi starp tautu un valdību, politiķiem, biznesmeņiem.

Aviosatiksmes haoss draud pārspēt 11.septembri

Trešdienas notikums, lai cik sirreāli tas nebūtu, vairāk atbalsojās Londonā, Parīzē un Rīgā nekā Reikjavīkā. Vulkāna izvirdumā 200 metru zem Eijafjallajēkidla (Eyjafjallajökull) ledāja atmosfērā neizšļācās lava, bet gan milzīgs pelēku vulkānisko dūmu mākonis, kas ar spēcīgiem rietumu vējiem tika dzīts Eiropas virzienā. Tur izraisītais gaisa satiksmes haoss jau izpelnījies salīdzinājumu ar ”melnā” 11.septembra sekām, bet nupat draud pārspēt to.

Pašā Īslandē pelni sabira uz vulkānam tuvā Vīkas ciematiņa namu jumtiem un ledāja kušanas ūdeņi valsts dienvidaustrumos izskaloja tā dēvēto ”riņķa ceļu” – ceļu numur viens, kas apjož salu. Mazapdzīvotajā apvidū, kur atrodas vulkāns, jau iepriekš bija evakuēti ap 700 cilvēku, kuru mājas varēja apdraudēt stihija, bet valsts administratīvo centru vismaz līdz sestdienas rītam izvirdums neskāra. Kamēr Eiropas gaisa satiksmes centros tūkstošiem cilvēku nīka neziņā, kad tiks mājās, turpinājās transatlantiskie lidojumi no Keblavīkas starptautiskās lidostas. Īslandi apskrēja ziņa, ka pārraides ”Good morning, America!” (”Labrīt, Amerika!”) veidotāji kāpšot lidmašīnā, lai pirmdienas šovu noturētu uz ”viņu” vulkāna malas.

Britiem sūta pelnus, nevis naudu

Eiropā notikušajam īslandiešu prātos tika piemeklēts plašāks sociālekonomiskais fons: kāds, pieminot vienu no Īslandes krīzes ”karstākajiem kartupeļiem” – bankrotējušajos ”Icesave” krājkontos nogremdētos eiropiešu noguldījumus, nāca klajā ar karātavu humoru: ”We told you to send us cash, not ash!” (”Mēs taču teicām, lai sūtiet mums naudu, nevis pelnus!”) Ironiski, ka vulkāna izmešu visvairāk apdraudēto valstu skaitā patiešām ir Lielbritānija, skarta arī Nīderlande. Abas šīs valstis neatlaidīgi paģērē, lai Īslande (respektīvi – tās nodokļu maksātāji) atdod savu baņķieru parādu.

”Ierindas cilvēkiem” ir atlicis vien samierināties ar pašu nenopelnīto negodu, tāpat kā gadsimtiem ilgi ir bijis jābūt mierā ar dzīvi vairāk nekā 200 eksplodēt gatavu vulkānu ielokā. Eijafjallajēkidla apkārtnē tas ir jau otrais izvirdums īsā laika intervālā. Vietā, ko sauc par Fimmvorduhālsu, vulkāniskā aktivitāte pirmoreiz bija vērojama pirms nepilna mēneša, un garajās Lieldienu brīvdienās tā bija vērtīga atrakcija: arī Auduns Arnorsons ar brāli Ari devās apskatīt sarkano liesmu buķeti. ”Uguns un ledus zeme” – spilgtais tūrisma sauklis atkal bija kļuvis par realitāti, taču neviens neprognozēja, cik biedējoša tā var izvērsties tuvākajā nākotnē.

Mūsu sarunas laikā panika Reikjavīkā tomēr nelikās lielāka kā Rīgā, kur daudzas ģimenes raizējas par ārzemēs piespiedu kārtā nīkstošajiem tuviniekiem un cilvēki ar bažām skatās uz lietus mākoņiem. Auduns stāsta, ka viņa zemē paaugstinātā gatavībā esot brīvprātīgās glābēju vienības – Īslandes tradicionālais formējums. Mainoties vēja virzienam, joprojām dūmojošā vulkāna pelni var plūst arī uz galvaspilsētu, un veselības organizācijas cilvēkiem ir ieteikušas iegādāties sejas maskas.  Taču Auduns, viņa dzīvesbiedre Margreta un piecus gadus vecais dēls Odurs pie tām vēl nav tikuši. ”Ja vēl nav izpirktas, vajadzētu nopirkt,” aizdomājas Auduns, tomēr viņa balsī skan pilnīgs miers. Odurs televīzijā ar interesi skatoties jaunākos sižetus par vulkāna aktivitātēm un uz savu bērnu spēļu grupu aiznesis svaigas lavas gabalus, ko tēvs Lielās piektdienas rītā pacēla pavisam netālu no pašreizējā vulkāna izvirduma vietas.

Arī man mājās ir „uzskates materiāls”, divi Īslandes lavas gabali, viens sarkans un viens melns, ko ieliku ceļasomā šai zemei piederošo Vestmanu salu apmeklējuma laikā. Tur trīsdesmit gadus pēc 1973.gadā notikušā, sešus mēnešus ilgā izvirduma vēl kūpēja zeme un bērnu smilšu kastes pildīja melnu iežu graudi. Vietējie, skatoties uz salīdzinoši nesenajos ģeoloģiskajos procesos izveidojušos jauno vulkāna konusu, runāja par kalnu, kas ”apēda” viņu govis – lopu agrākās ganības klāja lava.

Fermeri cer, ka nepamodīsies citi vulkāni

Arī par Eijafjallajēkidla zemledus aktivitātēm šobrīd visvairāk ir nobažījušies Īslandes fermeri. Plašā areālā ap vulkānu cilvēki nelaiž no kūtīm ārā lopus, baidoties, ka to plaušas var nosprostot pelnu daļiņas. Pavisam maz laika palicis līdz maijam, kad uz kalnu ganībām jādodas šīs zemes tradicionālajam gaļas un vilnas resursam – aitām, un tūristu uzmanību piesaistošajiem mazajiem, ņiprajiem Īslandes zirgiem. Ja to nevarēs, būs milzīgs trieciens šīs zemes smagi iedragātajai ekonomikai, kurai lauksaimniecība nozīmē daudz vairāk nekā pirms krīzes. Vēl lielākas problēmas radīsies, ja vulkāniskie pelni turpinās bloķēt aviosatiksmi, un Īslandē nevarēs ierasties tūristi, uz kuriem šovasar vēl lielākas cerības nekā uz aitām liek mazā ziemeļu nācija.

Neziņa turklāt mijas ar bažām, ka Eijafjallajēkidla procesi varētu atmodināt kaimiņos esošo daudz jaudīgāko vulkānu Katlu, kura krāteris ir piecas reizes dziļāks nekā ”mazajam brālim”’. Tautas atmiņā vēl ir šāds scenārijs 1918.gadā, kad Īslande ieguva Dānijas autonomā apgabala statusu. Gads, kas tautā tiek uzskatīts par valsts pirmo neatkarības posmu, nāca ar masīvu Katlas izvirdumu, netipiski aukstu ziemu un spāņu gripu, kura prasīja simtiem cilvēku dzīvību.

Skolas vēstures stundās Auduns un viņa sieva ir mācījušies arī par vulkāna Laki izvirdumu – lielāko katastrofu kopš Īslandes apdzīvošanas sākuma. 1783.gada astoņos mēnešos vulkāns izspļāva 600 kvadrātkilometrus verdošas lavas un tādu sēra dioksīda tonnu daudzumu, ka tas mainīja klimatu visā Ziemeļu puslodē – šādus datus sniedz BBC autors Toms de Kastella. Toreiz saziņa pasaulē bija nesalīdzināmi lēnāka, un britu salu iedzīvotāji tā arī nesaprata, no kurienes nāk indīgās gāzes mākoņi, kas nogalina viņu lopus un viņus pašus. ”Pelnu dēļ saule spīdēja pilnīgi baltās debesīs – tai tiešām vajadzēja būt apokaliptiskai sajūtai,” bijušo BBC laika ziņu apskatnieku Filipu Īdenu citē de Kastella. Sēra dioksīds absorbēja siltumu, un arī Eiropu piemeklēja bargākā ziema 250 gadu laikā.

Visvairāk, protams, cieta pati Īslande. Piektdaļa populācijas – tik skarba ir statistika – gāja bojā ne jau no nejaukās gāzes saelpošanās un aukstuma, bet no bada, ko radīja zaudējumi ganāmpulkos. Gāzes iznīcinātā, jau tā trūcīgā Īslandes augu valsts negarantēja lopiņiem barību, nomira astoņas no katrām desmit aitām, puse govju un zirgu. Šis traģiskais periods Moduhardindin jeb ”miglas grūtības” ir radījis nospiedumu īslandiešu psihē, BBC teicis Īslandes universitātes ģeofizikas profesors Magnuss Gudmundsons. Viņa kolēģi vēsturnieki uzskatot, ka tieši šajā periodā zaudētas vikingu ievestās seno norvēģu deju tradīcijas, kas saglabājušās Farēru salās un pašā Norvēģijā. Īslandieši ir bijuši tik nomākti, ka tā arī vairs nekad nav atsākuši dejot.

Jaunas revolūcijas priekšvēstnesis?

18.gadsimta beigu Īslande bija trūcīga Dānijas karaļvalsts nomale, un monarha sūtītā palīdzība tās iedzīvotājiem bija pārāk novēlota un niecīga. Tagad cilvēki dzīvo ar cerību, ka pasaule viņus nepametīs nelaimē. Vēsturiskās klimata katastrofas un ekonomiskā realitāte, kad 20–25% iedzīvotāju ir dziļā parādu jūgā, gan esot divas lietas, kuras nav korekti salīdzināt. Vienīgi varot brīnīties, kādus kalambūrus prot izveidot daba un liktenis.

”Mēs esam ar dabas spēkiem sadzīvojuši no Īslandes nometinājuma sākuma, taču redzēt tos tik tuvu joprojām ir iespaidīgi. Tu kārtējo reizi vari saprast, cik mazs pretstatā tiem ir cilvēks,” saka Auduns Arnorsons. Tehnoloģiju sniegtā spēja paredzēt procesus viņa ģimenei radot sajūtu, ka viņi, atšķirībā no tālajiem senčiem, ir drošībā. Pats galvenais esot laikus saņemt korektu informāciju.

”Dabas katastrofas var būtiski ietekmēt cilvēces vēsturi,” īslandietis notiekošajā saskata arī ko pozitīvu. 18.gadsimta izvirduma sekas klimata niķu veidā bijušas jūtamas no Japānas līdz Ēģiptei un Viduseiropai. Pastāv pat hipotēze, ka to izraisītais cilvēku diskomforts bija svarīgs faktors, kas līdzās neapmierinātībai ar esošo iekārtu toreiz noveda līdz masu nemieriem un Lielajai Franču revolūcijai.

Foto:

1. Auduns Arnorsons Fimmvorduhālsas izvirduma vietā, Eijafjallajēkidlam piegulošajā Mīrdālsjēkidla (Mýrdalsjökull) ledājā.

2. Auduns Arnorsons pirms nepilna mēneša ceļā uz vulkāna izvirdumu Fimmvorduhālsā.

3. Auduns Arnorsons ar ģimeni – sievu Margretu Sveinbjornsdotiru un dēlu Oduru Audunsonu.