Uzruna nolasīta attālināti aizvesto piemiņas atcerē Sidnejas Latviešu namā šā gada 16. jūnijā
Mēs šodien esam sanākuši, lai godinātu vairāk nekā 40 000 vīriešu, sieviešu un bērnu piemiņu, kurus padomju valdība 1941. gada 14. jūnija deportāciju laikā no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas nosūtīja uz Sibīriju.
Kravas automašīnas ar bruņotiem karavīriem un slepenpolicistiem ieradās pēc veselām ģimenēm. Viņiem tika dotas tikai dažas minūtes, lai sapakotu nedaudzas lietas, un pēc tam viņi tika nogādāti dzelzceļa stacijās, kur vīrieši tika atšķirti no sievietēm un bērniem. Visiem lika iekāpt lopu vagonos, kas devās uz austrumiem. Darba spējīgus vīriešus nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm Tālajos ziemeļos vai Tālajos austrumos, kur tos bieži nostrādināja līdz nāvei raktuvēs vai mežos. Sievietes, bērnus un vecākus cilvēkus transportēja uz izolētiem Sibīrijas ciemiem tūkstošiem jūdžu attālumā no mājām, kur viņi gadiem ilgi dzīvoja tuvu badam, strādājot vietējos kolhozos. Tūkstošiem izsūtīto nomira nometnēs vai izsūtījumā. Tiem, kas izdzīvoja, bija jāsadzīvo ar šo traumu visu atlikušo mūžu.
Šīs deportācijas nebija vienīgais padomju varas noziegums pret Baltijas tautām gandrīz 50 okupācijas gadu laikā. 1949. gadā notika plašākas masveida deportācijas, kuru laikā uz Sibīriju nosūtīja vairāk nekā 90 000 cilvēku.
Okupācijas gados desmitiem tūkstošu cilvēku tika ieslodzīti, izsūtīti, spīdzināti un nogalināti par atteikšanos pakļauties padomju režīmam un tā necilvēcīgajai politikai. Baltijas valstu ekonomika tika izmantota Maskavas labā, un iedzīvotāji, kuru dzīves līmenis pirms Otrā pasaules kara bija pielīdzināms dzīves līmenim Somijā, bija spiesti dzīvot padomju plānveida ekonomikas absurdā un nabadzībā. Triju Baltijas valstu kultūras tika pakļautas rusifikācijai un padomju ideoloģijai. Pilsētas tika pārpludinātas ar imigrantiem no pārējās Padomju Savienības. Nav brīnums, ka daudzi igauņi, latvieši un lietuvieši sāka baidīties par savu tautu izdzīvošanu.
Dažiem no jums, kas ir šeit atnākuši, 14. jūnijs ir arī stāsts par ģimenes locekļiem, un šai dienai ir spēcīga personiska nozīme.
Manas vecmāmiņas māsīca, viņas labākā draudzene, tika arestēta 14. jūnijā kopā ar meitiņu. Mazā meitenīte nomira lopu vagonā pa ceļam uz Sibīriju un tika atstāta kaut kur pie sliedēm, lai viņu apglabātu neapzīmētā kapā. Mana vectēva onkulis nomira vienā no lielākajām Gulaga koncentrācijas nometnēm – Vjatlagā – vārds, kas joprojām iedveš šausmas tajos, kas to atceras. Arī mana vectēva brālis, viņa sieva un gadu vecā meita tika izsūtīti 14. jūnijā. Viņi izdzīvoja, bet tēvocim Džordžam ļāva atgriezties Latvijā tikai piecdesmito gadu beigās. Viņam ar manu vectēvu bija ārkārtīgi tuvas attiecības. Kad tas kļuva iespējams, viņi rakstīja viens otram vēstules gandrīz vai katru nedēļu, bet tēvocis Džordžs un mans vectēvs, kas ar ģimeni bija devies bēgļu gaitās uz Rietumiem, nomira, nekad vairs viens otru nesatikuši. Kā ļoti daudzus cilvēkus, arī viņus 14. jūnijs šķīra uz visiem laikiem.
14. jūnijā notika pirmās masveida deportācijas, un šis datums ir dziļi iespiedies Baltijas tautu apziņā. Baltijas tautām tas ir kļuvis par vienu no spēcīgākajiem padomju apspiestības laika simboliem, par dzinuli mūsu veiksmīgajā cīņā par neatkarības atjaunošanu.
Bet šī diena nozīmē ko vairāk nekā tikai atcerēšanos.
Ir grūti noticēt, ka staļiniskā režīma noziegumi varētu atkārtoties šodien, bet tomēr tā tas ir. Tas, kas notika pirms 83 gadiem Baltijas valstīs, šobrīd notiek Ukrainā.
Ziņās mēs redzam kara šausmas, Ukrainas pilsētu teroristisko bombardēšanu, bet mēs daudz mazāk zinām, kas notiek ar tiem ukraiņiem, kas palikuši Krievijas okupētajā Ukrainā, gandrīz piektajā daļā no valsts.
Tāpat kā Igaunijā, Latvijā un Lietuvā pirms daudziem gadiem, tagad arī Ukrainā cilvēkus deportē un atšķir no ģimenes, okupācijas režīma politiskos pretiniekus apcietina, spīdzina un nogalina pēc Kremļa valdnieka pavēles. Staļina valdīšanas metodes atsvaidzinājis un arvien asiņaināk izmanto Vladimirs Putins, kurš kā bija, tā vēl aizvien ir pēc pārliecības VDK virsnieks. Krievijas prezidents ir aizstājis slepkavniecisku sociālismu ar asiņainu nacionālismu, tomēr viņš ir tik pat uzticīgs impērijai kā viņa priekšgājējs, komunistiskās partijas ģenerālsekretārs.
Mēs nezinām visu par to, kas notiek šajās okupētajās teritorijās, bet tas, ko mēs zinām, ir skaudrs un traģisks atgādinājums – ja aizmirstam pagātnes noziegumus, tie, visticamāk, atkārtosies.
Dāmas un kungi!
Kurš to būtu domājis, ka 21. gadsimtā, trīsdesmit gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma, mēs runāsim par deportācijām uz Sibīriju.
Taču tieši tā notiek ar ukraiņiem, kas palikuši Krievijas okupētajās teritorijās. Kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma 2022. gada februārī uz Krieviju ir piespiedu kārtā pārvietoti 2,8 – 4,7 miljoni ukraiņu. Daudzi ir spiesti iziet „filtrācijas“ nometnes – sistēmu, ko izmantoja arī Staļins, lai atlasītu cilvēkus ar tā dēvētajām „nacionālistiskām“ tieksmēm un viņus nosūtītu uz ieslodzījuma vai spīdzināšanas centriem. Pēc „filtrācijas“ daudzi tiek pārvietoti uz jaunām dzīves vietā visā Krievijas Federācijas teritorijā. Šajā procesā bērni bieži tiek šķirti no vecākiem.
Kamēr ukraiņi tiek pārvietoti uz austrumiem, etniskās tīrīšanas procesu strauji virza uz priekšu krievi, kas ievācas dzīvokļos vai mājās, ko īpašnieki bija spiesti pamest. Mums ir daudz ziņu par šādiem gadījumiem, piemēram, Mariupolē – pilsētā, kuras pretošanās iebrucējiem 2022. gada vasarā kļuva par Ukrainas aizstāvju neatlaidīgās, nelokamās varonības simbolu. Mariupole arī bija pilsēta, kurā notika viens no lielākajiem Krievijas kara noziegumiem – Mariupoles teātra bombardēšana, kurā gāja bojā vismaz 600 tur patvērušos cilvēku.
Tie, kas palikuši okupētajās teritorijās, ir spiesti apmainīt Ukrainas pases pret Krievijas pasēm un ir pakļauti patvaļīgai aizturēšanai, nolaupīšanai, spīdzināšanai, nāvessodam vai, vīriešu gadījumā, piespiedu iesaukšanai, lai kalpotu kā lielgabalu gaļa Krievijas ofensīvā. Pilnīga šo noziegumu izmeklēšana sāksies tikai pēc okupēto teritoriju atbrīvošanas, un mēs, iespējams, nekad neuzzināsim to patiesos apmērus, taču nav šaubu, ka tie notiek šausminoši plašā mērogā.
Īpaša uzmanība jāpievērš ukraiņu bērnu deportācijām uz Krieviju. Atdalīti no vecākiem vai paņemti no bērnu namiem, viņi bieži tiek nodoti adopcijai krievu ģimenēm ar skaidru nolūku viņus rusificēt.
Krievijas varasiestādes to pat nemēģina slēpt. Pērn Krievijas Federācijas Prezidenta administrācijas bērnu tiesību komisāre Marija Aleksejevna Ļvova-Belova paziņoja, ka uz Krieviju nogādāti 700 000 ukraiņu bērnu.
Tie ir kara noziegumi, un atzinīgi jāvērtē fakts, ka starptautiskā sabiedrība tiem pievērš uzmanību.
Pagājušā gada 17. martā Starptautiskā krimināltiesa izdeva Krievijas prezidenta Vladimira Putina un iepriekšminētās Ļvovas-Belovas apcietināšanas orderus par „kara noziegumu – nelikumīgu iedzīvotāju (bērnu) deportāciju un iedzīvotāju (bērnu) nelikumīgu pārvietošanu no okupētajām Ukrainas teritorijām uz Krievijas Federāciju“.
Vēl viens staļiniskā terora aspekts, ko Putins ir atdzīvinājis, ir nekrievu kultūru apspiešana. Staļins 1944. gadā deportēja Krimas tatārus no viņu dzimtenes, un Krievijas nelikumīgā Krimas aneksija 2014. gadā šai daudz cietušajai tautai nozīmēja jaunu teroru, jo okupācijas varas iestādes viņus pakļauj diskriminācijai un represijām.
Citās okupētajās teritorijās krievi ir aizlieguši mācības ukraiņu valodā, dievkalpojumus baznīcās, kas saistītas ar etniskajiem ukraiņiem, piemēram, Ukrainas pareizticīgo baznīcā vai Ukrainas grieķu katoļu baznīcā. Viņi ir izdemolējuši Ukrainas muzejus, sagrāvuši pieminekļus, izņēmuši no bibliotēkām un iznīcinājuši ukraiņu literatūras grāmatas.
Šie fakti ir sirdi plosoši. Briesmonis, kuru daudzi cerēja redzēt apglabātu uz visiem laikiem pēc Padomju Savienības sabrukuma, ir izlīdis no drupām un atkal meklē upurus.
Draugi, mums vajadzēja jau agrāk redzēt, kas mūs gaida.
Pasaulei vajadzēja saredzēt briesmu signālus, kad 1999. gadā pie varas nāca Vladimirs Putins un pavēlēja Krievijas bruņotajiem spēkiem iznīcināt separātiskās Čečenijas Republikas galvaspilsētu Grozniju.
Kad Krievijas armija 2000. gadā beidza savu darbu, desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju bija miruši, un tikpat kā neviena ēka Groznijā nebija palikusi neskarta. Apvienoto Nāciju Organizācija to nosauca par visizpostītāko pilsētu pasaulē.
Vajadzēja sākt gatavoties pēc 2008. gada, kad Putins izprovocēja karu un okupēja daļu no kaimiņvalsts Gruzijas, kuras vienīgais grēks bija vēlme pievienoties brīvo, demokrātisko tautu saimei.
Mums vajadzēja saprast, ka Putina mērķis ir atjaunot impēriju, kad viņa karaspēks sagrāba Krimu un sāka karu ar Ukrainu 2014. gadā.
Latvijā tas bija brīdis, kad trauksmes sajūta pārauga apņēmībā.
Krimas aneksija atgādināja vēsturisko 1940. gada okupācijas traumu – pēkšņo ārvalstu karaspēka ierašanos, „balsošanu“, kas notiek bruņotu okupācijas spēku klātbūtnē, pievienošana impērijai, pamatojoties uz viltotu tautas gribu.
Nākamajos pāris gados pēc 2014. gada Latvija vairāk nekā divas reizes palielināja ieguldījumus aizsardzībā, taču daudzi Rietumos labprātāk pievēra acis un iestāstīja sev, ka nekas īpaši nozīmīgs vai bīstams nav noticis. Galu galā – vai mēs jau kādus 25 gadus nesadzīvojām ar vairākiem iesaldētiem konfliktiem bijušās PSRS teritorijās? Vai šī nebija tikai kārtējā mazā, nepatīkamā problēma, ko Putins vienmēr radīja? Bez šaubām, tā bija traģēdija tiem tālu no mums dzīvojošajiem nelaimīgajiem, kuri pakļauti viņa dusmu lēkmēm, bet tas taču mūs neietekmēs. Viņš taču nekad neuzdrošinātos iztraucēt mūsu ērto dzīvi!
Putins pasmīnēja par mūsu pašapmierināto drošības sajūtu un kļuva tikai agresīvāks.
Viņš nosūtīja gaisa spēkus uz Sīriju un Groznijas iznīcināšanu izmantoja kā paraugu tikpat brutālajai Alepo bombardēšanai, tādējādi izraisot milzīgu bēgļu krīzi, kuras laikā miljoniem sīriešu pameta savas mājas.
Viņš sūtīja savus hakerus, botus un troļļus ietekmēt vēlēšanas Rietumvalstīs.
Un 2022. gada 24. februārī viņš uzsāka pilna mēroga uzbrukumu ar mērķi likvidēt Ukrainu kā suverēnu valsti un ukraiņus kā atsevišķu tautu.
1941. gada mācības nekad nav bijušas tik aktuālas. Pirmā un vissvarīgākā no tām: tirānijai un teroram ir jāpretojas, šis ļaunums ir jāuzvar. Putins ir jāaptur.
Šobrīd veidojas jauna totalitāro režīmu ass.
Kad diktatori vienojas, lai okupētu savus kaimiņus, ļaunums tiek palaists pasaulē. Hitlera-Staļina pakts 1939. gadā radīja priekšnoteikumus uzbrukumam Polijai, kas aizsāka Otro pasaules karu un ļāva Padomju Savienībai vispirms okupēt Baltijas valstis, bet pēc tam 1941. gadā veikt deportācijas.
Tagad Ķīna un Krievija pasludina „draudzību bez ierobežojumiem“, un Ķīnas tehnoloģijas, Irānas bezpilota lidaparāti un Ziemeļkorejas raķetes un artilērija stiprina Krievijas bruņotos spēkus un praktiski katru dienu nogalina Ukrainas civiliedzīvotājus.
Ja pasaules demokrātijas nepalīdzēs Ukrainai uzvarēt, tas nostiprinās Ķīnas autoritārā līdera Sji Dzjiņpina apņēmību izpildīt savu pasludināto mērķi pakļaut Pekinas kontrolei Taivānu. Tas varētu izraisīt Klusā okeāna reģionā daudz plašāku konfliktu, kurš neizbēgami apdraudētu arī Austrāliju.
Ja mēs nerīkosimies tagad, lai viņus apturētu, 21. gadsimta tirāni ieraus pasauli aizvien jaunos karos un ciešanās. Mani biedē doma, ka nākotnē mēs atskatīsimies uz šo laiku un domāsim – cik cilvēku vēl būtu dzīvi, ja vien mēs 2024. gadā būtu darījuši vairāk.
Dāmas un kungi!
Mēs esam šeit, lai pieminētu un godinātu tos, kuri tika izsūtīti no Baltijas valstīm 1941. gadā.
14. jūnijs Baltijas valstīm bija tikai sākums gadu desmitiem ilgstošam teroram un apspiešanai. Nelaimīgā kārtā, mums tajā laikā nebija Rietumu demokrātiju alianses atbalsta, kas būtu varējis palīdzēt pretoties padomju okupācijai.
Tagad redzam, ka tā pati brutālā politika, kādu Baltijas valstis piedzīvoja 1941. gadā, tiek īstenota okupētajā Ukrainas teritorijā. Bet šoreiz, par laimi, ir citādāk. Ukrainai ir draugi, tai skaitā Austrālija, kas tai palīdz pretoties Krievijas agresijai. Ukraina drosmīgi aizstāvas, un tā ir guvusi nozīmīgas uzvaras. Taču atbalsta līmenis joprojām nav tik liels, lai Ukraina varētu uzvarēt, lai tā spētu atbrīvot visas okupētās teritorijas.
Taču ar mūsu atbalstu Ukraina to var izdarīt. Putinam pieejamie resursi ir mazi, salīdzinot ar tiem, kas pieejami pasaules demokrātijām, ja vien izvēlamies tos mobilizēt.
Visiem, kas šodien šeit sanākuši, saku – labākais veids, kā godināt 1941. gada 14. jūnijā deportēto igauņu, latviešu un lietuviešu piemiņu, ir strādāt tādas pasaules labā, kurā nevienam nav jāpiedzīvo Baltijas tautu traģiskais liktenis.
Un šobrīd tas nozīmē – atbalstīt Ukrainu. Aiciniet savus politiķus darīt vairāk Ukrainas labā. Ziedojiet organizācijām, kas atbalsta Ukrainas militāros centienus vai palīdz ukraiņu bēgļiem. Es pats regulāri ziedoju un aicinu to darīt arī jūs šodien, jo tas būtu vispiemērotākais veids, kā pieminēt deportācijas un nodrošināt, lai nākotnē pasaule būtu drošāka vieta ukraiņiem, baltiešiem un austrāliešiem.
Runau nolasīja
Mēs šodien esam sanākuši, lai godinātu vairāk nekā 40 000 vīriešu, sieviešu un bērnu piemiņu, kurus Padomju valdība 1941. gada 14. jūnija deportāciju laikā no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas nosūtīja uz Sibīriju.
Kravas automašīnas ar bruņotiem karavīriem un slepenpolicistiem ieradās pēc veselām ģimenēm. Viņiem tika dotas tikai dažas minūtes, lai sapakotu nedaudzas lietas, un pēc tam viņi tika nogādāti dzelzceļa stacijās, kur vīrieši tika atšķirti no sievietēm un bērniem. Visiem lika iekāpt lopu vagonos, kas devās uz austrumiem. Darba spējīgus vīriešus nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm Tālajos ziemeļos vai Tālajos austrumos, kur tos bieži nostrādināja līdz nāvei raktuvēs vai mežos. Sievietes, bērnus un vecākus cilvēkus transportēja uz izolētiem Sibīrijas ciemiem tūkstošiem jūdžu attālumā no mājām, kur viņi gadiem ilgi dzīvoja tuvu badam, strādājot vietējos kolhozos. Tūkstošiem izsūtīto nomira nometnēs vai izsūtījumā. Tiem, kas izdzīvoja, bija jāsadzīvo ar šo traumu visu atlikušo mūžu.
Šīs deportācijas nebija vienīgais padomju varas noziegums pret Baltijas tautām gandrīz 50 okupācijas gadu laikā. 1949. gadā notika plašākas masveida deportācijas, kuru laikā uz Sibīriju nosūtīja vairāk nekā 90 000 cilvēku.
Okupācijas gados desmitiem tūkstošu cilvēku tika ieslodzīti, izsūtīti, spīdzināti un nogalināti par atteikšanos pakļauties padomju režīmam un tā necilvēcīgajai politikai. Baltijas valstu ekonomika tika izmantota Maskavas labā, un iedzīvotāji, kuru dzīves līmenis pirms Otrā pasaules kara bija pielīdzināms dzīves līmenim Somijā, bija spiesti dzīvot padomju plānveida ekonomikas absurdā un nabadzībā. Triju Baltijas valstu kultūras tika pakļautas rusifikācijai un padomju ideoloģijai. Pilsētas tika pārpludinātas ar imigrantiem no pārējās Padomju Savienības. Nav brīnums, ka daudzi igauņi, latvieši un lietuvieši sāka baidīties par savu tautu izdzīvošanu.
Dažiem no jums, kas ir šeit atnākuši, 14. jūnijs ir arī stāsts par ģimenes locekļiem, un šai dienai ir spēcīga personiska nozīme.
Manas vecmāmiņas māsīca, viņas labākā draudzene, tika arestēta 14. jūnijā kopā ar meitiņu. Mazā meitenīte nomira lopu vagonā pa ceļam uz Sibīriju un tika atstāta kaut kur pie sliedēm, lai viņu apglabātu neapzīmētā kapā. Mana vectēva onkulis nomira vienā no lielākajām Gulaga koncentrācijas nometnēm – Vjatlagā – vārds, kas joprojām iedveš šausmas tajos, kas to atceras. Arī mana vectēva brālis, viņa sieva un gadu vecā meita tika izsūtīti 14. jūnijā. Viņi izdzīvoja, bet tēvocim Džordžam ļāva atgriezties Latvijā tikai piecdesmito gadu beigās. Viņam ar manu vectēvu bija ārkārtīgi tuvas attiecības. Kad tas kļuva iespējams, viņi rakstīja viens otram vēstules gandrīz vai katru nedēļu, bet tēvocis Džordžs un mans vectēvs, kas ar ģimeni bija devies bēgļu gaitās uz Rietumiem, nomira, nekad vairs viens otru nesatikuši. Kā ļoti daudzus cilvēkus, arī viņus 14. jūnijs šķīra uz visiem laikiem.
14. jūnijā notika pirmās masveida deportācijas, un šis datums ir dziļi iespiedies Baltijas tautu apziņā. Baltijas tautām tas ir kļuvis par vienu no spēcīgākajiem padomju apspiestības laika simboliem, par dzinuli mūsu veiksmīgajā cīņā par neatkarības atjaunošanu.
Bet šī diena nozīmē ko vairāk nekā tikai atcerēšanos.
Ir grūti noticēt, ka staļiniskā režīma noziegumi varētu atkārtoties šodien, bet tomēr tā tas ir. Tas, kas notika pirms 83 gadiem Baltijas valstīs, šobrīd notiek Ukrainā.
Ziņās mēs redzam kara šausmas, Ukrainas pilsētu teroristisko bombardēšanu, bet mēs daudz mazāk zinām, kas notiek ar tiem ukraiņiem, kas palikuši Krievijas okupētajā Ukrainā, gandrīz piektajā daļā no valsts.
Tāpat kā Igaunijā, Latvijā un Lietuvā pirms daudziem gadiem, tagad arī Ukrainā cilvēkus deportē un atšķir no ģimenes, okupācijas režīma politiskos pretiniekus apcietina, spīdzina un nogalina pēc Kremļa valdnieka pavēles. Staļina valdīšanas metodes atsvaidzinājis un arvien asiņaināk izmanto Vladimirs Putins, kurš kā bija, tā vēl aizvien ir pēc pārliecības VDK virsnieks. Krievijas prezidents ir aizstājis slepkavniecisku sociālismu ar asiņainu nacionālismu, tomēr viņš ir tik pat uzticīgs impērijai kā viņa priekšgājējs, komunistiskās partijas ģenerālsekretārs.
Mēs nezinām visu par to, kas notiek šajās okupētajās teritorijās, bet tas, ko mēs zinām, ir skaudrs un traģisks atgādinājums – ja aizmirstam pagātnes noziegumus, tie, visticamāk, atkārtosies.
Dāmas un kungi!
Kurš to būtu domājis, ka 21. gadsimtā, trīsdesmit gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma, mēs runāsim par deportācijām uz Sibīriju.
Taču tieši tā notiek ar ukraiņiem, kas palikuši Krievijas okupētajās teritorijās. Kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma 2022. gada februārī uz Krieviju ir piespiedu kārtā pārvietoti 2,8 – 4,7 miljoni ukraiņu. Daudzi ir spiesti iziet „filtrācijas“ nometnes – sistēmu, ko izmantoja arī Staļins, lai atlasītu cilvēkus ar tā dēvētajām „nacionālistiskām“ tieksmēm un viņus nosūtītu uz ieslodzījuma vai spīdzināšanas centriem. Pēc „filtrācijas“ daudzi tiek pārvietoti uz jaunām dzīves vietā visā Krievijas Federācijas teritorijā. Šajā procesā bērni bieži tiek šķirti no vecākiem.
Kamēr ukraiņi tiek pārvietoti uz austrumiem, etniskās tīrīšanas procesu strauji virza uz priekšu krievi, kas ievācas dzīvokļos vai mājās, ko īpašnieki bija spiesti pamest. Mums ir daudz ziņu par šādiem gadījumiem, piemēram, Mariupolē – pilsētā, kuras pretošanās iebrucējiem 2022. gada vasarā kļuva par Ukrainas aizstāvju neatlaidīgās, nelokamās varonības simbolu. Mariupole arī bija pilsēta, kurā notika viens no lielākajiem Krievijas kara noziegumiem – Mariupoles teātra bombardēšana, kurā gāja bojā vismaz 600 tur patvērušos cilvēku.
Tie, kas palikuši okupētajās teritorijās, ir spiesti apmainīt Ukrainas pases pret Krievijas pasēm un ir pakļauti patvaļīgai aizturēšanai, nolaupīšanai, spīdzināšanai, nāvessodam vai, vīriešu gadījumā, piespiedu iesaukšanai, lai kalpotu kā lielgabalu gaļa Krievijas ofensīvā. Pilnīga šo noziegumu izmeklēšana sāksies tikai pēc okupēto teritoriju atbrīvošanas, un mēs, iespējams, nekad neuzzināsim to patiesos apmērus, taču nav šaubu, ka tie notiek šausminoši plašā mērogā.
Īpaša uzmanība jāpievērš ukraiņu bērnu deportācijām uz Krieviju. Atdalīti no vecākiem vai paņemti no bērnu namiem, viņi bieži tiek nodoti adoptācijai krievu ģimenēm ar skaidru nolūku viņus rusificēt.
Krievijas varas iestādes to pat nemēģina slēpt. Pērn Krievijas Federācijas Prezidenta administrācijas Bērnu tiesību komisāre Marija Aleksejevna Ļvova-Belova paziņoja, ka uz Krieviju nogādāti 700 000 ukraiņu bērnu.
Tie ir kara noziegumi, un atzinīgi jāvērtē fakts, ka starptautiskā sabiedrība tiem pievērš uzmanību.
Pagājušā gada 17. martā Starptautiskā krimināltiesa izdeva Krievijas prezidenta Vladimira Putina un iepriekšminētās Ļvovas-Belovas apcietināšanas orderus par: „kara noziegumu – nelikumīgu iedzīvotāju (bērnu) deportāciju un iedzīvotāju (bērnu) nelikumīgu pārvietošanu no okupētajām Ukrainas teritorijām uz Krievijas Federāciju“.
Vēl viens staļiniskā terora aspekts, ko Putins ir atdzīvinājis, ir nekrievu kultūru apspiešana. Staļins 1944. gadā deportēja Krimas tatārus no viņu dzimtenes, un Krievijas nelikumīgā Krimas aneksija 2014. gadā šai daudz cietušajai tautai nozīmēja jaunu teroru, jo okupācijas varas iestādes viņus pakļauj diskriminācijai un represijām.
Citās okupētajās teritorijās krievi ir aizlieguši mācības ukraiņu valodā, dievkalpojumus baznīcās, kas saistītas ar etniskajiem ukraiņiem, piemēram, Ukrainas pareizticīgo baznīcā vai Ukrainas grieķu katoļu baznīcā. Viņi ir izdemolējuši Ukrainas muzejus, sagrāvuši pieminekļus, izņēmuši no bibliotēkām un iznīcinājuši ukraiņu literatūras grāmatas.
Šie fakti ir sirdi plosoši. Briesmonis, kuru daudzi cerēja redzēt apglabātu uz visiem laikiem pēc Padomju Savienības sabrukuma, ir izlīdis no drupām un atkal meklē upurus.
Draugi, mums vajadzēja jau agrāk redzēt, kas mūs gaida.
Pasaulei vajadzēja saredzēt briesmu signālus, kad 1999. gadā pie varas nāca Vladimirs Putins un pavēlēja Krievijas bruņotajiem spēkiem iznīcināt separātiskās Čečenijas Republikas galvaspilsētu Grozniju. Kad Krievijas armija 2000. gadā beidza savu darbu, desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju bija miruši, un tikpat kā neviena ēka Groznijā nebija palikusi neskarta. Apvienoto Nāciju Organizācija to nosauca par visizpostītāko pilsētu pasaulē.
Vajadzēja sākt gatavoties pēc 2008. gada, kad Putins izprovocēja karu un okupēja daļu no kaimiņvalsts Gruzijas, kuras vienīgais grēks bija vēlme pievienoties brīvo, demokrātisko tautu saimei.
Mums vajadzēja saprast, ka Putina mērķis ir atjaunot impēriju, kad viņa karaspēks sagrāba Krimu un sāka karu ar Ukrainu 2014. gadā.
Latvijā tas bija brīdis, kad trauksmes sajūta pārauga apņēmībā.
Krimas aneksija atgādināja vēsturisko 1940. gada okupācijas traumu – pēkšņo ārvalstu karaspēka ierašanos, „balsošanu“, kas notiek bruņotu okupācijas spēku klātbūtnē, pievienošana impērijai, pamatojoties uz viltotu tautas gribu.
Nākamajos pāris gados pēc 2014. gada Latvija vairāk nekā divas reizes palielināja ieguldījumus aizsardzībā, taču daudzi Rietumos labprātāk pievēra acis un iestāstīja sev, ka nekas īpaši nozīmīgs vai bīstams nav noticis. Galu galā – vai mēs jau kādus 25 gadus nesadzīvojām ar vairākiem iesaldētiem konfliktiem bijušās PSRS teritorijās? Vai šī nebija tikai kārtējā mazā, nepatīkamā problēma, ko Putins vienmēr radīja? Bez šaubām, tā bija traģēdija tiem tālu no mums dzīvojošajiem nelaimīgajiem, kuri pakļauti viņa dusmu lēkmēm, bet tas taču mūs neietekmēs. Viņš taču nekad neuzdrošinātos iztraucēt mūsu ērto dzīvi!
Putins pasmīnēja par mūsu pašapmierināto drošības sajūtu un kļuva tikai agresīvāks.
Viņš nosūtīja gaisa spēkus uz Sīriju un Groznijas iznīcināšanu izmantoja kā paraugu tikpat brutālajai Alepo bombardēšanai, tādējādi izraisot milzīgu bēgļu krīzi, kuras laikā miljoniem sīriešu pameta savas mājas.
Viņš sūtīja savus hakerus, botus un troļļus ietekmēt vēlēšanas Rietumvalstīs.
Un 2022. gada 24. februārī viņš uzsāka pilna mēroga uzbrukumu ar mērķi likvidēt Ukrainu kā suverēnu valsti un ukraiņus kā atsevišķu tautu.
1941. gada mācības nekad nav bijušas tik aktuālas. Pirmā un vissvarīgākā no tām: tirānijai un teroram ir jāpretojas, šis ļaunums ir jāuzvar.
Putins ir jāaptur.
Šobrīd veidojas jauna totalitāro režīmu ass.
Kad diktatori vienojas, lai okupētu savus kaimiņus, ļaunums tiek palaists pasaulē. Hitlera-Staļina pakts 1939. gadā radīja priekšnoteikumus uzbrukumam Polijai, kas aizsāka Otro pasaules karu un ļāva Padomju Savienībai vispirms okupēt Baltijas valstis, bet pēc tam 1941. gadā veikt deportācijas.
Tagad Ķīna un Krievija pasludina „draudzību bez ierobežojumiem“, un Ķīnas tehnoloģijas, Irānas bezpilota lidaparāti un Ziemeļkorejas raķetes un artilērija stiprina Krievijas bruņotos spēkus un praktiski katru dienu nogalina Ukrainas civiliedzīvotājus.
Ja pasaules demokrātijas nepalīdzēs Ukrainai uzvarēt, tas nostiprinās Ķīnas autoritārā līdera Sji Dzjiņpina apņēmību izpildīt savu pasludināto mērķi pakļaut Pekinas kontrolei Taivānu. Tas varētu izraisīt Klusā okeāna reģionā daudz plašāku konfliktu, kurš neizbēgami apdraudētu arī Austrāliju.
Ja mēs nerīkosimies tagad, lai viņus apturētu, 21. gadsimta tirāni ieraus pasauli aizvien jaunos karos un ciešanās. Mani biedē doma, ka nākotnē mēs atskatīsimies uz šo laiku un domāsim – cik cilvēku vēl būtu dzīvi, ja vien mēs 2024. gadā būtu darījuši vairāk.
Dāmas un kungi!
Mēs esam šeit, lai pieminētu un godinātu tos, kuri tika izsūtīti no Baltijas valstīm 1941. gadā.
14. jūnijs Baltijas valstīm bija tikai sākums gadu desmitiem ilgstošam teroram un apspiešanai. Nelaimīgā kārtā, mums tajā laikā nebija Rietumu demokrātiju alianses atbalsta, kas būtu varējis palīdzēt pretoties padomju okupācijai.
Tagad redzam, ka tā pati brutālā politika, kādu Baltijas valstis piedzīvoja 1941. gadā, tiek īstenota okupētajā Ukrainas teritorijā. Bet šoreiz, par laimi, ir savādāk. Ukrainai ir draugi, tai skaitā Austrālija, kas tai palīdz pretoties Krievijas agresijai. Ukraina drosmīgi aizstāvas, un tā ir guvusi nozīmīgas uzvaras. Taču atbalsta līmenis joprojām nav tik liels, lai Ukraina varētu uzvarēt, lai tā spētu atbrīvot visas okupētās teritorijas.
Taču ar mūsu atbalstu Ukraina to var izdarīt. Putinam pieejamie resursi ir mazi, salīdzinot ar tiem, kas pieejami pasaules demokrātijām, ja vien izvēlamies tos mobilizēt.
Visiem, kas šodien šeit sanākuši, saku – labākais veids, kā godināt 1941. gada 14. jūnijā deportēto igauņu, latviešu un lietuviešu piemiņu, ir strādāt tādas pasaules labā, kurā nevienam nav jāpiedzīvo Baltijas tautu traģiskais liktenis.
Un šobrīd tas nozīmē – atbalstīt Ukrainu. Aiciniet savus politiķus darīt vairāk Ukrainas labā. Ziedojiet organizācijām, kas atbalsta Ukrainas militāros centienus vai palīdz ukraiņu bēgļiem. Es pats regulāri ziedoju un aicinu to darīt arī jūs šodien, jo tas būtu vispiemērotākais veids, kā pieminēt deportācijas un nodrošināt, lai nākotnē pasaule būtu drošāka vieta ukraiņiem, baltiešiem un austrāliešiem.
Runu nolasīja Pauls Raudseps, žurnāla Ir komentētājs
No angļu valodas tulkojusi Ilze Šēnberga
Pagaidām nav neviena komentāra