Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 6
Romāns Skaistums un nemiers par Kārli Skalbi sērijā Es esmu… ir pelnījis visaugstāko atzinību līdz šim izdoto sērijas romānu vidū. Pirmkārt, tajā tēlots maz akcentēts posms rakstnieka dzīvē, t. i., laiks no 1896. līdz 1906. gadam, kad «pasakķēniņa» (tā Skalbi dēvē Antons Austriņš) literārā gaume un ievirze tikai veidojas un mums ierastais autentiskais Skalbe (lai atceramies Imanta Ziedoņa teikto 1992. gadā: «Mūsu tauta mirst no brutalitātes. (..) Pietrūkst Skalbes mīlīguma. Tā ir tīra manta. (..) Skalbe mums jāsargā kā mūsu dzīvība. Skalbiskums, šī smalkjūtība») vēl meklē savu oriģinālo rokrakstu. Faktiski šis posms ir Skalbes «kinderštūbes» laiks, kuru izteikti ietekmē gan tālaika sabiedriskie notikumi un mākslinieciskie meklējumi latviešu kultūrtelpā, gan politiskās ilūzijas un maldi, laikmeta valdošās strāvas, pārmaiņas un teroristiskie akti Krievijas impērijas paradoksālajā realitātē, it īpaši galvenajos centros — Pēterburgā un Maskavā.
Krievijā notiekošais ir Kuzmina romāna otrais galvenais vēstījums, kas pasniegts vēsturiskā izvērsuma formā. Iespējams, desmitgades ainas pirms 1905. gada revolūcijas mūsdienu lasītājam var būt grūti izprotamas un pat rada jautājumu, kāpēc šis Krievijas augšslāņu, vēsturisko notikumu un personāžu, ideju plašais, detalizētais izklāsts vispār bijis nepieciešams. Tomēr romāna autors pārliecinoši pierāda, ka tas lieti noder, lai skaidrotu, kā gan tiešos, gan netiešos veidos Latvijas vēsturi 19. un 20. gadsimta mijā ietekmējušas Krievijas impērijas sabiedriskās un politiskās peripetijas. Latviešu lasītājiem ir lietderīgi uzzināt par Svētās Sinodes oberprokurora Pobedonosceva lomu Krievijas vēstures veidošanā, par provokatoriem Gaponu un Azefu, par teroristiem Kaļaginu un Savinkovu. Viņu dzīves, principu, ideju un darbību tēlojums ir uzskatāms pretstats tām tendencēm, kas gadsimtu mijā veido Skalbi un citus latviešu kultūras darbiniekus kā evolucionāru garīgu pārmaiņu (bet ne revolucionāras agresijas un varmācības) pārstāvjus, tiesa, izprotot arī revolucionāru aktu neizbēgamību un pat likumsakarīgumu.
Tā kā par romānu interesēsies arī tie lasītāji, kuri nepārzina Krievijas vēstures kontekstu, romāna noslēgumā būtu bijusi nepieciešama vismaz īsa informācija par grāmatas tekstā minētajiem krievu politiskajiem personāžiem. Te uzteicams piemērs ir šajā pašā sērijā izdotais Ingas Žoludes romāns Vendenes lotospuķe par Jāni Poruku, kurā sniegtās norādes lasītajiem palīdz orientēties sižetu, personāžu, notikumu jūklī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.