Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 4
Līdzās kritiķu un lasītāju augstu novērtētajiem dzejoļu un citu žanru tekstu krājumiem Ilmārs Šlāpins jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem pazīstams gan kā žurnāla Rīgas Laiks un viens no portāla Satori.lv redaktoriem un publicistiem, gan kā viens no pirmajiem un visvairāk lasītajiem latviskās blogosfēras intelektuālās daļas autoriem. Tiem, kam viņa ironiskās un trāpīgās pārdomas par valodu, sabiedrību un ikdienas dzīvi nav nekas jauns, var rasties jautājums — kādas ir dzejas priekšrocības un kādēļ būtu nepieciešams izteikties vēl arī dzejā, idejas, analīzi un vizuālus tēlus, jūtas vai emocijas ietilpinot aprautās, verbālās, nereti ritmizētās rindās? Meklējot atbildi, esam gatavi sekot dzejniekam viņa pašrefleksijā balstītajās etīdēs par psihes un lietu stāvokļiem, «taču brīdī, kad mēs jau esam zaudējuši cerības / sagaidīt tradicionālos naratīva elementus / negaidīti dzejolī tiek ieviesta verbāla / uzskaitījuma ķēde, sasaiste, mezglojums / pinums, savijums, jēdzieniska kontinuitāte / sakabe, sazobe, tāds kā kontekstu čemurs / vārdu sērija, secība, tītava, virknējums / kas šajā sinonimitātē pārlauž tekstu uz pusēm / atstājot veselā saprāta drumstalas / vienā aizas kraujā, kur pēdējiem spēkiem / nolauzta kociņa zarā ieķēries lasītājs / kā cliffhanger tipa trillera galvenais varonis / bet nerimstošā vārdu un sintakses detaļu / plūsma veikusi kirkegorisku ticības lēcienu / un pamāj atvadām bezdibeņa viņā pusē / kur paveras līdzens un prieka pilns lauks / atskārtu mīnēta apziņas pļava kā / varmācīgi noskūts dzemdētājas klēpis» (88).
Tā autors pats izsakās par dzeju un zināmā mērā jau paveic darbu, ko dara recenzents vai interpretētājs, kas, saskaņā ar Rolānu Bartu, ir īpašs lasītājs, kurš lasa, iztulko un vienlaikus rada oriģinālu tekstu1 jeb, kā formulē Šlāpins, nodarbojas ar īpašu alpīnisma paveidu, ķeroties pie dzejnieka piespēlētajiem zariņiem un mēģinot uzdot to par drosmīgu un mērķtiecīgu kalnos kāpšanu (turpmāko dzejisko pašrefleksiju lasītājam aiztaupīsim, lai gan šī nodarbe izrādās lipīga un… atgriezeniska, t. i., refleksīva).
Krājuma sākums atkal rada sajūtu par valodu kā izteiksmes iespēju daudzveidības iemiesojumu un līdztekus arī lamatām. Jau nosaukums never ir reizē (ne)aicinājums latviski un brīdinājums angliski. Valoda ir fascinējoša spēle. To pārspriest vedina daudzu mūsdienās joprojām svarīgu filozofu darbi. Pašam Šlāpinam padodas izvairīties no valodas tīkliem, kuros katrs tās vairāk vai mazāk profesionāls lietotājs reiz juties notverts. Viņš dodas ārā, dzejas izplatījumā, kur laimes priekšnojauta sajaucas ar riska nedrošību un viss fascinējoši jaunais (jeb atziņa) var ievainot kā eksplozija. Varētu pat teikt, ka tieši ar šo, pēc skaita trešo, krājumu šis izgājiens veikts pilnībā pārliecinoši. Dzeja iegūst patstāvību un neatkarību no valodas, autora biogrāfijas vai reālās dzīves. Tomēr Šlāpinam tik tipiskā pašrefleksija un ironija joprojām ir atbalsta ekipējums, kas seko dzejnieka romantiskajā gājienā uz mirdzošajām virsotnēm. Vai tā ir autora grimase, kam piemīt arī paaudzes iezīmes (mēs — Gen X — un jūs, kas sevi sauc par Gen Z un kam veltīts dzejnieka Šlāpina otrais krājums)?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.