19. gadsimtā celtās Lantes muižas īpašnieks Andis Pikāns: «Mana aizraušanās ilgu laiku bija hokejs, bet tagad visa mana enerģija veltīta tam, lai atjaunotu muižu»
Tā sanāk, ka Lantes muižā ciemojos divreiz. Pirmo tikšanos sarunājam ceturtdienas pēcpusdienā, bet darbu dunā saimnieki par ciemiņiem aizmirsuši! Tas nekas. Muižas teritorijā, šķiet, rosība nerimst nekad. Pa atdzimušo teritoriju mani vispirms izvadā muižas komūnas dalībnieks Renārs un tad māksliniece Aija. Aizejam arī līdz upes līkumam. Vasaras karstumā Juglas upe krietni izsusējusi, taču pavasara palos te mutuļo un krāc. Ne velti Lantes lībiski nozīmējot «vilnīši».
Pati muiža — koka ēka ar akmens torni — manās acīs nedaudz atgādina baznīcu. Tā saglabājusi senatnes dvašu, taču ik uz soļa jūtams gādīgu roku pieskāriens. Atjaunotās grīdas, sienas, gaumīgais sienu krāsojums ik pa laikam liek izsaukties: «Ak!» Un kad vēl tieku pacienāta ar īpašo, tikko sviesto muižas medu… Mmm! Pētot un izpētot muižu, nemanot paiet divas stundas.
Atgriežos atkal nākamajā dienā. Rosība nu ir vēl aktīvāka, jo mājās ir saimnieks — ceļotājs, hokejists amatieris, auto transportēšanas nozares uzņēmējs, hokeja kluba Kurbads īpašnieks Andis Pikāns. Vecākā no viņa trim meitām Patrīcija uzklājusi galdu ar smaržīgām zemenēm, krāšņu kūku un pašu vāktu tēju.
Visapkārt zied, smaržo un zum. Čakli strādā ne tikai bites, bet visa komūna. Rodas sajūta, ka muiža ar visām ēkām izaugusi no zemes un pilnībā saplūst ar apkārtējo dabu. Te viss rit rimti, bet reizē arī raiti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.