Etnomūzika, tautas mūzika, folkmūzika, pasaules mūzika, postfolklora – gandrīz katrs mūzikas mīļotājs vismaz reizi savā ceļā būs sastapis kādu no šiem terminiem. Pat ja tas nav jūsu mīļākais žanrs, pastāv liela varbūtība, ka jūsu iecienītā popzvaigzne, rokzvaigzne vai grupa vismaz vienu reizi ir metusies kādā projektā kopā ar tradicionālās mūzikas pārstāvjiem, un ko tur liegties – rezultāts visbiežāk ir lielisks. Tiesa, tradīcijās balstītu mūziku, lai cik mūsdienīgi tā skanētu, apvij arī stereotipi un aizspriedumi. Kā tajā visā orientēties?
Gadiem ilgi darbojoties folka un etnomūzikas jomā, man ir gadījies sastapties ar stereotipiem, kādi cilvēkiem izveidojušies par šī žanra mūziku.
Pirms gadiem 20 gadiem daudziem šķita, ka folkmūzika vai folklora interesē tikai vecas sievas. Bet aizbrauciet, piemēram, uz Somiju – tur etnomūzikas lauciņš ir tik jauneklīgs un dinamisks, ka nevienam pat prātā neienāktu apgalvot, ka tas domāts sērīgiem večukiem, kuri iestrēguši savā tradīcijā un negrib neko mūsdienīgu dzirdēt. Vēl viens izplatīts mīts – ka latviešu tradicionālā mūzika ir bēdīgas un garlaicīgas sērdieņu dziesmas. Paklausoties kaut vai mūsu pašmāju grupu TKP, kuras kodols ir Julgī Stalte un Ēriks Zeps, nevar pat iztēloties, ka viņi varētu būt sērīgi vai garlaicīgi! Par to ikviens var pārliecināties pats Valmiermuižas etnomūzikas festivālā, kur šī grupa šogad uzstāsies. Pasaules mūzikas lauciņš ir viens no interesantākajiem, tas visu laiku paplašinās, papildinās, mainās, un mūzika ir ļoti daudzveidīga – no meditatīvām grupām līdz īstiem ballīšu griezējiem.
Tradīciju sakausējums un starpžanru sadarbības
Šajā žanrā mūziķi ļoti bieži meklē interesantus sadarbības partnerus, un tā rezultātā bieži vien dažādas tradīcijas tiek sakausētas vai savītas kopā. Viens ņem savu vietējo tradīciju, sameklē mūzikas partneri, piemēram, kādā džeza klubā, un rodas pavisam jauns skanējums jau zināmām dziesmām vai melodijām – tas ir ļoti raksturīgs veids, kā izpaužas pasaules mūzika. Katrs nāk ar savu pienesumu un kopā rada kaut ko unikālu, tāpēc pasaules mūzika ir neizsmeļama, jo tajā ir iespējams bezgalīgs skaits neparastu kombināciju.
Jā, pastāv zināmas modes tendences, virzieni, kas ir populārāki vai mazāk populāri, bet tas var mainīties burtiski katru gadu vai pat katru mēnesi. Un katrs mūziķis var arī sakausēt kopā savas dažādās pieredzes. Nu, piemēram, Juris Kaukulis, Dzelzs vilks un Jauno Jāņu orķestris – cilvēki ar rokmūzikas bagāžu pasmeļas no vietējā materiāla tekstu vai melodiju motīvus un izveido kaut ko jaunu, kas vairs nav klasisks roks. Vismaz daļai Tautumeitu dziedātāju ir etnomuzikoloģijas izglītība, viņu pamats ir tradīcijas, bet cilvēki klausās un priecājas – kāda forša popgrupa. Un šādus piemērus varētu atrast ļoti daudz.
Etnomūzika, folkmūzika vai pasaules mūzika?
Kā tad īsti nosaukt šo īpašo mūzikas veidu, un vai etnomūzika atšķiras no pasaules mūzikas? Visi šie termini ir sastopami visā pasaulē. Katrā valodā ir savas nianses, katrā kultūrā – savas vietējās tradīcijas un līdz ar to termini, kas apzīmē dažādu tradīciju elementus. Kaut kur tie rodas, miksējas un pārklājas, vieni termini kļūst aktuāli, citi – aiziet ēnā, bet visi apzīmē vienu un to pašu: mūziku, kura izaugusi ap kādu lokālo tradīciju. Manuprāt, visaptverošākais termins ir “pasaules mūzika”, kas ietver pilnīgi jebko – etnisku, tradicionālu, vietēju, lokālu. Runājot par starptautiskiem festivāliem, pasaulē parasti tos dēvē par folkfestivāliem vai etnofestivāliem, kas ir rīkotāju izvēles jautājums. Nianses var atšķirties, bet galvenais, lai cilvēki saprot, ka tur būs dzīva vietējā tradīcija vai tradīcija no citas pasaules malas.
Šī mūzika ir ļoti daudzveidīga. Ja tradicionālajā mūzikā mūziķi lieto apmēram tādus pašus instrumentus kā senāk, pirms 50, 100 vai vairāk gadiem, tās pašas melodijas, tos pašus dziesmu vārdus, tad pasaules mūzikā ienāk etnodžezs, etnoroks u. tml. Tai ir ļoti mūsdienīgs skanējums, kam garšvielas tiek rastas vietējās tradīcijās vai tradicionālajā mūzikā. Tiek lietoti tradicionālie mūzikas instrumenti, ir svarīgs to skanējums, bet nevis kā 19. gadsimtā – kā mūsdienās. Savukārt postfolklora ir žanrs, kurā mūziķi izmanto tradicionālu mūzikas materiālu – kādu teksta vai melodijas motīvu, taču pat necenšas panākt tradicionālu skanējumu un bieži vien spēlē uz pilnībā mūsdienīgiem instrumentiem. Latvijā postfolkloras jēdziens ir iegājies kopš deviņdesmitajiem gadiem.
Mūzika ar garšvielām
Par etnomūzikas daudzveidīgo muzikālo garšu šogad varēs pārliecināties Valmiermuižas etnomūzikas festivālā. Visi festivāla dalībnieki ne tikai spēlē lielisku mūziku, bet arī izceļas ar kaut ko īpašu.
Mūsu pašu labi zināmie Auļi spēlē mūsdienīgu mūziku, bet viņu rokraksts ir instrumentu izvēle – bungas un dūdas, ko, protams, negadās ikdienā dzirdēt rokgrupu vai popgrupu sniegumā. Savukārt Madagaskaras mūziķis Kilema izmanto īpaši viņam būvētos tradicionālos stīgu instrumentus, kas kombinācijā ar viņa balsi rada saulainu un vasarīgu noskaņu. Tikmēr Albins Pauluss no Austrijas ir izcils jodelētājs. Par jodelēšanu vienam otram varbūt gribas pasmīkņāt, bet velti: ja aizbraucam uz Austriju, bieži vien pēdējais, ko mēs gribētu dzirdēt, ir tā klišejiskā jodelēšana, ko piedāvā tūristiem, bet, ja nenolaižas līdz masu patēriņam, tā ir ļoti interesanta. Albins ir arī ārkārtīgi meistarīgs vargāna spēlētājs. Kombinācijā ar jodelēšanu tas ir patiešām iespaidīgi. Tikmēr grupai Sutari no Polijas galvenais akcents ir vokāls, skaistas sieviešu balsis un dažādi neparasti skaņu rīki – tādi sadzīves priekšmeti kā rīves un naži. Igaunis Silvers Seps ir unikāls ar to, ka var spēlēt uz jebkā, kaut vai uz koka pagales. Šoziem viņš publicēja video, kur spēlē uz slēpēm. Pagaidām vēl ir noslēpums, uz kā viņš spēlēs Valmiermuižā – festivāla kulminācija vienmēr ir uguns skulptūra, un tai ir muzikālais pavadījums, kas šogad uzticēts tieši viņam.
Autors ir Valmiermuižas etnomūzikas festivāla rīkotājs, kultūras menedžmenta centra Lauska pārstāvis
Valmiermuižas etnomūzikas festivāls notiks 17. un 18. jūnijā Valmiermuižas parkā. Vairāk informācijas Facebook pasākumā un lapā.
Pagaidām nav neviena komentāra