Kultūratmiņa, ar kuru, Josifa Brodska vārdiem runājot, evolūcijas gaitā esam aizstājuši asti, darbojas dažādās izpausmēs. To apliecina arī romānu sērijā Es esmu… publicētās grāmatas. Tās uzdod jautājumus — vairs ne no laikabiedru skatpunkta, bet zīmju un tēlu līmenī — par to, kā mijiedarbojas laikmets un liela personība, par apstākļiem, kas noteikuši latviešu literatūras meistardarbu rašanos, arī par to, cik lielā mērā pagātnes perspektīva saglabā klasiķu dzīves ikdienišķo izpausmju un detaļu aktualitāti.
Līdztekus šie romāni apraksta mūsu kultūras būtību un attīstību. Tie lūko pēc skaidrojuma par sasauksmēm starp personīgo dzīvi, mainīgo tautas apziņas strāvojumu un politisko procesu atbalsīm, no vienas puses, un rakstnieka rokraksta meklējumiem un valodiskās izpausmes robežu pārbīdēm, no otras puses. Kultūratmiņai ir arī individuālais — katra lasītāja — līmenis. Lasām un samērojam lielās «armatūras» struktūru ar tās apjaušamajām un intuitīvajām atsaucēm mūsu katra attiecībās ar eksistences pieredzējumiem. Turklāt šī romānu sērija var kārtējo reizi uzvedināt arī uz neērtām atbildēm par varbūtību, ka, ieskatoties dižgaru dzīvē, intīmas fineses un tenku līmeņa pieļāvumi lasītājos raisa tīksmīgākas tirpas nekā refleksija par atklājumiem viņu radošajā darbībā un pasaulainas metafizikā.
Sērijas iepriekšējās grāmatas dažādu iemeslu dēļ manī lielākoties raisījušas vilšanos (izņēmums ir Andra Akmentiņa romāns Meklējot Ezeriņu), savukārt Ingas Žoludes veikums — romāns Vendenes lotospuķe — uzstāda citu teksta piesātinājuma un kvalitātes latiņu. Sērijas noliktais uzdevums nācis īstajā laikā, autores desmitā grāmata ir ne tik daudz kvantitatīvs, cik brieduma rādītājs. Lasītājiem ir iespēja izbaudīt rakstnieces meistarību. Taču ar to, saprotams, nepietiek, lai skaidrotu romāna veiksmes faktorus.
Žolude ir uzrakstījusi ar asinīm; tekstā gluži fiziski jūtams, ka Poruks rakstniecei ir svarīgs un tuvs, un grāmatai tas piešķir īpašu personiskumu. Tas nozīmē arī pietāti un cieņu jebkuras Poruka dzīves ainas pietuvinājumā. Taču nav ne dievināšanas, ne apoloģētikas. Brīžiem intonācija kļūst šķelmīgi ironiska. Poruks Žoludes stāstījumā elpo un dzīvo savu un īstu dzīvi. Lasītājs kopā ar viņu ceļas un krīt, raud un apgaroti mirdz.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.