Akmeņi

Mans vārds ir  Žans Luks Kuzņecovs. Es uzaugu ļoti šaurā pasaulē. Starp spilveniem nokrautu dīvānu un grāmatām piebāztu sekciju, starp traukiem pilnu senlaiku bufeti un gāzes plīti. Starp katliem, pannām, vecmammas porcelānu, klavierēm, gultām, tepiķiem. Starp mammu un tēti, kuri, sargājot un saudzējot, neatgāja no manis ne soli. Ļoti ilgi es nedrīkstēju spert kāju tālāk par mūsu dzīvokļa durvīm. Līdz vienpadsmit gadu vecumam tikai dažas reizes uzdrošinājos izlavīties kāpņu telpā un pār kāpņu margām paraudzīties lejup. Dzīvoklis bija mans visums. Pārējais — tikai spēles un ainavas, kas radītas man par prieku. Aiz loga automašīnām piebāzts pagalms, divarpus bērzi, divi ceriņkrūmi, daži kvadrātmetri zāles. Pagalma otrā pusē tāda pati pelēka māja, pilna mazām un kantainām pasaulēm. Nedaudz tālāk vēl citas mājas. Mazs debesu stūrītis un mākoņi.

Bieži sēdēju istabā uz palodzes un skatījos laukā. Vēroju, kā atbrauc un aizbrauc cilvēki, kā tiek iedegtas un izslēgtas gaismas pretējās mājas logos, kā cilvēki, atspiedušies pret palodzēm, nopūšas un veras tālumā. Daudzus no viņiem redzēju tik bieži, ka šķita — pazīstu personīgi. Gan to jauno sievieti, kura caurām dienām sēdēja, pārlīkusi pār darba galdu, un nez ko rakstīja, gan to vīru ar puspliko pauri, kurš vienā apakškreklā mēdza izliekties pa logu un pīpēt. Aiz sienām skanēja balsis, kaut reti varēja izšķirt vārdus, bet virs griestiem klaudzēja soļi. Mamma teica, ka man ir saasināta uztvere. Es ieklausījos katrā skaņā, lai nekas nepaslīdētu garām. Ļoti ilgu laiku neko citu arī nevēlējos. 

Biju pieķēries šim mājoklim, tikai manām astmatiskajām plaušām dzīvokļa šaurībā reizēm trūka gaisa. Tad sēdēju nosvīdis un sēcu, tās bija retās reizes, kad māte plaši atvēra logus. Pēcāk viņa rāva no gultām segas un, izliekusies pār palodzi, nikni purināja putekļus. 

Tur lejā nebija tikai izplūduši cilvēku, mašīnu un koku apveidi. Tam visam bija arī skaņa un smarža. Reizēm biju gatavs notēlot klepus lēkmi tikai tādēļ, lai logi tiktu atvērti nedaudz biežāk.