Iespējams ir viss. Uz Mēnesi var aizlidot un atgriezties uz Zemes. Mēs esam astronauti, tautā dēvēti par skolotājiem. Jautājums, vai kosmosa kuģa vadības tiltiņa pārstāvji apzinās slodzi, kura jāiztur šajā ceļā? Maskas, vairogi, jauni priekšlikumi – austiņas ausīs, lai varētu vienlaicīgi pasniegt stundas klātienē un attālināti. Vēl jāpiemin, ka ir mācību pusgada beigas, kas pedagogiem ir īpaši saspringts un smags slodzes ziņā. Nerunāsim par diferenciāciju mācību procesā, jo klasē ir arī bērni, kam nepieciešama programmas pielāgošana. Bērni ar dažām citām dzīves apstākļu, veselības un uzmanības noturēšanas problēmām nekur nav pazuduši, viņi turpat aiz ekrāna ir! Skumji. Kāpēc? Redzot bērnus aiz ekrāna, kuri netiek galā, patstāvīgi strādājot, tāpat otrpus ekrānam cīnās skolotājs, kurš ziliem riņķiem pie ekrāna pavada dienu no dienas, cenšoties darīt savu darbu.
Klātienes stundās ir interesanti vērot savu ķermeni, īpaši, kad fiziski trūkst skābekļa (esi taču nobruņojusies ar masku), ķermenis ar prātu atsakās sadarboties, jo pārņem vājums. “Tu esi skolotājs robots, bet ne cilvēks,” tādas domas maļas galvā. Tāpat arī mazie, 1.-4. klašu skolēni, kuriem nu jau arī būs jānēsā maskas skolā, būs pakļauti skābekļa trūkumam.
Bet jāatsauc atmiņā viena, manuprāt, svarīga lieta – ja smadzenēm trūkst skābekļa, augšanas process tiek traucēts, un nerunāsim par bērna pašsajūtu!
Fakts: parastā ikdienā klases telpā pēc 40 minūšu mācību stundas ir tā, ka “cirvi var pakārt” – skābeklis ir izelpots. Bērniem ir iespēja iziet ārā, kaut vai koridorā, lai skolotājs var izvēdināt telpu. Bet tagad arī pamest telpu nedrīkst. Kā rīkoties skolotājam? Ja kāds no skolēniem saaukstējas? Atkal kauliņi skolotāja pusē, jo bērns saslima klases vēdināšanas laikā. Absurds!
Skolas vadība, protams, atrodas neapskaužamā situācijā, jo arī viņiem tiek diktēti noteikumi, pēc kuriem jāvadās, lai nodrošinātu audzēkņu izglītošanu. Visa sistēma šobrīd izskatās pēc tā, lai darītu darīšanas pēc, lai bērni “izglītotos”. Bet vai viņi izglītojas? Vai precīzāk nebūtu teikt – kvalitatīvi tiek pieskatīti? Runga ar diviem galiem, jo jāsaprot arī vecāki. Viņiem jādodas uz darbu vai jāstrādā attālināti, viņi ir ieinteresēti, ka bērni neatrodas mājās bez pieauguša cilvēka uzraudzības mācību procesā.
Attālinātās mācības mazo klašu skolēniem bez palīga principā ir “neiespējamā misija”. Bērns nespēj, jo vēl nemāk rīkoties ar ierīcēm, kur nu vēl patstāvīgi izsekot līdzi mācību procesam.
Labi, ja mājās ir kāda “modernā” omīte, kas visu to prot un ir pensijā! Bet ja tā nav? Ar visiem šiem jautājumiem saskaras skolas vadība, mēģina rast izeju, skolotāji paklausīgi izpilda nosacījumus. Tas prasa spēku, ko grūti aprakstīt, var tikai salīdzināt ar gravitācijas spēka pārbaudi pirms lidošanas kosmosā!
Viss ir iespējams, protams. Un viss notiks! Bērni ies uz skolu maskās, skolotāji ģībdami mācīs, vecāki pieprasīs līmeņus, valsts – drošības pasākumus, skolas vadība cīnīsies par to, lai visiem ir labi. Rodas jautājums: ”Kāpēc tas viss?” Bērni cieš, mācību kvalitāte cieš, cilvēki, nevis roboti cieš. Te nav runa par kompensācijām vai papildus eiro. Runa pašā pamatā ir par veselību. Veselību nevar nopirkt! Veselība jau nav tikai fiziskā, bet arī garīgā. Jā, no vīrusa mēs izvairāmies (vismaz cenšamies vairīties), bet pašreizējais rīcības plāns sabojās daudziem bērniem vispār prieku par mācību procesu, novedīs daļu pedagogu pie izdegšanas un slimībām.
Pārdomas ceļā uz Mēnesi kā pedagogam un divu bērnu mammai, kas arī pakļauta visiem noteikumiem.
Pagaidām nav neviena komentāra