Mums apkārt katru dienu norit dažādas pārmaiņas – tiek veikti pētījumi, attīstās tehnoloģijas, un uzlabojas apsaimniekošanas prasmes. Taču ne vienmēr ziņas par jaunākajiem pētījumiem tautsaimniecības nozarēs, piemēram, mežsaimniecībā, nonāk pie plašākas auditorijas.
Apsaimniekošanā vadās pēc nozares līderiem
Jaunākās mežzinātnes atziņas Latvijā izmanto nebūt ne visi meža apsaimniekotāji, jo meža apsaimniekošana ir ilgtermiņa process bez tūlītējas atdeves un ne katrs meža apsaimniekotājs var atļauties ieguldīt inovācijās gan savu laiku, gan līdzekļus. Taču šeit palīdz nozares lielākie spēlētāji. Tad, kad uzņēmumi kādu inovāciju ir ieviesuši un ir iespējams novērtēt tās sniegtos uzlabojumus meža apsaimniekošanai, to sāk izmantot arī plašāks meža īpašnieku loks. Tas tā ir bijis ar, piemēram, intensīvi koptām (retām) jaunaudzēm, augsnes sagatavošanu pacilās ar ekskavatoru vai svaigu celmu apstrādi pret sakņu trupes infekciju.
Kaut gan ne vienmēr meža apsaimniekotājiem izdodas savā ikdienā ātri ieviest jaunākās mežzinātnes atziņas, meži Latvijā tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi. Mūsu valstī meža apsaimniekošanas regulējums ir viens no komplicētākajiem un prasīgākajiem Eiropā, un brīvprātības meža īpašniekam lēmumu pieņemšanā ir maz. Līdz ar to šādā ārkārtīgi regulētā vidē ilgtspējas apdraudējums nav sagaidāms. Taču tajā pašā laikā arī jādomā par to, vai šāds regulējums nav pārāk ierobežojošs. Mežs Latvijā ir agresīva ekosistēma, kas vērsta uz paplašināšanos. Varbūt pietiktu, ja Meža likumā būtu teikts, ka jāievēro laba mežsaimnieciskā prakse un mežs jāatjauno pēc ražas novākšanas?
Saimnieki, kam meža apsaimniekošana ir dzīvesveids
Vairākus gadus esmu konkursa “Sakoptākais mežs” žūrijas loceklis, un konkursa ietvaros sanāk redzēt visdažādākās apsaimniekošanas pieejas un visatšķirīgākos meža īpašniekus, katru ar savu, īpašu stāstu. Viņus visus vieno tas, ka sava īpašuma apsaimniekošana ir ne tikai darbs, bet arī dzīvesveids. Visiem šiem cilvēkiem mērķtiecīga zemes apsaimniekošana ir pamatmērķis, un ir tiešām apbrīnojami, cik daudz var paveikt, ja tic tam, ko dara. Taču bieži vien sabiedrības acīs mežsaimniecības tēls tik un tā ir salīdzinoši negatīvs. Klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības “vadības” politikas maina urbānās sabiedrības attieksmi pret ražošanas procesu – šajā gadījumā meža apsaimniekošanu. Tāpēc, ja būtu kāda lieta, ko vēl nepieciešams uzlabot mežsaimniecības nozarē, tad tas ir nozares tēls plašsaziņas līdzekļu, politiķu un urbānās sabiedrības daļas acīs.
Viens no iemesliem tam, kāpēc par mežsaimniecības nozari plašāka sabiedrība zina salīdzinoši maz, ir tas, ka šī nozare ir pašpietiekama. Tā ir patstāvīga, spēj strādāt bez ārējām subsīdijām un turpināt dot pienesumu arī valsts budžetam. Tas nozīmē, ka mežsaimniecības nozarei nav bijis aktuāli pārdot sabiedrībai sevi kā “vienīgo un labāko” un reaģēt uz agresīvām nomelnošanas kampaņām. Bet tagad ielēkt šajā vilcienā nav viegli. Līdzīgi izaicinājumi ir visā reģionā, taču jāteic, ka, vērtējot starp Baltijas valstīm, meža nozare Latvijā ir spēcīgāka, vairāk uz mērķtiecīgas saimniekošanas attīstību vērsta.
Pasaule mums apkārt mainās, un mežsaimniecībai jāmainās līdzi. Mainās arī klimats, un tas ilgtermiņā ieviesīs izmaiņas meža apsaimniekošanā. Meža nozarē ir nepieciešams turpināt pētījumus, lai tā turpinātu attīstīties. Iepriekš minētie normatīvi un apsaimniekošanas regulējumi visbiežāk ir kompromiss starp dažādu ieinteresēto pušu uzstādījumiem. Savukārt mežzinātne sniedz argumentus meža apsaimniekotājiem, ar kuru palīdzību savas apsaimniekošanas metodes vai darbības pamatot plašākai sabiedrībai.
Pagaidām nav neviena komentāra