Veļu laika viducī, kad laiks aizskrien kā mūžīga, pelēcīga pievakare, Ģirts mūsmājās aizmirsa šalli. Nebija jau pirmā reize, kad Ģirts ko aizmirst, visādi bija gadījies. Bet šoreiz – gaumīga, pelēka šalle ar mazām podziņām, acīmredzami itin silta, kā šķita – no kašmira. Varbūt braukusi tālus ceļus, jo Ģirts ir tāds pasaules klaidonis – te viņš ir Vācijā, te Ķīnā, te štatos, te Sāremā. Un šallei piemīt savāds svešu pilsētu vakaru siltums un tējnīcu omulība.
Nolemju aplikt Ģirta šalli šodien pat, jo tūlīt satikšu Regīnu. Regīna, karaliene, tik daudzos vārdos saukta, bet liktenīgi izdomāta – vai varbūt paša Dieva Kunga ielikta manā prātā kopš radīšanas brīža. Mainījusi formu kā mītu un pasaku varone, bet varbūt tikai manā prātā, tam mulsi cenšoties izpatikt Radītāja plāniem un atkārtoti iesprūstot sevī. Tādas īstas Regīnas nemaz nav, ir tikai manu atmiņu formas, kam nav pienākuma atbilst realitātei. Ak, prātiņ, nāc mājās, riņķadeja pēc jēgas, reveļu reveļiem, kā viduslaiku aktieru rūpīgi iestudētajos priekšnesumos. Kūleniskā jēga, es pie sevis ironiski nosmejos, aizslēdzot durvis. Kūleniskā Dieva griba – pašas velta, pašas celta, pašas izprātota, šķība un greiza kā gadu gaitā savērpusies svētceļnieka kūja.
Ar veselo saprātu būtu grūti paskaidrot, kāpēc pēkšņi piekritu ar viņu satikties pēc tik ilgiem klusuma gadiem. Kādas savpatas pienākuma sajūtas dēļ. Varbūt tāpēc, ka šķita – mani moka jautājumi, uz kuriem nepieciešamas atbildes, un Regīnai tās noteikti ir zināmas. Bet varbūt manis dievišķotajā universā karaliene Regīna spokojas kā vienota, mūžīga esamība, kas ik gadsimtu izvēlas vienu apsēsto – citkārt kādu izcilu dāņu teologu, bet savureiz nelaimīgā kārts iekrīt arī pavisam ikdienišķam personāžam kā man. Varbūt tāpēc, ka, radiniekiem atstājot māju, parasti uznāk tāda sentimentāla vientulības sajūta. Bet varbūt lēmumam satikties ir tīri psiholoģiski, nevis universāli cēloņi – Regīna izvēlējās savu ceļu, un es astoņus garus gadus cietu, cietu kā īstena katoļu svētā un ar labiem panākumiem. Izdzīvoju veselu ļaunuma anatomiju, gana precīzi atbilstot kristiešu iecienītajam citātam – ja nesadziedēsi savas rētas, liesi asinis pār tiem, kuri nav tās cirtuši.
Un man gribējās viņai pajautāt par tiem, kuri rētas nav cirtuši.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.