Stāsts
Atskatos un redzu, ka viņš man seko. Pavīd aiz baznīcdārza kokiem, nāk lejā bruģētajā laukumā — pelēcīgs un aptuvens kā no bara noklīdis lībiešu saltkurpis, tikai nedzied. Toties kultūras namā tālās saltkurpju balsīs vaid koris, un kaut kur caur logu klusi kā no aizvakardienas vai aizpagājšgada skan klavieru bungāšana, es pazīstu — Bēthovena Murkšķis. Ar dārdošu troksni no gigantiska spaiņa strūklakā izgāžas ūdens, it kā tam atkal un atkal būtu jāaizskalo atmiņas par Ļeņina krūšutēlu, kas te, laukuma stūrī, stāvēja uz postamenta kā uz ķieģeļu krāsns. Es paslēpjos aiz atmiņām par pieminekli, mazliet nogaidu, kamēr viņš paiet garām, un tad sekoju viņam. Vīrietim pelēkā plašķī.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.