Mazs simboliņš uz iepakojuma ir labāks par skaļām frāzēm. Atzīts un uzticams ekomarķējums palīdz orientēties preču piedāvājumā, norādot, kurš no produktiem tirgū ir videi draudzīgāks
Preču izvēle mūsdienās ir gandrīz vai neierobežota. Vairumu no tām mums cenšas pasniegt kā videi draudzīgu vai vismaz neitrālu. Taču dažādu produktu ietekme uz vidi atšķiras. Saprast, kā labāk izvēlēties, ir grūti un laikietilpīgi. Turklāt pat rūpīga iepazīšanās ar produkta sastāvu, visticamāk, neko nepateiks par to, cik videi draudzīgi iegūtas sastāvdaļas. Lai izaudzētu kafiju, kuru liekam iepirkumu grozā, iespējams, izcirsts vesels mūžameža stūris, bet zivis ir mēmas arī konservu bundžā un neko nepastāstīs par nozvejas metodi, ar kuru tās ķertas. Ir jautājumi, uz kuriem mēs vienkārši nespējam atbildēt, stāvot starp veikala plauktiem. Drošākais veids, kā iepirkties videi draudzīgi, ir meklēt uz iepakojuma marķējumu, nelielu logotipu, kas apliecina — produkts atbilst zināmiem vides vai godīgas tirdzniecības standartiem. Turklāt marķējumus, kuriem patiešām ir nozīme, der iemācīties atpazīt, jo ne katra zaļa lapiņa vai ķepiņa uz iepakojuma ir uzticības vērta.
Ražotāji mēdz būt viltīgi un nereti cenšas savu preci pasniegt zaļāku, nekā tā patiesībā ir. Pieprasījums pēc videi un veselībai draudzīgiem produktiem pieaug, ar to rēķinās arī reklāmas industrija. Daudzu, it īpaši pārtikas, produktu iepakojumi arvien biežāk tiek veidoti mazāk spilgtos, dabiskākos toņos, tos izdaiļo ar idilliskām lauku sētām vai ražas ainavām. Tas nav nekas slikts, tikai der atcerēties, ka iepakojuma krāsa neko nepastāsta par preces saturu. Daudz vērtīgāk ir palasīt sastāvu. Iepakojumi, pēc likuma, nedrīkst maldināt pircējus, un tam, kas tur uzrakstīts, drīzāk var ticēt. Piemēram, vārdus «bioloģisks» vai «ekoloģisks» un no tiem atvasinātus saīsinājumus «bio» vai «eko» drīkst lietot tikai sertificētas bioloģiskās saimniecības, un uz šāda produkta atradīsit arī uzticamu ekomarķējumu. Taču ar zināmu skepsi vēlams izturēties pret mazāk konkrētiem, uzvedinošiem vārdiem, piemēram, «lauku», «meža», «pļavu» u. c. No tiem var darināt skaistus nosaukumus, taču tie nebūt neliecina, ka produkts būtu labāks vai sliktāks nekā citi.
Uzticamus sertifikātus, kas dod tiesības lietot ekomarķējumu, piešķir neatkarīgas organizācijas, bet dažkārt arī valsts iestādes tādus dod ražotājiem, kas paši vēlas šādus marķējumus saņemt. Ražošanas prakses atbilstība sertifikāta standartiem tiek pārbaudīta. Specifiskas prasības dažādu sertifikātu iegūšanai atšķiras, taču tās arvien ir stingrākas par pastāvošo vides likumdošanu. Latvijā vienīgā ekomarķējuma zīme ir Latvijas ekoprodukts. To var atrast uz bioloģiskās lauksaimniecības produktiem, kuri atbilst sertifikāta prasībām, ražoti, pamatā neizmantojot pesticīdus, un tā lietojama kopā ar Eiropas Savienības bioloģiskās lauksaimniecības marķējumu. Plaši pazīstamā Zaļā karotīte ir Latvijā ražotas preces kvalitātes sertifikāts, ar to marķētiem produktiem jāatbilst virknei prasību, to skaitā nedrīkst būt ražoti no ģenētiski modificētiem organismiem, taču tā nav uzskatāma par ekosertifikātu.
Viens no pazīstamākajiem pārtikas preču marķējumiem pasaulē Fairtrade, ko visbiežāk var atrast uz augļiem, kafijas un citiem trešās pasaules valstīs audzētiem produktiem. Šis marķējums vairāk nozīmē to, ka produkts iegūts sociāli atbildīgā ceļā, uzpircējiem par to maksājot godīgu cenu un strādniekiem saņemot godīgas algas. Līdzīgi ir arī ar citu ārkārtīgi populāru marķējumu Rainforest Alliance, kura iegūšanai uzņēmumam jāatbilst noteiktiem vides, ekonomiskās un sociālās ilgtspējas standartiem. Preču ar šādu marķējumu pirkšana atbalstāma arī no vides aizsardzības viedokļa, jo daudzas ekoloģiskās problēmas reģionos, kur darbojas šīs organizācijas, ir cieši saistītas ar tur valdošo nabadzību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.