Re, Hilda Vīka! • IR.lv

Re, Hilda Vīka!

Hildas Vīkas pašportrets
Gunita Nagle

Visneparastākā latviešu māksliniece, kurai nebija akadēmiskās izglītības, bet viņas neatlaidība un darbaspējas joprojām ir apbrīnas vērtas

Neviens no Hildas Vīkas mākslas vai daiļliteratūras darbiem nav iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Pat inteliģents latvietis var nezināt, kas ir Hilda Vīka. Taču ikviens, ieraudzījis kādu no viņas darbiem, pie tā apstājas. Tajos ir kaut kas starp naivismu un tīru mākslu, tēli reālistiski, bet vienlaikus ne no šīs pasaules. Precīzi raksturojis Zigmunds Skujiņš: «Viņa nevienu neatdarināja, modes brāzmām nesekoja. Pie viņas darbiem nesacīja: kāda interesanta glezna, kāds īpatnējs stāsts! Par viņas darbiem teica — re, Hilda Vīka! Drusku brīnoties, bieži ar smaidu.»

Nepaklausīgā skolniece

«Viņa ir citāda. Viņas laikabiedri viņu tāpēc gan cildināja, gan nievāja. Bet viņa saglabāja savu neviltoto, panaivo dzīves uztveri,» stāsta Valda Knāviņa, kas veidojusi šovasar Nacionālajā mākslas muzejā skatāmo Hildas Vīkas (1897—1963) gleznu un zīmējumu izstādi. Naivisms Latvijā nekad nav bijis godāts mākslas virziens, it īpaši Hildas Vīkas dzīves laikā. Būtu saprotami, ja viņa mēģinājumos iekļauties mākslinieku aprindās atteiktos no sava īpatnējā stila. Taču Vīka palika savā mākslā tāda, kāda ir. Mākslas zinātniece Knāviņa domā, ka Vīku uz to iedrošināja laulātais draugs Viktors Eglītis — viens no pirmajiem, ja ne pirmais dekadentiskais modernists latviešu literatūrā.     

«Viņas sākuma perioda [20. gadu] zīmējumi ir izcili. Diemžēl maz un slikti saglabājušies, jo zīmēti uz slikta papīra,» atbild Knāviņa, kad lūdzu nosaukt, kas viņai visvairāk patīk Vīkas darbos. «Ainavas jaunās lietišķības stilā ir burvīgas. Akvareļi arī, bet ne visi. Portreti man patīk mazāk, jo Vīka radīja diezgan daudz parādes portretu, kuros pompozitātes ir par daudz.» Vīkas darbi var patikt vai nepatikt, taču tie nevar garlaikot. Tāpat kā pati Vīka. 

Viņa dzimusi Oto un Elvīnes Vīku ģimenē. Kamēr tētis bija dzīvs, mājās, kā atmiņās rakstījis Vīkas vecākais brālis Ludvigs, «valdīja sirsnīgas un draudzīgas attiecības». Taču, kad meitenei bija astoņi gadi, tētis pēkšņi nomira. Mammai vajadzēja atgriezties Dobelē, dzimtajās Tīmaļu mājas, kur saimniekoja brālis. Pēc Ludviga rakstītā, skops un nekrietns cilvēks, kurš izkalpinājis Elvīni un viņas bērnus. Visiem trijiem dzīvošanai ierādīts kakts kopējā saimes istabā, ikdienu veidoja daudz darba, sīkas ķildas un pastāvīga nesaticība. «Māsa to izjuta vissāpīgāk, jo viņai vēl mazai bija vairāk jāuzturas mājās. Vēroju, kā viņa noslēdzās, kļuva klusa,» atcerējies Ludvigs. «Man šķiet, šāda nenormāla dzīve jau bērnībā ietekmējusi māsas dvēseles dzīves nemieru, trauksmi un vērienu, kas atklājas viņas mākslā.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu