Nebija gana

Saules vētra 

Sagūstītais runāja savādi.
«Saules vetras,» viņš, siekalām šķīstot,
sauca pār virvēm,
«to klust arvien vairak,
un katra nakama — specigaka
par ieprieksejo!»
Komandcentrāli pārvaldīja sūnas.
Ja rūpīgi ieskatījās,
varēja pamanīt, kā tās cilājas,
saknēm skūpstot
releja slēdžus.
Turpinājās misijas 170. diena,
un es savas domas par tevi
biju samazinājis
līdz divām reizēm dienā.
Vienīgi, ja sākās pēkšņa turbulence,
sanāca vairāk.
Citur — tur, no kurienes mēs ieradāmies —
šobrīd tika apbedīts mans suns,
kuru tā arī nekad netiku redzējis,
tikai pārraides ekrānā.
Sazin kas viņam bija iekodis —
piepeši metās uz dzīvākās ielas
mūsu pilsētā, kad to pastaigā
bija izvedusi Madamè X.
«Kur liksim šo mazo, mīļo pelīti?»
man jautāja pārinieks
no pirmās sadales reizes.
Viņš smīnēja. Cik nu vien
ar tādiem ievainojumiem
vispār iespējams smīnēt.
«Sūtīsim laukā,» es atbildēju,
kaut drīzāk būtu gribējies teikt:
«Lai atved vēlreiz,
kad būs atkal nācis pie prāta.»
Kamēr stāvēju pie iluminatora,
aiz kura izplatījumā
gremoja Milzu Mute,
zaudēju kontroli un aizdomājos
trešoreiz.
Labi, ka pavisam īsi: peldkostīms smiltīs,
iekosts ābols un uz dvieļa mīkstā paciņa
Marlboro, caurcaurēm slapji mati
pār piesarkušo seju.
«Bet vai paši mēs ēdīsim?»
uz Milzu Muti skatoties,
nemanot pienācis, jautāja pārinieks.
«Ēdīsim, ēdīsim,» es pagriezos un teicu.
«Un kā vēl ēdīsim.»