Torīt es drusku kavēju, un, kad biju izsteidzies cauri skolas vestibilam, pa ceļam no dežurantes paķēris savu 201. atslēdziņu, Timofejs mani jau gaidīja pie lielajām kāpnēm. Zvans bija noskanējis, visi bērni sagājuši pa klasēm, tikai viņš tur stāvēja, viens pats un apjucis, tramīgi skatīdamies apkārt, svīda un elsoja — slikti pārdzīvodams negaidītās atkāpes no ierastā ritma, kā jau tas raksturīgs bērniem ar autisko spektru jeb ģebilačkām, kā mēs viņus visus šeit, rajona speciālajā skolā, mīlīgi saucām.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.