Vai, cik forši šeit!

Atvērtā saimniecība Zadiņi pie Smiltenes atgādina izgudrotāju ciemu: neparasti riteņi, kājminams ūdens pumpis un pat veļasmašīna. Svarīgākais ir visiem sadzīvot, nevis kalt abstraktus biznesa plānus, saka ienācēji. Gandrīz katram pagaidām ir kāds attālinātais darbs

Aprīļa beigās gaisu piepilda putnu dziesmas, ielejā pie mājas saulē sudrabota aizlokās Rauzas upīte. Tomēr iztēlē uzburtas vecas, romantiskas lauku sētas vietā Launkalnes pagasta Zadiņos netālu no Smiltenes mūs sagaida moderns ēku komplekss. Pagalmā — bruģis un pat asfalts! Namatēvs Elgars Felcis piekrīt: pirms trim gadiem, atbraucot apskatīt Zadiņus, arī viņi ar sievu Veroniku bijuši pārsteigti par civilizācijas raupjajām korekcijām neskartas dabas paradīzē. Kā, lauku mājā dzīvojot, var elpot asfaltu, priecāties par mākslīgi izveidotu Rauzas līkumu un sešu dīķu kaskādi? 

Viss mainījās, kad 2018. gada pavasarī gandrīz vienlaikus ar viņiem šeit iemitinājās otra ģimene. «Riteņu džeks», kā vīru Gati Kreicbergu jokojot sauc dzīvesbiedre Hanna, no Rīgas šurp atveda prāvu oriģinālu veloierīču klāstu, kas darinātas Apokalipses jātnieku darbnīcā Andrejostā un Velopunktā Brasā. Gatis ir arī daudzu Vecrīgas velorikšu autors.

Ar viņa ierašanos Zadiņos asfalta esamība pēkšņi attaisnojās. To sāka apdzīvot riteņi. Magnēts bērniem, bet šīm ierīcēm ir arī praktisks pielietojums. Kravas elektrovelosipēda lielajā kastē pirmklasniece Emīlija, bērndārznieki Marcels un Tālis tiek vesti uz Launkalnes sākumskolu divu kilometru attālumā. Pat pieaugušos šad tad kādam brīvprātīgajam sanāk aizvizināt trīs kilometrus līdz tuvākajai autobusu pieturai.

Zadiņos vēl nav zirgu un govju, toties ir piecas kazas un divi suņi. Šogad plānots ievērojami palielināt dārzu platību. Mērķis pagaidām neesot sevi pilnībā apgādāt ar sezonāliem augļiem un dārzeņiem, bet pakāpeniski spert soļus šajā virzienā. Kā nekā, saimniecībā dzīvo jau astoņi pieaugušie un četri bērni. Kreicbergu trīsgadīgais Tālis vairs nav jaunākais. 23. martā Elgaram un Veronikai tepat netālu, vecmātes Rudītes Brūveres vadītajā mājā Ģimenes šūpulis, piedzima Ida Beata. Paredzams, ka kopiena turpinās paplašināties.

Ar Amerikas latvietes gādību

«Atvērtā saimniecība Zadiņi — atvērti gan dažādiem pasākumiem, gan apciemojumiem. Atvērti arī tam, ka cilvēki var pievienoties un dzīvot šeit,» deklarē Elgars, ar basām kājām stāvēdams dīgstošajā zālē. «Nav tā, ka mēs, pirmie, kas šeit esam apmetušies, novelkam žogu, un viss beidzas. Ja tas ir atspēriena punkts mums, var būt atspēriena punkts arī citiem. Tie, kas pārceļas, līdzās uzbūvē savu māju un atbrīvo telpas, kur atkal citi cilvēki var ievākties.»

Doktorants Vāgeningenas Universitātē Nīderlandē un Latvijas Universitātes pētnieks, starpdisciplinārs ilgtspējas zinātnieks Elgars Felcis lauku nostūrī izveidojis domubiedru kopu, šo māju īpašnieces Ievas Zadiņas aicināts. 

«Īss kurss vēsturē,» viņš paziņo. «Zadiņi, senajās kartēs Saddin, ir vecsaimniecība, kas pastāv jau vairākus simtus gadu. Tāpēc tāds mērogs, te ir gandrīz 90 hektāru. Mežs — kādi 60. 30 hektāri — zeme un ūdens.» 

Zadiņu vecie saimnieki izsprukuši no 1941. gada represijām, bet Otrā pasaules kara beigās sapratuši: vai nu jābēg uz Rietumiem, vai tiks piešķirta «brīvbiļete» uz Sibīriju. Ģimene nonāca ASV. Ieva Zadiņa, šo māju īpašniece, dzimusi 1942. gadā vēl Latvijā, tagad dzīvo Ņujorkā. 90. gadu sākumā viņa atguva īpašumu, kas bija izsaimniekots, vecās mājas — nodedzinātas. Palicis 30. gadu beigās celtais milzīgais šķūnis un kūts. Uz ilgāku laiku Ieva uzticēja Zadiņus radiem, kokrūpnieka ģimenei, taču viņu dzīves filozofijas nesaskanēja. 

«Ieva ir vides aktīviste, interesējas par permakultūru un domāja, kā īpašumā varētu attīstīt šāda veida iniciatīvas. Tas varētu būt atspēriena punkts jauniešiem, ģimenēm, jaunām idejām,» iezīmē Elgars. Ārzemju latviete piedāvājusi Elgara vadītajai Latvijas Permakultūras biedrībai iespēju saimniekot Zadiņos. «100 cilvēku, kas dzīvo pa visu Latviju, īpašumu nevarētu pārvaldīt, bet viena ģimene te «noslīktu». Izlēmām izveidot kodolgrupu. Ideja, ko liku Ievai priekšā, — lai šis īpašums nevis padara vienu ģimeni bagātu, bet ļauj daudzām ģimenēm dzīvot labi. To tomēr nevajadzētu griezt gabaliņos, bet astāt kā vienu veselu,» stāsta Elgars. «Pārāk liela koncentrēšanās uz privātīpašumu patiesībā ir daļa no vides, ekonomikas un sabiedrības problēmām.»

Arī viņa sieva Veronika uz pasauli skatās akadēmiski. Pāris iepazinās, studējot socioloģiju maģistrantūrā Varvikas Universitātē Anglijā, pēc tam piecus gadus dzīvoja Veronikas dzimtajā Polijā. Uz Rīgu pārcēlās, kad vīrs ieguva grantu, lai veiktu pētījumu Vāgeningenas un Latvijas Universitātes sadarbības projektā SUSPLACE. 

Latvijā Veronika savukārt satika vācieti Hannu, kas bija sociālā darbiniece resursu centrā sievietēm Marta. Ar abu kopēju draudzeni Lauru Bužinsku organizējušas «feminisma tikšanās», kur sievietes var diskutēt par sev svarīgām tēmām. Kaut kā aizrunājušās līdz dzīvei laukos. 

«Hanna atbrauca uz Zadiņiem: vai, cik forši šeit!» iesmejas Veronika. «Iedomājieties, jūs man šodien teiktu: vai, cik forši šeit, un pēc mēneša jau ierastos ar čemodāniem. Tas laikam bija novembrī, kad viņa izdomāja: es šeit dzīvošu. Teicu — pagaidi, uzaicini uz sarunu vismaz to savu džeku, lai mēs varam satikt arī otru cilvēku!» Tā Elgars iepazinies ar Gati un novērtējis: labs, prātīgs, viss kārtībā. «Jau nāca Ziemassvētki, mēs paši bijām Polijā, pārcēlāmies uz Zadiņiem tikai aprīlī,» atceras Veronika. «Domājām, pa svētkiem varbūt vajadzētu sazināties, lai saprastu, kā viņiem iet ar pārvākšanos. Piezvanījām, Hanna teica: Gatis ar savām lietām jau ir klāt.»

Kājminamās iekārtas

Mūsu saruna rit latviski. Ne Hannai, ne Veronikai nav jāmeklē pēc vārdiem. Tikai ar bērniem viena runā poliski, otra — vāciski. Hanna 2010. gadā, 18 gadu vecumā, Eiropas brīvprātīgo servisa programmā sāka strādāt Lietuvas organizācijā Caritas, kas rūpējas par cilvēktirdzniecības upuriem. Tad Drēzdenes Universitātē studēja sociālo darbu, Erasmus apmaiņā atkal devās uz Lietuvu. «Biju atbraukusi uz Liepāju, tur iepazinos ar Gati. Diezgan iespaidīgi riteņi — kā var nepamanīt?» viņa piemiedz ar aci. Abi ir radoši cilvēki. Tāpat kā Gatis galdnieka amatam pašmācības ceļā pievienojis riteņu restaurāciju un izgudrojumus, Hanna attīstījusi mākslas talantu, pelna naudu ar ilustrācijām bukletiem un portāliem. «Kad tu gaidi bērnu, nāk virsū bērnības armiņas. Gaidot Tāli, sapratu, ka ar bērnu neredzu sevi pilsētā. Esmu uzaugusi laukos 100 kilometrus no Hannoveres, kalnainā rajonā. To pašu gribēju dot savam bērnam. Kontaktu ar dzīvniekiem, dabu. Lai viņš redz, no kurienes nāk ēdiens, kādi ir gadalaiki,» runā Hanna. 

Arī šīs ģimenes profesijas, tāpat kā Felčiem, ļauj strādāt attālināti. Hanna jau pirms tikšanās ar Veroniku bija centusies atrast Latvijā ekokopienas, kas tagad kļūst arvien populārākas Rietumu pasaulē. Baltijas valstīs tās vairumā gadījumu saistītas ar garīgām praksēm, taču Hanna gribēja dzīvot laukos bez šāda uzstādījuma. Gatis savukārt sākumā bažījies, vai Vidzemē spēs nodrošināt iztikšanu ar velodarbiem. Velti uztraucās! Iecienīta meistara klientiem pāris stundu brauciens no Rīgas neesot šķērslis. Arī mūsu tikšanās laikā darbnīcā otru dzīvību atgūst Ērenpreisa ritenis, pēc individuāla pasūtījuma top laiva amfībija.

«Sākot dzīvot Zadiņos, Gatis uzreiz saprata, ka Rīgā ir tikai strādājis, lai varētu samaksāt darbnīcas īri. Diezgan bezjēdzīgi!» iesaucas Hanna. «Nepārtraukts stress, nav laika ģimenei un veselīgām attiecībām. Bija skaidrs, ka ilgi tā nevarēs turpināties. Jā, šeit, laukos, ir mazāk klientu, bet arī daudz mazāki izdevumi. Vairāk brīva laika, radošu ideju.» 

Ritenis driftēšanai ar tādu kā ceļarulli aizmugurē. «Velovanna» uz četriem riteņiem, patiešām gatavota no īstas vannas, kas pārgriezta uz pusēm. Elektropiedziņas velotraktors, kam tiks piestiprināta kultivēšanas iekārta ar «nažiem» — apskatām Gata darinājumus. «Velotraktoram  rakstījām Leader projektu, ko realizē vietējā Abulas lauku partnerība,» stāsta Elgars Felcis. «Un arī citām kinētiskās enerģijas kājminamajām iekārtām, kā mēs tās saucam. Velopumpis stāv pie dīķa, Gata darbnīcā ir arī galds elektrības ražošanai un veloveļasmašīna. Ielej uzkarsētu ūdeni, uzmin, lai veļa pamērcējas, pamin vēl… Mūsu projektā Off-grid: Do It Yourself esam iekļāvuši saules kolektorus, vēja turbīnas. Un kāpēc lai tur nebūtu kājminamās iekārtas, ja Gatis ir šeit? Projektā vispār ir 11 partneri: trīs Somijā,  divi Igaunijā, viens Lietuvā un trīs Latvijā, arī ekociemats Gotlandē.»

Pats Elgars dzīvojamajā mājā, kur tagad mīt Felču un Kreicbergu ģimenes, ar draugu palīdzību 2017. gada rudenī iebūvēja novatorisku raķeškrāsni. «Ļoti ekonomiska,» viņš slavē. Vakarā uz stundiņu iekurinu, un miers.» Arī dārzkopībā Zadiņos tiek izmēģinātas jaunas pieejas. «Ir svarīgi iedrošināt cilvēkus eksperimentēt, dzīvot citādi. Kombinēt labi zināmo ar jauno,» uzsver kopienas līderis. Mulčēšana, apstādinot nezāļu augšanu ar koka skaidu vai salmu klājumu, vairs nevienu nepārsteigs. «Pilsētas zemnieki» Zadiņos azartiski izmēģina, kādas iespējas sniedz dārzāju stādīšana terasēs un ar koksnes trūdiem pildītās augstajās «Hūgeldobēs», kuru autors esot austrietis Zeps Holcers. Aprīļa beigās zemē jau ieliktas pastinaku, burkānu, biešu sēklas, istabās uz palodzēm savu kārtu nonākšanai siltumnīcā gaida pašu audzēti tomātu stādi.

Elgaram, darot vienkāršos darbus kopā ar kopienas «kolēģiem» un bērniem, atmiņā nākušas bērnības vasaras lauku mājās pie Ieriķiem. «Mani vecāki strādāja universitātē, bet vectēvs Jānis Jirgensons bija agronoms, Lauku Avīzes sējas kalendāra sastādītājs 90. gadu sākumā. Vecmamma, skolotāja, pārņēma sava tēva bišu stropus. Gulēšana sienā, staigāšana basām kājām visu vasaru… Kad dzīvoju astoņus gadus ārzemēs, protams, tā visa ļoti pietrūka,» viņš atzīstas.

Aktuāli: kā pazīt sēnes?

Otrā mājā, kam apakšā ir pirts, mīt kopienas pagājušā rudens jaunpienācēji — latvietis Dainis un beļģiete Selīna. Ar Zadiņiem dzīvi grib saistīt arī divi individuāli iemītnieki Kārlis Zīle un Aigars Rubiķis. Mehāniķis un ārstniecības augu speciālists, kas gatavo ziedes un tinktūras.

Bet Dainis profesionāli taksē un mēra mežus, bioinženiere Selīna iztikšanu nodrošina ar dažādiem projektiem. «Internets!» viņa uzsit knipi. «Patlaban organizēju start-up uzņēmumu Briselē, kas cilvēkiem piedāvās dāvanu sertifikātus. Šīs dāvanas nebūs lietas, bet piedzīvojums, kas saistīts ar Briseles ilgtspējīgo attīstību. Piemēram, iemācīties virtuves gudrības vai kā pašam izgatavot auskarus. Visām dāvanām ir zero waste un resursu atjaunošanas raksturs. Mana dzīve Zadiņos jau arī atbilst šai vērtību sistēmai. Es būtu priecīga vēl vairāk iegūt «vietējās» zināšanas un dot ieguldījumu šejienes sabiedrībai.»

Patiešām, Zadiņu komanda divas reizes nedēļā vada pēcpusdienu nodarbības Launkalnes sākumskolas skolēniem, apkārtnes bērni ar vecākiem ir bieži viesi šeit.

Viņiem, pilnīgiem ienācējiem, skola ir palīdzējusi iepazīties ar vietējiem, secina Elgars. «Bioloģiskajam zemniekam, kas tikko mums atveda pienu, mazdēls Gustavs iet ar mūsu meitu Emīliju vienā klasē. Normāli un dabiski.» Visu, ko paši nevar saražot un izaudzēt, viņi cenšas iegādāties nevis veikalā, bet no vietējiem. Ir novirzījuši uz savām mājām Gulbenes puses tiešās pirkšanas pulciņa zemnieku piegādes, kas pa Vidzemes šoseju ripo tālāk uz Rīgu.

«Vai jums tiešām nebija problēmu iedzīvoties un pavadīt ziemu laukos svešā zemē?» pārjautāju Zadiņu dāmām Veronikai, Selīnai un Hannai. «Jā, ļoti savādā zemē,» viņas ar humoru apspēlē angļu vārda strange divējādo nozīmi. «Spītīgu introvertu zemē, tik sarežģīta kombinācija!»

«Man ļoti patīk neskartā Latvijas daba — tas, ka apkārt ir daudz vairāk dabas nekā cilvēku,» nopietna kļūst Selīna. «Beļģijā saikne ar dabu cilvēkiem ir zudusi vai nav tik manāma. Bet te ir gluži pierasts domāt: es svinēšu dabā. Esmu dusmīgs vai satraukts, jāiet pastaigāt pa mežu!» 

Sarunas pavedienu pārņem Hanna: «Latvijā pat hipsteris un instagramētāja zina, kā pazīt kādu ēdamo sēni. Vācijā kaut kas tāds nebūtu iedomājams. Mans mīļākais lamuvārds latviešu valodā ir «ej bekot»! Atrodi mežā ļoti retu sēni un bez tās nenāc ārā!» viņa smejas. Baravika, bērzu beka, gailene, čigāniete… Meitenes citu pēc cita atceras nosaukumus.

«Vēl viens iemesls, kāpēc šeit esam, — kopā spējam pasmieties par izaicinājumiem, dalīties ne tikai ar salasītajām sēnēm, bet arī citu veidu atbalstu,» atkal runā Selīna.

«Pats galvenais — šī vieta mums dod lielu brīvību un iespējas gan profesionālā, gan dzīvesveida ziņā,» pabeidz Hanna.

Viņa, Gatis un mazais Tālis rudenī ievākšoties pašu celtā mājā, ko dēvē par hobitu namiņu. Ekskavators pamatu nolīdzināšanai ierādīsies pēc Lieldienām.

Katrai Zadiņu ģimenei ir savi mērķi, bet ir arī kopēji plāni, kam līdzekļi tiek likti   atsevišķā kasē. Piemēram, biškopības attīstīšana un mājputnu iegāde. 

Šis sadzīves modelis nav unikāls, pasaulē ir pietiekami daudz veiksmīgu un arī neveiksmīgu ekociematu un kopienu piemēru, rezumē Elgars. «Skaidrs, ka pamatā ir sadzīvošanas jautājums. Nepie-tiek superbiznesa plānus sarakstīt, ja mēs pēc gada sastrīdamies un cits citam neskatāmies virsū. Tad varam tos plānus mest raķeškrāsnī.»

Viņi cenšoties veltīt laiku cits citam, nevis noslēgties katrs savā teritorijā. Iknedēļas sapulcēs risinot aktuālos jautājumus, ik pa pāris mēnešiem Skype sazvanoties ar mentori Ievu Zadiņu Amerikā. Pārrunājot arī mazos ikdienas piedzīvojumus un priekus. Piemēram, Hanna nekad nebija dzirdējusi, kā griež grieze — jautājusi, kurš dzīvnieks spēj izdot tādu skaņu?

«Te ir lapsas, stirnas, aļņi, zaķi, lūši — pilns komplekts,» priecājas Elgars. «Pagā-jušovasar melnais stārķis pārlaidās, apsēdās uz jumta kores…» Un pēc tam Ida piedzima? «Jā, tā sanāk,» viņš smaida un sāk rēķināt. «Kad Emīlija būs trešajā klasē, Ida ies uz bērnudārzu, bet Marcels sāks iet pirmajā klasē.» Saredzat nākotni šeit, jautāju. «Jā,» Zadiņu patriots atbild īsi.